Mūsu Kunga vēstule Savai Baznīcai

Tēvs Kristians Kertī OFM,
priesteris un ekzorcists,
Marseļas priesteru mariālās kustības loceklis

Automātiskais pieraksts vai hierātiskais (sakrālais) raksts?

Visiem ir zināms, ka vēstījumus, kuri tālāk tiek nodoti mums, Vassula pieraksta kā mūsu Kunga diktētu diktātu. Pierakstot vēstījumus viņas rokraksts izmainās un ļoti atšķiras no ikdienišķā rokraksta. Viņas pašas rakstītie burti ir mazi un cieši saspiesti, tomēr vienlaikus noteikti un kārtīgi – viņas rokraksts liecina, ka Vassula to kontrolē ar savas gribas palīdzību un ir cilvēks, kurš zina, ko vēlas. Vienlaikus šo rokrakstu ietekmē arī viņas sirsnīgā un ļoti izsmalcinātā personība, Vassula ir cilvēks ar izteiktu mēra izjūtu. Savukārt vēstījumu pierakstu raksturo sakārtotība, skaidrība, noteiktība un pat zināms aristokrātisms. Vassulas personība it kā izgaist un izplēn aiz tā, kas no pirmā acu uzmetiena var šķist zināma ārišķība, kaut kas ļoti stingrs, nelokāms un pat nedaudz samākslots.

Līdz ar to rodas jautājums, kuru uzdod pat tie, kuri vēstījumus visā visumā vērtē pozitīvi. Diezgan pamatoti viņi sev uzdod jautājumu par šīs “iedvesmas” izcelsmi un autentiskumu. Šis pieraksta veids izraisa iebildumus kritiskāk noskaņotos prātos un kļūst par nopietnu pretargumentu vēstījumu pieņemšanai to kopumā. Kritiķi šo pieraksta veidu vērtē kā pašas Vassulas zemapziņas izraisītu fenomenu – šāds izskaidrojums reducē vēstījumus tā fenomena līmenī, kas plašākai publikai ir pazīstams kā paranormālais pieraksts. Izskaidrojot notiekošo no šāda viedokļa, tam vairs nav saiknes ar kristīgās ticības Jēzu un no Viņa saņemtu atklāsmi, vēstījumi kļūst par Vassulas zemapziņā mītošo atziņu pakāpenisku nākšanu gaismā. Kritiskāk noskaņotie pat ir izteikuši domu, ka šeit ir runājis kāds cits „gars” – šajā interpretācijā ar to varētu tikt saprasts vienīgi velns.

Kā mums būtu jāsaprot notiekošais? Vai mēs šajā gadījumā saskaramies ar atklāsmi, kas nāk no Kunga, ar Viņa vēstuli Savai Baznīcai, vai arī šis vienkārši ir piemērs fenomenam, kas parasti tiek saukts par automātisko pierakstu? Vai tā ir mūsu Kunga roka, kas raksta caur Vassulas roku, vai arī tā ir pati Vassula, kas transa stāvoklī pieraksta visu, kas paceļas no viņas zemapziņas dzīlēm? Vai Vassulu vada kāds parazītisks gars, kuru mums pēc iespējas ātrāk būtu jāidentificē, lai mēs netiktu maldināti un neuztvertu to par Dieva Garu? Pirmajā gadījumā mums būtu saskarsme ar Dieva iedvesmotu pierakstu, bet, ja tas tā nav, tad mēs notiekošo varētu klasificēt kā paranormālu jeb automātisku pierakstu.

Kas ir automātiskais pieraksts?

Automātiskais pieraksts ir saistīts vai nu ar kādu paranormālu fenomenu vai arī ar attiecībām ar sava veida dievībām. Mūsu, eksorcistu, kalpošanā, mums samērā bieži nākas sastapties ar šo fenomenu. Cilvēka, kurš brīvprātīgi ir atdevis sevi kādai vadībai, roka raksta pati no sevis un tās pierakstītais nav saistīts ar apzinātām domām vai attiecīgā cilvēka prātu. Šajos gadījumos nezināms spēks, kurš nav pakļauts rakstītāja gribai, vada šī cilvēka roku. Ekstrēmos gadījumos bez rokas palīdzības raksta tikai pats instruments (pildspalva vai zīmulis) – tas sāk rakstīt pateicoties nelielam pirksta pieskārienam.

