Mana Vassula, Es tevi pabarošu tavu ienaidnieku acu priekšā; izjūti tās sāpes, ko Es sajūtu noskatīdamies, kā tev, Mans bērns, ir jādzīvo starp vilkiem…

Mana Dvēsele nerod mierinājumu, un Mana Sirds ir tik ļoti bēdu pilna, ka esmu aicinājis eņģeļu leģionus, lai tie Mani mierinātu; ienaidnieki dzirdina tevi ar saindētu ūdeni, tomēr Es Savā lielajā Mīlestībā turpināšu tevi dziedināt; Es sagraušu visus šķēršļus, kurus nicinājums ir uzcēlis pret Maniem eņģeļiem,1 pret tiem, kuri sagādā prieku Manai Sirdij, kuri Mani mierina un dāvā Man atpūtu; Mani jēri, kas Manā Žēlastībā saņemat Manus vēstījumus, Mani jēri, kas piedāvājat atpūtu Mani Dvēselei, – jūs visi esat Mani eņģeļi, Manas īpaši izredzētās dvēseles; Mani Ābeli, Es nenoskatīšos, kā jums uzbrūk Kaini, kuri ir ieslīguši savos grēkos un savus ieročus ir notēmējuši jūsu virzienā;

Mans atlikumiņ… Mans altāri… tevi Es pacēlu no putekļiem un izveidoju par dzīvu altāri Sev – Visaugstākajam, tu esi viens no Maniem altāriem, kurus Es izvietoju visos zemes nostūros, kuros Es ieleju Savas kvēlošās ilgas un Savā dedzīgajā Mīlestībā vēlos teikt, ka šoreiz Kainam nāksies nostāties Manā priekšā; viņš vēl arvien ir izslāpis pēc asinīm un turpina sēt savu ļaunuma sēklu paša uzartajā zemē, šodien viņš ēd no savas ražas un viņam nāksies sastapties ar Mani; Manu dūjiņ, ieklausies: viņam vairs neizdosies ar spēku un zobenu aizvilkt tevi uz tuksnesi un tur izliet tavas asinis, Es viņam arī neļaušu nopūst Liesmu, kuru esmu tev dāvājis;

Mani mazie altāri, jūs esat Mans prieks – esiet drosmīgi un nebīstieties, jo ikviens grēks atgriežas pār sava darītāja galvu… pār šiem Kainiem vēl arvien gulstas Isaja pravietojums, kurā Es, Kungs, saku, ka došu tiem: „kūtru garu, nedzirdīgas ausis un neredzīgas acis, un tādi viņi ir līdz šai dienai” un paliks tādi mūžam ;

Es pārvedu Kainu no viņa zemes uz tuksnesi, uz zemi, kurā es nedzīvoju, zemi, kurā ļaunums un grēks plūst kā upes un samaitātība apūdeņo zemi; Taisnība Kainu aizvāca no Mana redzesloka, bet pat šodien, kad Mana Žēlsirdība nāk viņam pretim, lai viņu glābtu, un izstiepj savu roku, lai noņemtu tumsas aizsegu no viņa acīm, Kains vēl arvien atsakās no Manis… Es pat nokāpu pazemes valstībā, lai no turienes izvestu tumsībā mājojošās dvēseles, bet tu, Kain, līdz pat šai dienai nevēlies Mani uzklausīt, nedz atzīt par savu Dievu;

Vassula, Manu balodīt, nebaidies runāt droši, jo Es esmu tevi pārklājis ar Savu Garu; šķērsot trimdas zemi nav viegli, tomēr Es Esmu tev līdzās, Es, tavs svētais Ceļabiedrs, eju tev blakus un dodu tev vajadzīgos vārdus, draudzību un mierinājumu; Es esmu tev līdzās, lai uzveiktu tavus ienaidniekus; Es esmu tev līdzās, lai nomierinātu jebkādu viesuļvētru, kura cenšas tevi iebaidīt; Es esmu tev līdzās, lai padzītu tev uzbrūkošos vilkus; Es esmu tev līdzās, lai apsegtu tavu galvu no svelošās saules stariem; Es esmu tev līdzās, Mana mīļotā, lai ar Savu Gaismu izdzenātu tavā ceļā ložņājošās odzes un skorpionus; Es tevi vadu pa tev nozīmēto taku un ik dienas pārklāju ar Savu vīraku gan tevi, gan visus tos, kuri mūs pavada, un svētīju ikvienu viņu soli;

Manas Acis ir vienmēr nomodā pār jums, Mani balodīši; Man bija jādodas tālu tuksnesī, lai jūs atrastu – Mana Mīlestība uz jums ir dzīva Liesma, bet Mana Greizsirdība ir kļuvusi neremdināma; ieklausieties Manā Dziesmā, jo atpūtas vieta vairs nav tālu; neviens jūs nemīl tik ļoti kā Es, un tagad Es sniedzu jums Mīlestības Dāvanu;

nāciet un ieklausieties Manās Mācībās, Manas mācības ir Gaisma; pasaule par tām ir aizmirsusi, lai arī viņai tās būtu vajadzējis sargāt kā savu acuraugu;

nāc, mēs, mums?

mēs, mums?

Es tevi mīlu;1

 

---