1990. gada 4. decembris
Kungs, Tu esi Viss, bet es neesmu nekas…
Tu esi apbrīnojami liels un varens, un kas gan ir manis pienestā slava Tev, kas esi svētumu Svētums?
Neviens cilvēks nav spējīgs Tevi pietiekami pagodināt, tomēr mana sirds nemitīgi piesauc Tavu Vārdu, jo Tu manu sirdi esi piegriezis Sev …
tas nav veltīgi, ka tu Man pienes slavu un piesauc Mani; mīli Mani un nemitīgi Mani slavē; kamēr vien tas patiesi nāk no tavas sirds, Man tas ir patīkami;
Kungs, Tu man esi atvēris Debesu vārtus un pabarojis mani ar Mannu no Saviem apcirkņiem… Tu man esi devis ēst Debesu Maizi!
katrs Manis teiktais vārds ir Gars un Dzīvība; pieaudz Manā Garā un kļūsti par izcilu Mana Svētā Vārda liecinieci;
tagad Es tevi lūdzu nepadoties skumjām; 1 redzi, Mana Vassula, protams, ka Mans Krusts ir smags, tādēļ arī Man kādreiz ir vajadzīga atpūta; Es jautāju: „kurš būtu pietiekami nesavtīgs, lai nestu Manu Krustu? ” un tu atsaucies: „ņem mani, šķīstī mani un izmanto tā, kā Tev labpatīk;” tagad Miera un Mīlestības Krusts, kas dots jūsu visu vienotībai, ir uzticēts tev… bet skolniecīt! jau no mūžības Es izredzēju tevi, lai tu nestu Manu Krustu; tu piederi Man, un tādēļ tev ir jāatspoguļo Mans dievišķais Attēls; Es esmu Tas, kurš apgādā tavu dvēseli no Saviem neizsmeļamajiem krājumiem; dvēsele, Es tevi nepametīšu, Es tevi piepildīšu kā vīraka trauku, lai tava mīlestība paceļas uz Debesīm kā smaržīgu dūmu stabs;
tomēr nepagursti, pierakstot vēstījumus; nepagursti, svētījot savus ienaidniekus, nepagursti, pagriežot savu muguru sitējiem; tu varētu būt noskumusi līdz nāvei, tomēr Karaliene tev vienmēr atdāvina gan prieku, gan dzīvību, Viņa gādā, lai tu nezaudētu drosmi, ar mātišķu Mīlestību un pieķeršanos Viņa apklāj tavas brūces; tava Māte rūpējas par tevi, Mans bērniņ, tāpat kā Viņa bija rūpējusies par Mani; redzot tavu postu un ciešanas, Viņa steidzas pie tevis un ieved Savā Istabā, 2 tai pašā Istabā, kurā bija ieņēmusi Mani;
neaizturi savas asaras… jo, kamēr tu, būdama šajā trimdā, lej asaras par sienām, ko Mana tauta ir sacēlusi Manā Namā, lai atdalītos cits no cita, Es arī par viņiem leju Asins Asaras, kuras sajaucas ar tavējām… Tēvs, redzot mūsu kopā sajauktās asaras, neatteiks tavu lūgumu pacelt karogu, jo tās vairs nebūs tavējās, bet gan Manas asaras;
kliedz, skolniecīt, sauc, lai visa zeme no viena gala līdz otram nožēlo grēkus un atgriežas pie Manis, un visi lai ir vienoti zem Mana Svētā Vārda;
Vassula, nes Manu Krustu ar mīlestību, bez bailēm un satraukuma, esi laimīga;
1 Es biju noskumusi piedzīvoto vajāšanu dēļ.
|