1988. gada 5. septembris

(Kopš agra rīta Kungs mani uzrunāja, teikdams, ka drīz vien vairāki vietējie priesteri mani atstums.)

Kungs, vai tiešām priesteri atkal mani nepieņems? Kungs?

Es esmu, nebīsties; drīz vien viss nāks gaismā un visi tie, kuri atteicās ticēt Manam vēstījumam, atgrūžot arī tevi, lūgs, lai Tēvs viņiem piedod;

Vassula, ja viņi būtu bijuši „akli”, Es tos dziedinātu, bet viņi saka, ka „redz”… viņi ir cēlušies no tiem aklajiem ceļa rādītājiem, kas dzīvoja Manas zemes dzīves laikā, Mans bērns, ja viņi būtu dzīvojuši tai laikā, viņi noteikti būtu starp tiem, kuri Mani piesita krustā, viņi nomētātu ar akmeņiem praviešus un apklusinātu viņus; kāda atšķirība ir starp tiem laikiem un tagadni? viņi saka, ka tic Man, bet noraida to, kas nāk no Gara; tu nāc no Manis ar Manu Vēsti, bet kā rakstu mācītāji un farizeji viņi prasa pierādījumus, pārliecinošus pierādījumus;

sagatavo sevi, Mans bērns, gatavo savu muguru pletnes cirtieniem; Es, Kungs, tiem atļāvu šaustīt Manu muguru, tāpēc arī tu ļauj viņiem to darīt; ja viņi atsakās ieklausīties, tad ļauj viņiem atkārtot viņu kļūdas; Es, Kungs, tiku atstumts un visbeidzot arī pienaglots pie koka, tāpēc esi pakļāvīga un dalies ar Mani Krustā; šodiena ir kā vakardiena, viņi smalki pārbauda visus Manis sūtītos, viņi tos vajā vai atgrūž; nemitīgi turpina līt Manu vēstnešu asinis, sākot ar Ābela asinīm līdz pat šai paaudzei!

kā Es toreiz brīdināju rakstu mācītājus un farizejus, tā šodien vēlos brīdināt tos, kuri vajā Manus vēstnešus, nosoda Manu Vārdu un izsmej Svēto Garu, Es viņiem vēlreiz saku: „jūs paši liecināt pret sevi, neviens no jums nav mainījies, jūsu darbi ir palikuši tādi paši, jūsu domāšanas veids runā pret jums;

aklie ceļa rādītāji! Jūs sludināt garīgumu, bet neņemat vērā Gara darbus! aklie ceļa rādītāji! jūs barojat Manas avis ar Manu Miesu, bet nedodat tiem dzert Manas Asinis!2 vai esat aizmirsuši Manus norādījumus?

Mana Vassula, Es tev ļaušu sajust Manus ērkšķus, Es ļaušu tev izjust, kādā veidā Manu priesteru sirdīs valda racionālisms, Es tevi, atbruņotu, nostādīšu viņu priekšā; Es tevi baroju ar Savu Maizi, esi pilnībā vienota ar Mani, sajūti Manus ērkšķus, lai tie ir arī tavi ērkšķi, ļauj katrai naglai caururbt tavu sirdi, tāpat kā tās caururba Manu Miesu; Es esmu tevi brīdinājis, esi gatava saņemt pletnes cirtienus, tomēr neaizmirsti, ka arī Mana Mugura ir pavērsta pret viņiem un visu, ko viņi dara tev, viņi dara arī Man; mēs, mums?

Jā, Kungs.

(Pēc trim stundām saņēmu ziņu, ka viens no priesteriem, kuram uzticējos un domāju, ka viņš tic Dieva vēstījumiem, ir mani „nodevis”. Viņš vispār nebija tiem ticējis, bet tikai izlikās, ka tic. Viņš pateica, ka Dievs Sevi neatklāj šādā veidā un ne šādiem cilvēkiem. Mani tas ļoti sāpināja, jo biju domājusi, ka viņš mani saprot un ir draugs… Es zaudēju „draugu”. To man izstāstīja kāds no mūsu kopīgajiem paziņām.)