Automātiskā pieraksta gadījumos rakstītajam var būt liela literārā un pat garīgā vērtība, bet ir arī gadījumi, kad to saturs var būt dīvains, muļķīgs vai pat piedauzīgs. Dažkārt pierakstītie teksti apraksta aizsauli, attēlojot to kā brīnišķīgu, paradīzei līdzīgu vietu, bet citreiz tie rakstītājam dod kādu vienkāršu padomu vai arī pavēli attiecībā uz viņa ikdienas dzīvi. Dažreiz automātiskā pieraksta gadījumos tiek saņemtas atbildes uz jautājumiem – tie var attiekties uz rokas „vadītāja” identitāti, kā piemēram: „kas tu esi?”, vai arī var attiekties uz lietām, kas attiecas uz bīstamāku – garīgo – pasauli. Dažkārt automātiskā pieraksta laikā tiek saņemti nākotnes pareģojumi, kuri arī piepildās – šajā gadījumā tiek pavērtas durvis meliem. Šis pieraksta veids var atklāt arī iedomātu, bet ticamu pagātni – šādos gadījumos autorā var rasties nepatiesa un herētiska ticība reinkarnācijas iespējai.

Šajā rakstā neņemsim vērā to, kas tiek dēvēts par automātiskā pieraksta literāro raksturojumu. Visbiežāk tas, kurš „vada” rakstītāja roku, ja arī ir nosaucis sevi par Lamartēnu,1 neraksta rindas, kuras būtu šī rakstnieka spalvas cienīgas. Tas notiek tādēļ, ka automātiskā pieraksta gadījumos šis pieraksts izriet vienīgi no cilvēka paša zemapziņas un, ja arī šajā zemapziņā ir paslēptas kādas Lamartēna domas, tad tomēr rakstītājs izpauž tikai pats sevi un nevis labi pazīstamo autoru.

Lai nepārkāptu šī nelielā ievada robežas, neveiksim detalizētu pārskatu par to, kādām briesmām sevi brīvprātīgi pakļauj tie, kuri ļaujas automātiskā pieraksta paranorālajam fenomenam. Šajos gadījumos viņi ir pakļauti personības sašķeltībai. Ņemsim vērā, ka zemapziņai paceļoties virspusē psiholoģiskā apziņa šajos mirkļos parasti snauduļo vai arī uzvedas līdzīgi pasīvam klausītājam. Īpaši ekstremālos gadījumos tas var noslēgties ar sava veida mākslīgu šizofrēniju. Risks var izpausties arī garīgajā līmenī, cilvēkam ļaujot ļaunajam garam ņemt virsroku pār šo nomoda trūkumu un tad iejaukties, sākot kontrolēt attiecīgo personu. Pirmajā gadījumā sekas var būt neprāts un transa stāvoklis, bet otrajā – dēmonu parazītisms cilvēkā. Šādi divi samērā bīstami rezultāti pastāv un no tiem dažkārt ir grūti izvairīties.

Kāds ir Vassulas gadījums?

Tagad uzmanīgi aplūkosim, kas notiek ar Vassulu. Šajā gadījumā mums ir jāpārdomā trīs dažādi veidi, kādos viņa saņem vēstījumus.

