Tēvs Renē Lorantēns intervē Vassulu
1989. gadā notikušās intervijas fragments, kurā tēvs Lorantēns uzdod Vassulai jautājumus attiecībā uz vēstījumu pieraksta veidu.
Tēvs Lorantēns: … Tas jau pat nav jūsu rokraksts, tas ir kāda cita rokraksts. Un pat, ja roka ir jūsu, eksperts neuzdrošinātos apliecināt, ka raksta viens un tas pats cilvēks.
Vassula: “Jā, bet Jēzus man sacīja un skaidri parādīja, ka šajā rakstīšanas veidā nav nekas no automātiskā pieraksta, kā daži to iedomājās. Reiz Viņš sacīja man: “Šodien tu pierakstīsi Manu vēstījumu ar savu rokrakstu, tā, lai tie, kas nav pareizi izpratuši tev doto svētīgo dāvanu, varētu saprast. Es esmu tevi apveltījis arī ar žēlastības dāvanu saprast Manu Balsi. Atļauj man šodien tev tikai diktēt, bet tu klausies un pieraksti.”
Tēvs Lorantēns: Pēc šiem vārdiem Vassula man parādīja savu burtnīcu, kurā bija uzskatāmi redzams, kā izmainās rokraksts šī vēstījuma pieraksta laikā. Vārdi:
“Vassula, laiks ir īss”, -
pierakstīts ar viņas pašas sīko, emocionālo rokrakstu. Un šis vēstījums, kas rakstīts Vassulas pašas rokrakstā, aizņem divas lappuses un beidzas ar vārdiem: “Tas visiem tiem, kuri domā, ka Es vadu tavu roku, bet tu nedzirdi Mani vai nesaproti, ka Es, Kungs, tevi iedvesmoju. Šajā vietā no jauna parādās stingrais rokraksts:
“Saņem Manu Mieru, esi modra.”
Nē, Vassula neatrodas mehāniskā atkarībā kā robots. Viņa rīkojas no augšienes saņemtas iedvesmas rezultātā, nebūdama pakļauta kādai iekšējai vadībai. Viņa izsaka savas domas pilnīgi skaidri. Viņa ir brīva, mierīga un prieka pilna. Te mums drīzāk ir darīšana ar labprātību, bet ne ar atkarību. Tur nav nekādas piespiešanas, iekalšanas važās. Drīzāk tā ir labprātīga mīlestība. Palūdzu viņai to precizēt.
Tēvs Lorantēns: Kad jūs pierakstat vēstījumus, vai tā ir jūsu roka, kas darbojas, vai drīzāk jūs dzirdat diktēto?
Vassula: Tas tiek diktēts man, un es to dzirdu sevī iekšā.
Tēvs Lorantēns: Bet jūs teicāt, ka Viņš kaut kādā veidā virza jūsu roku.
Vassula: Jā, tas notiek vienlaicīgi. No sākuma Viņš vadīja manu roku bez diktēšanas. Reiz Viņš man sacīja: “Es gribētu, lai tu iemācītos sadzirdēt Manu Balsi, iekšējo Balsi.” Un sešu nedēļu laikā es iemācījos sadzirdēt Viņa iekšējo Balsi. Viņš diktē vārdu pēc vārda, un reizēm gadās tādi vārdi, kurus es nesaprotu. Man tos nākās meklēt vārdnīcā. Reizēm Dievs ielej gaismu manā prātā, lai es saprastu, ko Viņš grib man sacīt.
Tēvs Lorantēns: Pat ja tas ir teikts angliski, ir vārdi, kuru izprašana jums sagādā grūtības?
Vassula: Jā, ir daži vārdi, kurus es nezinu.Reizēm Viņš dod man veselu rindkopu, un man tā ir ātri jāpieraksta, kamēr vēl neesmu aizmirsusi. Bet, ja arī es aizmirstu, Viņš man atgādina izlaisto vārdu. Reiz Viņš mani sūtīja uz grēksūdzi. Es pretojos. Es gribēju nodzēst uzrakstīto frāzi, bet Viņš aizturēja manu roku. Bija tā, it kā rakstāmais būtu iestrēdzis caurumā. Tad es to pastūmu ar otru roku, kura šķita brīvāka. Pēkšņi rakstāmais vienkārši pagriezās manā rokā un izleca ārā no tās, bet mana roka tika atmesta atpakaļ.
Tēvs Lorantēns: Atšķirība rokrakstos ir acīmredzama. Kad Vassula raksta diktēto, rokraksts ir plašs, ar ļoti augstiem burtiem. Kad viņa raksta kaut ko no sevis – komentārus vai paskaidrojumus, tad tas tiek darīts ar viņas pašas rokrakstā: burti ir sīki, smalki un emocionāli. Bez tam, Vassula raksta divreiz. Pirmo reizi viņa raksta ātri, bet pēc tam izņem to teksta daļu, kas attiecas tikai uz viņu pašu, bet pārējo pārraksta vēl rūpīgāk.
Vassula: Kad es pārrakstu, Viņš mani palabo.
Tēvs Lorantēns: Jūs reizēm zīmējat starp vārdiem sirdis, daudz siržu.
Vassula: Tas ir Jēzus Vissvētākās Sirds simbols.
Tēvs Lorantēns: Vai arī šajā gadījumā Viņš vada jūsu roku?
Vassula: Jā. Reizēm es zīmēju zivi (zīme, kas simbolizē Kristu).
Tēvs Lorantēns: Jūs tikko teicāt, ka Dievs vienlaicīgi ir gan transcendents, gan arī atrodas tuvu jums. Viņu mēs pielūdzam, bet vienlaicīgi atrodamies arī dvēseliskā tuvībā ar Viņu. Kā jūs pieņemat šīs tuvās attiecības attiecībā uz Viņa pielūgsmi?
Vassula: Sākuma es rakstīju, sēžot uz krēsla. Tagad rakstu, stāvot uz ceļiem neliela galdiņa priekšā savā istabā, kur atrodas desmit ikonas. No sākuma es nestāvēju uz ceļiem, bet kad es pa īstam sapratu vēstījumus, es arī apzinājos Kristus varenumu. Viņš man sacīja: “Vassula, vai tad Es neesmu pelnījis vairāk?” No tā laika es vienmēr palieku uz ceļiem pielūgsmē.
Tēvs Lorantēns: Cik ilgi tas turpinās?
Vassula: Četras vai piecas stundas, reizēm sešas: četras stundas no rīta un divas pēcpusdienā. |
