Es esmu;

Es pret tevi izturos ar lielu maigumu, lai tu varētu augt kā Mans ziediņš; Es vēlos, lai tu kļūtu spēcīga un, tici Man, Es to panākšu; meitiņ, tu nes Manu Vārdu, tādēļ būsi stipra; Es eju tev pa priekšu un iznīcinu visus šķēršļus, kuri rodas liecības ceļā; Es esmu Visaugstais, un Es tev, meitiņ, apsolu, ka parūpēšos, lai nekāds spēks no apakšas neatturētu tevi no Manas Vēsts pasludināšanas;

Es tevi esmu izvedis no Ēģiptes zemes un vēlējies, lai tu, būdama svešzemniece, Man atsauktos un liecinātu tautai, kas nav tavējā; lai arī tu uzvedies atbaidoši un tavas maņas apkaunoja tevi tā, ka tu nebiji spējīga ieraudzīt Manu Gaismu, bet Žēlsirdību un Līdzjūtību1 piesaistīja tava pārsteidzošā nožēlojamība, grēcīgums un samaitātība, un tās steidzās, lai tevi izglābtu;

nē, Vassula, tu patiešām nebiji nopelnījusi nevienu no Manām Dāvanām; lai arī Manās Rokās bija kalpi, kuri Mani godāja un vienmēr ar svētu bijību izrunāja Manu Vārdu, kuri nemitīgi Mani svētīja un slavēja Vissvētāko Trīsvienību ar nedalītu sirdi, tomēr Mana Sirds, Mīlestības Bezdibenis, sauca pēc tevis; tu Manu Sirdi biji pildījusi ar neskaitāmām sāpēm, neuzticība sekoja neuzticībai; nespēcīgā radībiņa, tu visu laiku cīnījies ar Mani… tomēr Es zināju, ka tava sirds nav dalīta sirds un ka reiz, kad Es iekarošu tavu sirdi, tā kļūs pilnībā Mana; tu cīnījies ar Mani, būdama sava laikmeta produkts, bet Es šajā cīņā tevi nosviedu pie zemes, pa putekļiem aizvilku tevi līdz tuksnesim un tur pametu tevi pilnīgā vientulībā;

kopš paša pirmā tavas esamības mirkļa Es tevi biju nodrošinājis ar sargeņģeli, lai tas tevi vadītu, sargātu un mierinātu… tomēr Mana Gudrība pavēlēja viņam tevi atstāt tuksnesī vienu pašu; Es sacīju: „tev ir jādzīvo, neskatoties uz tavu kailumu!”1 jo neviens cilvēks nespēj izdzīvot viens pats;2 Sātans būtu pilnībā guvis virsroku un tevi nogalinājis, bet arī viņam tika dota Mana pavēle; Es aizliedzu viņam tev pieskarties; piedzīvodama šīs šausmas, tu atcerējies Mani un skatījies augšup uz Debesīm, izmisīgi meklējot Mani; tavas vaimanas un lūgšanās pēkšņi salauza to nāvējošo klusumu, kas bija tevi apņēmis, tavi šausmu kliedzieni pāršķēla Debesis un sasniedza Vissvētākās Trīsvienības Ausis…

„Mans bērns!” visām Debesīm cauri prieka pilna atskanēja Tēva balss,

„ak... tagad Es viņai ļaušu ieiet Manās Brūcēs,3 ēst Manu Miesu un dzert Manas Asinis… Es salaulāšos ar viņu, un viņa būs Manējā uz mūžīgiem laikiem; Es viņai atklāšu to Mīlestību, ar kādu viņu mīlu, un no šī mirkļa viņas lūpas slāps pēc Manis, viņas sirds būs Mans Pagalvis, un viņa ik dienas ar dedzību pakļausies Manam Taisnīgumam; Es viņu darīšu par Savas Mīlestības un Ciešanu altāri; Es un tikai Es būšu viņas vienīgā Mīlestība un Kaislība; Es viņu sūtīšu ar Manu Vēsti līdz pat pasaules galiem, lai iekarotu neticīgu tautu; Es viņu sūtīšu pie cilvēkiem, kuri nav viņas tauta; un, ejot Kalvārijas ceļu, viņa labprātīgi nesīs Manu Miera un Mīlestības Krustu;”

„un Es, Svētais Gars, nonākšu pār viņu un atklāšu Mūsu4 Patiesību un dziļumus; caur viņu Es atgādināšu pasaulei, ka vislielākā no dāvanām ir: MĪLESTĪBA;”

„tad Mēs priecāsimies un svinēsim!5 lai visas Debesis līksmo un gavilē!”… Es satvēru tavu roku un darīju tevi par Manas neaptveramās Mīlestības dzīvo zīmi; Es tevi esmu darījis par Manas Vissvētākās Sirds un Manas Baznīcas atjaunotnes liecinieci;

Es esmu Augšāmcelšanās;

ΙΧΘΥΣ

Ļoti bieži es saucu savu eņģeli atgriezties pie manis, tomēr viņš bija man pagriezis muguru un nozudis! „Viņš bija aizgājis un nebija vairs redzams… Mana dvēsele bija ārkārtīgi satraukta, kamēr viņš runāja, tad es meklēju viņu, bet neatradu, es viņu saucu, bet viņš man neatbildēja…” (Dz 5, 6). Šādā stāvoklī es klīdu pa tuksnesi viena pati aptuveni trīs nedēļas, līdz beidzot vairs nespēju to izturēt. Savās ciešanās es meklēju Debesis un saucu uz Dievu: „Tēvs! Ak, Dievs, ņem mani un lieto tā, kā Tu vēlies. Šķīstī mani, lai Tu varētu mani lietot!” Pēkšņi pēc šī kliedziena, kas nāca no manas sirds dziļumiem, Debesis atvērās, un no tām kā pērkons un emociju pilna atskanēja Tēva Balss: „Es, Dievs, mīlu tevi!”

---