• Pirmais veids: Vassula no Kunga saņem „lokūcijas” – iekšēju vārdu. Tas var notikt gan baznīcā, gan uz ielas. Ja šī lokūcija ir vēstījums ikvienam, tad, pārnākusi mājās, Vassula to pierakstīs. Šajā gadījumā rakstot viņas roku vada Kunga roka un rokraksts atšķiras no viņas ikdienišķā rokraksta. Viņas pašas rokraksts, kuram ir raksturīgi mazi, dzīvi un ātri pierakstīti burti ar vieglu noslieci uz labo pusi, pārveidojas – burti kļūst stāvi, ļoti sakārtoti, rokraksts ir mierīgs un labi pārskatāms, tajā nav jaušamas nekādas īpašas emocijas. Jebkurā gadījumā šeit nevar runāt par automātisko pierakstu, jo sākumā tiek saņemts iekšējs vārds, kurš tikai pēc tam tiek pierakstīts. Šajā situācijā mēs nevaram runāt par paranormālām parādībām.
• Nākamais veids, kādā tiek saņemti vēstījumi ir sekojošs: Skolotājs diktē Vassulai vēstījumus un viņa pieraksta dzirdēto. Šajā gadījumā viņa pilda uzņēmuma vadītāja sekretāres pienākumus. Tas nozīmē, ka viņai vēl arvien piemīt personiskā autonomija, viņa ir brīva un saglabā saikni ar ārpasauli. Viņa var jebkurā mirklī pārtraukt diktātu, piemēram – atbildēt uz ienākošo telefona zvanu, bet pēc tam atkal turpināt iesākto pierakstu no tās vietas, kurā bija apstājusies. Arī šajā situācijā viņa nepieraksta savā ikdienišķajā rokrakstā – burti ir stāvi, rokraksts ir viegli salasāms, it kā saskaņots ar cilvēka elpas vilcieniem. Lai arī viņas rokraksts mainās, Vassula pilnībā saglabā paškontroli un spēj brīvi lietot savu apziņu. Viņa vienkārši pieraksta to, ko saņem no Jēzus iekšējā redzējumā un to, ko Viņa balss iedvesmo viņu rakstīt. Arī šī situācija ir ļoti atšķirīga no automātiskā pieraksta gadījumiem.
• Visbeidzot – trešais veids, kurš bieži saplūst ar iepriekšējiem: Vassula saņem tādu kā iekšējo gaismu, kurā nav skaidri izteiktu vārdu. Mistiķi to sauc par Svētā Gara „pamudinājumu” (tas var būt gan pamudinājums emocijās, gan intelektā). Šim „pamudinājumam” tālāk ir jātiek verbalizētam, ietērptam noteiktos vārdos un bieži vien tā verbalizācijai ir nepieciešami vairāki izteicieni, tā izskaidrojums var būt samērā garš. Šajos gadījumos Vassula steidzas pierakstīt saņemto „izpratni” jeb „insaitu”2 un, viņai sākot rakstīt viņas pašas rokrakstā, Kungs „iejaucas” pārveidojot viņas rakstītos burtus un piešķirot tiem Viņa „rokraksta” graciozo formu. Šī „iejaukšanās” ir kā zīmogs, kas apliecina, ka atklāsme patiešām ir saņemta no augšienes. Arī šī situācija nevarētu tikt dēvēta par automātisko pierakstu. Tas ir tā, it kā Kungs, vēlēdamies mūs pārliecināt, rīkojas pēc Saviem ieskatiem. Dažkārt vēstījumi var būt samērā gari, bet laiks to saņemšanai – īss. Šajos gadījumos Kungs atļauj Vassulai pierakstīt vēstījumus viņas pašas dzīvajā un steidzīgajā rokrakstā. Tas ļoti labi pierāda, ka Vassulai dotā dāvana nav piesaistīta šim pieraksta veidam, kā arī to, ka pierakstu nevada kāds nezināms „gars”. Tātad – Vassulas garīgajai „pieredzei” nav nekā kopēja ar automātiskā pieraksta fenomenu.

Šis ir hierātisks (sakrāls) raksts

Tagad uzmanīgi palūkosimies uz šo mierpilno un majestātisko rakstu, kura proporcijas ir ļoti līdzsvarotas un kuram piemīt vertikālās dimensijas tendence. Lai arī tajā dominē stateniskas līnijas un cilpas, tās tomēr nenomāc patskaņus. Šīs vadošās līnijas un cilpas ar vieglumu aizņem tām paredzēto vietu, kaut arī dažkārt rodas iespaids, ka tie ir nedaudz ierobežoti paša vārda robežās. Tomēr pašu tekstu nenomāc tam ierādītā vieta, tekstam ar to pietiek.

Tomēr, pāri visam, šo rokrakstu raksturo nemitīga kustība no augšas uz leju un no lejas uz augšu, radot iespaidu, ka raksta galvenais virziens ir nevis horizontālajā, bet gan vertikālajā plaknē – uz to īpaši norāda neapšaubāmi dominējošie augšupejošie burti. Tas parāda, ka, nenoliedzot un nepanicinot personības dzīļu un instinktu pasauli, par to valda un to vada augstākas spējas. Šajā rokrakstā nav nekā, kas norādītu uz noslieci iedziļināties pagātnē, nedz arī – lai cik tas šķistu neparasti – nekas, kas to virzītu pretim nākotnei. Tā vien šķiet, ka svarīga ir vienīgi tagadne, patreizējais mirklis, vai, izsakoties vēl precīzāk – tā it kā viss būtu klātesošs pašreiz un vienā vienīgā ŠODIENĀ.

