| Mans Dievs? |
|
Es esmu; pieņem Manis šīsdienas teikto; „ikviens, kas Mani meklē, atradīs”;
mīļotā, mīli Mani vienmēr un dedzīgi pagodini Mani; pastāsti par Mani Orjenam, sakot: „tici… tici… tici…; nāc, mīļotais brāli, Es patiešām esmu tevi aicinājis! Es tevi tik ļoti mīlu! Es, tavs Pestītājs, dāvāju tev Savu Mīlestību, Es esmu Miers; nāc, nāc pie Manis un iegremdējies dziļi Manās Brūcēs; sajūti Manu Sirdi; sajūti Mani… brālīt, dzīvo Manās Brūcēs;”
mīļotais ziediņ, paliec,1 lūk, Mana Māte;
ak, Vassula, ļauj Man tev pastāstīt par to, kam vēl jānotiek; tu, meitiņ, pagodināsi Manu Dēlu, ēd no Viņa;
Jaunava Marija, Tu vienmēr esi mani iedrošinājusi. Tu mani esi atbalstījusi jau no paša iesākuma. (Jutu, ka mīlu viņu ar tikpat lielu mīlestību, ar kādu es mīlu Dievu. Viņa ir tik ļoti mātišķa!)
vienmēr nēsā Manu medaljonu, Es to esmu svētījusi tev; saņem Mūsu Mieru;
(Es nokritu uz sava vaiga pie zemes un pagodināju Dievmāti ar lūgšanu.)
|