1990. gada 13. februāris
(Šodien kopā ar kādu cilvēku lūdzāmies Rožukroni. Kad aizsākām ceturto noslēpumu – „Krusta nešana”, mani pēkšņi pārņēma dziļa aizrautība. Es vairs nevarēju parunāt, bet tikai čukstēt; katru vārdu es izrunāju ar lielām grūtībām. Es izjutu sev apkārt Jēzus ciešanas un jutos līdzdalīga tajās. Sākot lūgt piekto noslēpumu, Krustā sišanu, šķita, ka pamazām izeju no šī stāvokļa, bet, kad pabeidzām Rožukroni, sajutu ļoti lielu smagumu, un gan manas kustības, gan runa bija lēnākas nekā parasti, mans gars vēl arvien juta Viņa agoniju.)
Jēzu?
Es esmu, visdārgākā dvēsele; Mana agonija ir ļoti smaga, tādēļ atļauj Man dalīties tajā ar tevi; kļūsti par Manām Debesīm, svētī Mani, Mīlestība tevi mīl, miers lai ir ar tevi, palūkojies uz Mani ... vai vēlies piedzīvot Manas Ciešanas? vai esi gatava upurēt vēl vairāk?
Es vēlos darīt Tavu Gribu.
tad mēs kopīgi dalīsimies daudz lielākās lietās; Vassula, šodien daudz neēd, bet rīt ievēro stingru gavēni; iepriecini Mani, veltot šo dienu Man, pagaidām vairāk neko neraksti, šodien Es vēlos tev atgādināt Savu Klātbūtni visā tās pilnībā;
Es tevi mīlu un tevi svētīju, mēs, mums – vai atceries? lūdzies;
|