Šajā rokrakstā nav nekā, kas liecinātu, ka rakstīšanas brīdī ir notikusi kāda pievēršanās savam „es”. Patiešām – nekas neliecina, ka būtu bijusi krišana atpakaļ savā egocentrismā; kad vēstījumu saturs pievēršas citiem, tas notiek ļoti viegli, smalkjūtīgi un vienmēr ar vēlmi pacelt otru. Ikvienā mirklī ir vērojama ļoti izteikta augstsirdība, oriģinalitāte, izcilums un brīnišķīga skaidrība. Vienīgais, kam ir nozīme, ir šī divkāršā augšup un lejup ejošā kustība, kas veido rokraksta nemitīgu iekšējo ritmu. Dažkārt šī kustība nokāpj uz zemes, cilvēka dzīlēs (tā tas notiek Iemiesošanās noslēpumā), bet šad un tad ir vērojama izteikta pacelšanās pretim augstākai Būtnei, kas nevar būt nekas cits kā vienīgi Tēvs. Turklāt, šim rokrakstam ir raksturīgs neliels stīvums un mākslīgums, kura dēļ, vismaz no pirmā acu uzmetiena, ir grūti spriest par cilvēka temperamentu, kurš ir tik ļoti jūtīgs un pakļauts izmaiņām (to ļoti izteikti var pamanīt Vassulas pašas spontanitātes pilnajā rokrakstā). Vēstījumos šī dimensija nemitīgi tiek vērsta uz augšu, cilvēciskā temperamenta jēdziens tiek relativizēts, tas pat izzūd aiz tā, kas var šķist maska. Šis raksts pats par sevi atgādina ebreju valodu – sakrālo valodu vispārākajā pakāpē, kurā Dievs uzrunāja Mozu un viņa tautu Sinaja kalnā, atklādams viņiem to aicinājumu. Tieši tādēļ mēs šo rakstu saucam par „hierātisku”.

Ko nozīmē „hierātisks”?

Antīkajā teātrī aktieris savu seju slēpa aiz maskas, kura viņu identificēja ar lugā spēlējamā tēla personību. Tas nozīmē, ka indivīds, kuru apkārtējie parasti labi pazina, izzuda aiz tā tēla, kuru viņam tajā mirklī bija jāpārstāv. Šajā rakstā, ko mēs esam nodēvējuši par „hierātisku”, notiek kaut kas līdzīgs. Vassula liek sev izzust Tā ēnā, kurš mums raksta šos vēstījumus. Ielūkosimies šajā noslēpumā vēl dziļāk… Pareizticīgo Baznīca sava dievkalpojuma laikā ir saglabājusi īpašu lūgšanu un īpašus sakrālos žestus – līdz II Vatikāna koncilam arī Romas latīņu rita dievkalpojumā bija šādi paši elementi. Šie žesti ir sakrāli, jo tie neļauj parādīties cilvēka (priestera vai arī viņa palīgu) temperamentam, tie drīzāk to ierobežo. Dievkalpojumu svin cilvēks – no miesas un asinīm veidota būtne ar savām emocijām, raksturu, kļūdām un pat ar savu tautību, tomēr, pāri visam, viņa veiktā darbība šajā brīdī ir sakrāla darbība. Visam, kas attiecas uz pašu indivīdu, viņa sociālo vai ģeogrāfisko izcelsmi, ir jāizzūd aiz attieksmes, kas laikā un telpā ir mūžīga un nemainīga, jo hierātiska darbība un žesti ir ārpus mūsu laika izpratnes. Tas ir Dieva žests, kuru izpilda cilvēks, to nespēj izmainīt nedz laikmetu nepastāvības, nedz klimata izmaiņas, nedz arī tautību atšķirības.

