1991. gada 1. marts
(Londona. Dienu pirms konferences un lūgšanu tikšanās.)
Kungs, Tu esi mans Dievs. Lai ir svētīts Tavs Vārds! Tu biji iecerējis atvest mani šeit un vēlējies, lai es šajā zemē liecinātu un dotu Tev Godu. Kungs, Savā Sapulcē atver manas lūpas, lai tās vienīgi godinātu Tevi.
Es to darīšu; Es, Kungs, tevi svētīju; ieklausies Manī: pravieto viņiem, paļaujies vienīgi uz Manu vareno Spēku; visi panākumi nāk no Manis un ne no tevis; – Es ikvienas dvēseles priekšā lieku uguni un ūdeni un ļauju viņiem izvēlēties; Es nekad nepārkāpju cilvēka brīvību, nekad…
Es cilvēkam ļauju izvēlēties un vēlos, lai viņi zinātu, cik ļoti Es priecājos, redzēdams, ka viņi izdara pareizo izvēli; tomēr Es nekad nepagurstu sekot grēciniekam, cenšoties viņu pārliecināt izbeigt grēkot; Es vienmēr izdarīšu visu, lai viņš atgrieztos no saviem grēkiem; ik reizes, kad viņš pakritīs, Es būšu līdzās, lai viņu pieceltu, Es viņu neatgrūdīšu un nepārmetīšu viņam; viņa ienaidnieki varētu priecāties par kritienu, bet Manās Acīs būs vienīgi Asaras, un Es viņu aicināšu patverties Manās Rokās; ja viņš to darīs, Es tam pavaicāšu, vai viņš atļautu Man iemājot viņā; ja viņš piekritīs, tad Es viņa dvēseli darīšu par Savu Īpašumu, par vietu, kurā Es uzcelšu Savu Telti un kurai apkārt Es uzcelšu Savas Mīlestības žogu; Es to aizsargāšu, lai neviens iebrucējs nepārkāpj tās robežas, Es padarīšu to par Savējo uz mūžīgiem laikiem; laimīgs ir cilvēks, kurš apsaimnieko savu namu kopā ar Mani, viņš iemantos gudrību un mūžīgo dzīvi;
|