|
1990. gada 17. oktobris
Jēzu, šajās grāmatās Tu mums esi vēstījis par nākamajām lietām, lai tad, kad tās notiek, mēs ticētu. Tu mums esi izstāstījis, kā Tu augšāmcelsi mūsu māsu Krieviju un kā Tu darīsi galu tās ateismam… Un lūk! Pēkšņi, pavisam negaidīti, 14. oktobrī Sarkanajā laukumā esošā Vasilija Svētlaimīgā baznīca ir atvērusi savas durvis Tev! Es, viņas māsa, steidzos svinēt šo notikumu kopā ar viņu! Bet tas, ko es no viņas saņēmu, bija pliķis sejā ... Tavs kalps un mans brālis, kuru es mīlu, iesita man.1 – Tavs kalps atteicās mani svētīt, jo viņš teica, ka es esmu gājusi pie mūsu brāļiem katoļiem un no viņu rokas pieņēmusi Svēto Komūniju. Vai man būtu jākaunas Tavā priekšā, mans Kungs? Tās vēl būtu ciešanas, ko es spētu panest, tomēr vissliktākais vēl bija tikai priekšā. Viņš man teica: ‘Tas nozīmē ekskomunikāciju!’ Pirms šī notikuma Tu man biji devis zīmi, ļaudams izjust Savas sāpes – Tu padarīji manu muti sausāku kā koks , bet manas lūpas bija izkaltušas kā pergaments.
Cik gan vēl ilgi kristieši būs sašķēlušies? Kungs, nāc un dari mūsu sirdi taisnīgas, atjauno mūsos nevainību, nāc un izklīdini tumsību.
Es Tev pateicos, mans Kungs, ka esi man ļāvis piedzīvot pazemojumu un uzbrukumu, pateicos, ka devi man drosmi, neskatoties uz piedzīvoto pārestību, vēlreiz pieiet pie priestera un noskūpstīt krustu, ko viņš turēja, un roku, kas tikko bija mani situsi.
Vassula, tavas sāpes nav nekas salīdzinājumā ar Manējām... meitiņ, pat tad, ja viņš pār tevi paceltu savu zobenu, nekrīti izmisumā; vienmēr ir cerība uz samierināšanos; ļoti drīz Es tev ļaušu piedzīvot lielu Brīnumu, 2 Es, Kungs, saposīšu Savu Līgavu kā viņas jaunības nevainojamā krāšņumā; tai brīdī starp brāļiem tiks noslēgta miera derība, un Mana Baznīca pacelsies kā Rīta Zvaigzne; mastā tiks uzvilkts karogs… kā olīvkoks savā augļu pārpilnībā Baznīca nesatricināmi stāvēs Manā priekšā… kā vīna koks, kurš dzen savas jaunās, maigās atvases, tā arī Viņas ziedi nesīs godības un spožuma augļus... tad būs tikai viens Ganāmpulks un viens Gans… Es esmu Augšāmcelšanās… meitiņ? 3 neļauj nevienam laupīt tev cerību, tev nav jābaidās; pavisam drīz nakts šausmas būs galā; 4atceries, ka tev līdzās Esmu Es; Es nekad ilgstoši nenoraugos viņu sliktajā rīcībā, kura tikai aizvien vairāk liek iekvēloties Manām dusmām un Taisnībai, tādēļ Es ļauju Savai Žēlsirdībai ņemt virsroku; Es dziedinu visas tavas slimības un ar Savām Asinīm nomazgāju tevi no visām indes pēdām, lai visus jūs atpestītu no Bedres;
Es esmu Mīlestība, un Mīlestība tās maigumā piedod visiem, kuri to nicina, izsmej un sit; Mīlestība piedod netaisnīgajiem, un Savā Līdzjūtībā Es jūs visus iecelšu Savā Sirdī; Vassula, Manu meitiņ, nepadodies izmisumam, jo vēl arvien ir cerība samierināties un atdzimt... vēl ir cerība... 5 ‘nebaidies no tiem, kuri nogalina miesu, bet nespēj nogalināt dvēseli; drīzāk bīsties no tā, kurš ellē spēj iznīcināt gan dvēseli, gan miesu’; (Mt 10, 28)Es nākšu un nesīšu Savu Mieru brāļu vidū; Es tiem atgādināšu par Savas Mīlestības un Žēlsirdības Maigumu, –lai tad viņi, savukārt, sekotu Manam piemēram; – nesteidzies projām 1… nāc, ecclesia atdzīvosies, Baznīca atdzims, gaidi, un tu to ieraudzīsi…
ΙΧΘΥΣ
2 Pēkšņi iekšējā vīzijā es ieraudzīju kādu, kas bija tērpusies mirdzošā, sudrabaini baltā līgavas tērpā.
3 Jēzus palūkojās manī ar ļoti dziļu līdzjūtību.
4 Jēzus mani mierināja, Viņa Vārdi bija kā dziedinošs balzāms uz manām rētām.
5 Jēzus vēl arvien centās mani mierināt. Tas, kurš bija ievainots vairāk, centās mierināt to, kura ievainojumi bija daudz mazāki.
1 Mans šķita, ka Jēzus ir pabeidzis, tādēļ gatavojos piecelties un iet projām;
|
Saraksts pēc alfabēta 