Tieši sava hierātiskā rakstura dēļ šis rokraksts pirmajā mirklī var šķist pārāk sastindzis un auksts. Lūk, arī tajā apslēptais risks: ja šis žests, šī kustība nekad nemainās, var gadīties, ka tā aizmirst par Garu, nepamana to un var sākt līdzināties koka zaram, kurā vairs neplūst dzīvinošā sula. Tieši tādēļ II Vatikāna koncils vēlējās atdzīvināt liturģiskos žestus, piešķirot tiem cilvēciskāku raksturu, darot tos tuvākus mūsdienīgajai izpratnei par sakrālo, tomēr ar noteikumu, ka pāri visam mēs neaizmirsīsim to svētumu un neuztversim tos kā kaut ko viduvēju. Liturģija pirmkārt un galvenokārt ir lūgšana, tā nav teātris, tas ir darbs, kurā līdzdarbojas un savijas cilvēciskais ar dievišķo – tā nav tikai veids, kādā mēs varam paust savu individuālo vai kopīgo izpratni par ticību. Mēs nevaram būt pilnīgi pārliecināti arī par to, ka mūsu pēckoncila liturģija dod iespēju pilnībā izvairīties no augstāk minētā riska.

Tagad vēlreiz pievērsīsimies „Skaistajam Rakstam” (tā šo pieraksta veidu parasti dēvē pati Vassula). Tātad – tas ir hierātisks raksts, jeb citiem vārdiem sakot – raksts, kuram nepiemīt cilvēciskais aspekts. Šim raksta veidam piemīt askētisms un tas nav individualizēts, tomēr vienlaikus ir ietērpts ļoti izteiktā majestātiskā svinīgumā. Protams, būs cilvēki, kas šajā raksturojumā saskatīs zināmu jūtīgumu, emocionalitāti, tomēr kopumā arī tas ir vērsts uz augšu. Citiem vārdiem sakot – tā ir vērsta uz cilvēkā mītošo garu. Šajā gadījumā neapspriedīsim vēstījumu racionālo saturu, bet gan atzīmēsim, ka kopumā pats rokraksts izstaro dziļu mieru un mūs, kam ir domāti šie vēstījumi, apveltī ar mirdzošu gaismu un rāmumu. Šis Raksts patiešām ir skaists un var būt izplūdis vienīgi no labā!

Kāds ir šī hierātiskā Raksta iemesls?

Jautājums paliek atklāts: kādēļ šajos vēstījumos, kurus Kungs ir uzticējis Vassulai, Viņš izmanto šo hierātiskā pieraksta veidu, kuru, cik man ir zināms, Viņš līdzīgās situācijās parasti neizmanto? Tik daudzas dvēseles taču saņem Kunga atklāsmes bez šī īpašā pieraksta veida!

Pirmkārt cilvēks var uzdot sev šādu jautājumu: vai patiešām kaut kas tāds atgadās pirmo reizi? Vai Bībele – Svētie Raksti – lai arī cilvēku pierakstīta, nav Dieva darbs, kuru ir iedvesmojis Svētais Gars? Nav slikti to sev atgādināt, jo Atklāsmē Dievs daudzkārt izmanto tekstu, kurš tiek pierakstīts, lai to labāk saglabātu un izplatītu, bet galvenais – lai iegravētu to mūsu miesas sirdīs.

Tieši šāds notikums atgadās pravietim Habakukam, kurš līdzīgi mums ir pārsteigts, kādēļ Dievs, vairojoties ļaunumam, neatbild uz savas tautas lūgšanām. Habakuks nolemj: „Es nostāšos savā sarga vietā, es turēšos stingri savā sargu tornī, un es novērošu un pārbaudīšu kā izlūks, ko Viņš man sacīs un kādu atbildi dos uz manu sūdzību… Tad Jahve man atbildēja un sacīja: ‘Apraksti tevis redzēto parādību un uzraksti to uz plāksnēm un pie tam skaidri, lai to ikviens viegli lasa. Šis pravietiskais skatījums īstenosies noteiktā laikā un tā īstenošanās steidzīgi tuvojas un pat ja tā piepildīšanās novilcinātos, tad tomēr stipri būs uz to cerēt un paļauties, jo tas viss nāktin nāks un nekur nepaliks. (…) Taisnais dzīvos savas paļāvīgās ticības dēļ.’” (Hab 2, 1 – 4) Līdzīgu rīcību mēs redzam arī Apokalipses grāmatā, kur Kungs raksta Savām septiņām Baznīcām: „… un Efezas eņģelim raksti…” (Atkl 2, 1). Atzīmēsim arī šo jēgpilno iespraudumu: „Kad bija atskanējuši septiņi pērkona dārdi, es gatavojos rakstīt, bet tad atskanēja balss no debesīm, kas man sacīja: ‘Aizzīmogo septiņu pērkona dārdu vārdus un nepieraksti tos.’”

