miers lai ir ar tevi;

ziediņ, mīli Mani; svētums nav iemantojams vienas dienas laikā; pilnībā atdod sevi Man, pielūdz un mīli Mani, un Es izdarīšu pārējo; nepadodies miegam; dvēsele, tev ir ļoti daudz grēku, un tikpat daudz tu Mani ievaino; ik reizes, kad tu grēko, tas nāk pār Mani kā sitiens, pletnes cirtiens vai kā Manā Miesā iedzīta nagla; kāpēc, Vassula? kādēļ? vai Es tev atklāju Savu Svēto Vaigu tādēļ, lai tu to ievainotu? vai norādīju tev uz Savas Svētās Sirds Brūci tādēļ, lai tu to darītu vēl dziļāku? virs zemes nav atrodams neviens, kurš būtu nožēlojamāks par tevi! ak, cik tas ir nožēlojami! tagad neej nekur projām, apsēdies un ieklausies Manos vārdos; ja Es nebūtu bezgalīgā Žēlsirdība, tevi jau sen būtu skārusi Mana Tēva Taisnība, un tu būtu nokaltusi vienā mirklī; vai Es esmu mācījis tev grēkot? kur ir Man pienākošies upuri, dvēsele, kuri ir tevis apsolītās upurdāvanas? kādēļ tu Mani esi atstājusi novārtā? Gavēņa laiks ir klāt, un tas tevi no jauna ievedīs Manās Ciešanās, kaut arī tu neesi tam gatava; Es tevi esmu piepildījis ar Savu Debesu barību, lai tu pieaugtu Manā Gaismā un kļūtu par gaismas trauku; Es tevi esmu darījis par Savu īpašumu, bezgalīgā Mīlestībā Es tevi esmu augšāmcēlis no bedres un Savu eņģeļu priekšā uz mūžīgiem laikiem esmu tevi darījis par Savu līgavu, tomēr miega pilnie plakstiņi ir paņēmuši prom vislabāko no tevis; ak, Mana Vassula! ja vien tu zinātu, cik ļoti Es, Kungs, tevi mīlu! Es esmu izslāpis pēc mīlestības;

mīļais bērns, Es zinu, ka tu dzīvo ļaunuma pilnos laikos, tomēr, vai neesmu tevi mācījis atšķirt labo no ļaunā? bet pēdējā laikā Es pamanu, ka Mana Īpašuma zeme atkal kļūst cieta; pastāsti Man – vai, pateicoties savām pūlēm, tu ieraudzīji Gaismu? nē, Es, Dievs, smagi nopūlējos tevī1; lai paturētu tevi Savā Gaismā, esmu lējis tevī žēlastību pēc žēlastības; Es pret tevi neizturējos tā, kā to būtu pelnījuši tavi grēki, Es izturējos pret tevi tā, kā nekad agrāk neesmu izturējies ne pret vienu citu dvēseli; vienaldzību Es aizstāju ar Mīlestību, nesvētumu – ar Maigumu, bet grēcīguma vietā liku tevī Savu Žēlsirdību; Es grēkam parādīju Savu Svēto Vaigu, Es pret tevi izturējos tieši tāpat, kā izturos pret Savas Sirds dārgakmeņiem;2 Vassula, Es par tevi esmu lūdzis Tēvu, lai Viņš tevi žēlo Mana Svētā Upura piemiņas dēļ;

ziediņ, Mana pieķeršanās un Manas jūtas pret tevi ir nemainīgas, un Mana Mīlestība ir mūžīga; mācies no Manis, esi pastāvīga; nāc, Es vēlos, lai tu mājotu Manā Klātbūtnē un būtu pilnīga! Es vēlos, lai tava dvēsele līdzinātos apūdeņotam, Manas Rasas piepildītam dārzam, kurš izplata sev visapkārt smalku smaržu, – Mana Dvēsele vēlas priecāties par tevi;

Vassula, vai esi gatava darīt Manu Gribu?

Es tev palīdzēšu turpināt Manu darbu; visu atdod Manās Rokās; ak, Manu bērniņ, tu esi tik pakļauta grēkam, tomēr nāc pie Manis, atļauj Man noņemt zvīņas no tavām acīm un uzlūko To, Kurš stāv tavā priekšā… Es Esmu ir tavā priekšā un uzlūko tevi vaigu vaigā! Es Esmu sniedz tev Savu Sirdi plaukstā – vai vēlies sava Dieva Sirdi? paņem To, Es To sniedzu tev, dvēsele, izstiep savas rokas un saņem Manu Sirdi!

Es zinu, bet neviens nav Manas Mīlestības cienīgs, tieši tādēļ šodien Es nāku pie jums visiem, un Es nāku ar Savu Sirdi plaukstā; nesaki: es esmu grēkojis un tāpēc no Tās atsakos; Es tev saku: Mana lielā Žēlsirdība ir tev piedevusi, tādēļ nāc un paņem šo Sirdi, kura tevi mīl; vai neesi dzirdējusi, ka Mana pacietība ir milzīga? Mana Līdzjūtība ir liela; nāc un neizslēdz Mani dienu pēc dienas no savas dzīves; sākot ar šo brīdi, meitiņ, Es vēlos, lai tu būtu uzticīga savai pārliecībai un patiesa pret Mani; koncentrējies uz Manu Svēto Klātbūtni, apzinies, ka Es nekad neesmu aizgājis prom; tavi grēki un nešķīstības ik dienas krājas un aizmiglo tavu skatienu, padarot tevi aklu; acs ir tavas miesas gaišums – ja tava acs ir vesela, tad arī visa tava miesa ir gaismas pilna, bet, ja acs ir nevesela, tad arī visa tava miesa top tumša…1 šajā tumsībā, kad tavas acis ir aizmiglojušās, tu Mani nespēj ieraudzīt, lai arī Es vienmēr, ik brīdi esmu tev līdzās; Vassula, šodien Es esmu runājis ar tevi atklāti, aiz Mīlestības; tā kā tevī daudz izteiktāka ir slieksme nepakļauties un grēkot nekā tava tieksme pēc svētuma, tad Es Savā greizsirdības pilnajā Mīlestībā atļaušos runāt ar tevi atklāti; neiedomājies, ka šī greizsirdības pilnā Mīlestība var tikt vienkārši pastumta malā; ak nē, ja Es atveru Savas lūpas, tad Mani vārdi neizskan, lai tevi nosodītu, bet gan lai tevi pestītu; atļauj Man reizēm tevi Mīlestībā norāt;

ΙΧΘΥΣ

---