Pat, ja parasti mēs nevaram teikt, ka Dievs pats rakstīja savus vēstījumus ar pravieša rokas starpniecību, tad tomēr varam to attiecināt uz šiem diviem gadījumiem.

Vai tas nebija pats Dievs, kas ar Mozus rokām iegravēja Savus desmit baušļus uz akmens plāksnēm, lai pēc tam tos iegravētu Savas tautas sirdīs? Desmit baušļi bija rakstīti ar „Dieva pirkstu” (Izc 31, 18), lai gan protams tas notika ar Mozus rokas starpniecību. To pierāda vārdi: „Izkal sev divas akmens plāksnes, (…) ka Es uz tām varu rakstīt vārdus.” Bet tad Dievs saka Mozum: „’Uzraksti pats šos vārdus’ (…) Un Dievs uzrakstīja uz akmens plāksnēm desmit vārdus, derības vārdus” (Izc 34, 1. 27 – 28). Lai arī mēs neesam redzējuši šīs divas plāksnes uz kurām Dievs ar Mozus roku bija uzrakstījis desmit baušļus, ir skaidrs, ka šis raksts, lai arī hierātisks, sakrāls un tātad – bezpersonisks – ir bijis uzrakstīts ebreju valodā. Šajā rakstā noteikti neizpaudās Mozus temperaments – tā vietā pierakstīto caurstrāvoja Dieva transcendence un spēks. Dievs bija nevien pierakstītā iedvesmas avots, bet arī tā Autors – kā ir rakstīts: „Dievs uzrakstīja…” Mēs varētu pieminēt arī to, ka pats Jēzus, Dievs un Cilvēks, mūžīgais Tēva Vārds, kādu dienu pats ar savu roku rakstīja uz zemes! (Jņ 8, 6) Ticības pilnam skatienam ir skaidrs, ka jebkāda šī rokraksta grafoloģiska analīze varētu līdzināties vienīgi bērna šļupstiem, jo šo pierakstu nav iespējams ievietot nevienā no rokraksta kategorijām, kuras, lai arī izkaidrojošas, tomēr ir ļoti ierobežotas.

Kunga vēstule Savai Baznīcai

Kungam noteikti ir kāds īpašs iemesls kādēļ Viņš vēstījumu pierakstīšanai izmanto nevis straujo, emocionālo un kustības pilno Vassulas rokrakstu, bet gan dod priekšroku šim hierātiskajam un transcendentajam rakstam. Man šķiet, ka pazemīgi un nepārspīlējot es varētu sacīt sekojošo:

Citos vēstījumos, kuri ir tikuši uzticēti izredzētām dvēselēm, Kungs parasti ir uzrunājis visas labas gribas dvēseles, dažkārt Viņš ir vērsies pie kādām konkrētām personām, dažkārt – pie kopienām, bet dažkārt – pat pie visiem ticīgajiem (gan avīm, gan to ganiem). Šinī gadījumā Viņš pirmkārt uzrunā ganus, tos, kuri ir atbildīgi par Baznīcu, tos, par kuriem Apokalipse raksta šādi: „Baznīcas, kura ir … eņģelim raksti…” Tieši tādēļ šī ir KUNGA VĒSTULE VIŅA BAZNĪCAI, Baznīcai, kuru jau tik ilgstoši šķeļ un vajā tik daudzas iekšējas šķelšanās, kuru iemesls, savukārt, visbiežāk slēpjas personiskās domstarpībās un nebūt ne atšķirībās liturģijā vai teoloģijā. Pie tam – kurš, izņemot pašu Dievu, uzdrošinātos apgalvot, ka viņš ir spējis vienā liturģijā, vienā ritā vai vienā teoloģiskā skatījumā apvienot un izteikt Trīsvienīgā Dieva pilnīgo un vārdos neizteicamo noslēpumu!

Šajās laiku beigās, šajās tautu beigās Jēzus pats, tieši vēlas mūs uzrunāt un vēlas, lai mēs saprastu, ka tas patiešām ir Viņš, Kurš mūs uzrunā un Kurš mums raksta. Sekretārei, kas pieraksta Viņa teikto šajā gadījumā nav īpaša nozīme – viņai vajadzētu pazust no mūsu acīm. Tā ir tik dziļa patiesība, ka ir jāpazūd pat viņas rokrakstam, kas atklāj viņas personības dziļāko būtību – to nomaina pavisam cits rokraksts, kurš, lai arī no pirmā acu uzmetiena var šķist samākslots un bezpersonisks, patiesībā ir transcendents un pārdabisks. Tas būtu apmēram tāpat kā mašīnrakstītājas personība izzustu aiz mašīnraksta burtiem.

Tieši tādēļ šeit runā Kungs, Dievs – Cilvēks. Viņš sarauj un izjauc jebkādas rakstura kategorijas vai grafoloģijas likumus, kuros cilvēks cenšas viņu iesprostot. Viņš pārkāpj pāri visām psiholoģijas kategorijām, mūsu teoloģijas novirzieniem un jēdzieniem, ar kuru palīdzību mēs esam pieraduši viņus definēt. Viņš ir Tas, Kura noslēpumu, nespējot to pilnībā izsmelt, cenšas „izšļupstēt” visdažādākie sakrālie riti un liturģiskās tradīcijas.

Kungs uzrunā Savu sašķelto Baznīcu. Viņš raksta tai vēstuli, paziņojot, ka Viņa Atgriešanās ir tuvu un Viņš aicina mūsu sirdis atgriezties pie Viņa Sirds un sadraudzībā ar Viņa Mātes Sirdi. Šī atgriešanās ir iespējama ejot vienotības ceļu, bet, jo īpaši – apvienojot Lieldienu svinēšanas datumus. Tad visa cilvēce spētu noticēt, ka Jēzus ir Augšāmcēlies un patiešām ir Dieva Dēls un visu Pestītājs (Jņ 17, 21 – 23).

Piešķirdams Savam rakstam šo hierātisko un sakrālo formu, kura ir tik tuva ikonām un tik ļoti atsauc atmiņā ebreju valodu, caur kuru esam saņēmuši Atklāsmi, iespējams, ka Kungs vēlas mums pateikt kaut ko vēl dziļāku! Vai tikai Viņš nevēlas mums atgādināt, ka ir to Svēto Rakstu Autors, kuri izgaismo visu cilvēces vēsturi un, ka tagad, kad mēs esam iegājuši Svētās Vēstures beigu posmā, Viņš pats vēlas mūs uzrunāt, atverot Apokalipses grāmatu un izskaidrojot tajā aprakstītos noslēpumus.

Cilvēkam nevar paslīdēt garām, ka garīgā pieredze kādu izdzīvo Vassula tik ļoti sasaucas ar kādu Apokalipses fragmentu: „Es dzirdēju aiz sevis balsi kā bazūni saucam: ‘To, ko tu redzi, RAKSTI GRĀMATĀ un sūti to septiņām Baznīcām’. Es apgriezos, lai redzētu balsi, kas runāja ar mani un, apgriezies, ieraudzīju septiņus zelta lukturus, bet to (septiņu Baznīcu) vidū kādu Cilvēka dēlam līdzīgu. (…) Viņš man uzlika Savu labo roku, sacīdams: ‘Nebīsties! Es esmu Pirmais un Pēdējais, un DZĪVAIS. Es esmu dzīvs mūžu mūžos un Man ir nāves un elles atslēgas…’” (sal. Atkl 1, 10 – 17)

„Svētīgs tas, kas lasa un tie, kas klausās pravieša vēstījuma vārdus un tur to, kas šeit rakstīts, jo noliktais laiks ir tuvu.” (Atkl 1, 3)

Es vēl vēlētos piebilst, ka aiz cieņas pret savu Skolotāju sekretāre Vassula parasti pieraksta Viņa vēstījumus stāvot uz ceļiem. Lai arī es to domāju pārnestā nozīmē - vai arī mums nevajadzētu tos saņemt šo Kunga vēstuli Savai Baznīcai, jeb septiņām Baznīcām, kuras mēs visi pārstāvam, stāvot uz ceļiem?