Sava aicinājuma sākumos, tikko pēc tam, kad biju piedzīvojusi atgriešanos pie Dieva, man nebija nekādas katehisma vai teoloģijas zināšanas. Vēl jo vairāk, man nebija ne mazākās nojausmas par teoloģiskām niansēm, kuras tiek minētas šajā jautājumā. Par tām, Svētā Gara laipnajā vadībā, es uzzināju ļoti pamazām. Šī aicinājuma pašos aizsākumos arī es biju ļoti apjukusi un to arī sacīju savam eņģelim ar kuru šajā laikā komunicēju: „Es nesaprotu! Mums taču jau ir Bībele! Kādēļ ir vajadzīgi šie vēstījumi?(Atbildēja mans sargeņģelis) tātad tu jūti, ka Bībelē viss ir pateikts? Jā. Tieši tādēļ es neredzu šo vēstījumu jēgu. Tajos nav nekā jauna. Tad eņģelis man atbildēja: „Dievs vēlas dot šos vēstījumus;” Es pavaicāju: Vai ir kāds īpašs iemesls, kādēļ esmu izvēlēta tieši es? Un eņģelis atbildēja: „Nē. Dievs mīl jūs visus. Vēstījumi ir tikai tāds kā atgādinājums, lai jūs neaizmirstu savus aizsākumus, no kurienes esat nākuši.” (07.08.1986)

Reiz kāds protestantu mācītājs man sacīja, ka ņemot vērā, ka mums jau ir tikusi dota Bībele, Dievam nav nekāda iemesla mūs uzrunāt vēl kā savādāk. Apjukusi, es vaicāju Kristum: „Kungs, daži no Baznīcas kalpotājiem uzskata, ka visi šie vēstījumi ir nepatiesi. Viņi saka, ka Tu, Jēzu, jau atnesi mums visiem Patiesību un mums pietiek ar Bībeli. Šiem cilvēkiem šķiet, ka Tu nevari atklāties šādā veidā, caur mani un viņi atsakās ieklausīties vēstījumos vai arī tiem ticēt.” Kristus atbilde bija sekojoša:

Es, Kungs, turpināšu jūs modināt, sūtot vēstnešus, kas atgādina un Savu Svēto Garu. Aizstāvis vienmēr būs jūsu vidū, lai atgādinātu Manu Vārdu – neesiet pārsteigti, ja Svētais Gars jūs uzrunā. Tiem, kuri jums atgādina Manu Vārdu, ir tikusi dota žēlastība jūs atgriezt un neļaut aizmirst par Maniem Ceļiem.”(20.12.1988)

Vienpadsmit gadus vēlāk Kungs mani aicināja pierakstīt šādus vārdus:

„Visi šie vēstījumi nāk no augšienes, tie ir Manis iedvesmoti. Tie var tikt izmantoti, lai mācītu citus un izvairītos no kļūdām. Tie var tikt izmantoti, lai palīdzētu Baznīcai spert soli pretim vienotībai un mācītu cilvēkus dzīvot svētu dzīvi vēstījumi ir tikuši doti, lai labāk izskaidrotu1 jums doto Atklāsmi2. Šie vēstījumi ir arī neparastas žēlastības neizsmeļamais avots, kurā jūs visi varat gūt garīgu atjaunotni.” (30.07.1999)

Es ticu, ka ir tikai viena Atklāsme un nekad neesmu apgalvojusi pretējo. Arī vēstījumos nekur jūs neatradīsiet pretēju viedokli. Es nekad neesmu vēlējusies, lai „Patiesas dzīves Dievā” lasītāji vēstījumus uzskatītu par svarīgākiem nekā Svētie Raksti. Es esmu pārliecināta, ka nekas no „Patiesas dzīves Dievā” grāmatās paustā nevar likt lasītājiem domāt savādāk. Liecinot es nemitīgi citēju Rakstus – dažkārt to daru pat biežāk, nekā tas ir sastopams vēstījumos. Pašos vēstījumos ir ļoti skaidras norādes uz Svētajiem Rakstiem līdz ar nemitīgu pamudinājumu dzīvot saskaņā ar tiem un tajos pausto patiesību. Vēstījumi ir atgādinājums par vienīgo Atklāsmi Kristū, kas tiek pausta caur Rakstiem un Tradīciju, un kuras nesēja ir Baznīca, vēstījumi ir šīs vēsts aktualizācija, tie ir aicinājums pievērsties šai vienīgajai Atklāsmei. Vēstījumi nekad nav centušies iespaidot to lasītājus, nostādot sevi augstāk par Svētajiem Rakstiem – cilvēki liecina, ka tie viņiem ir palīdzējuši labāk saprast Dieva Vārdu. Mēs zinām, ka Dievs var mums atgādināt par Savu Svēto Vārdu, kad, pēc Viņa prāta, tas ir nepieciešams Baznīcas labumam. Šāda veida žēlastības, jo tā patiešām ir žēlastība, izgaismo vai arī liek skaidri atklāties jau iepriekš zināmajai patiesībai un dāvā skaidrāku tās izpratni.

Cilvēki varētu uzdot jautājumu, kādēļ Dievs aicina kādu, kurš ir tik ierobežots un necienīgs, kādu, kuram nav no šīs misijas nekāda labuma un kurš ir tik nezinošs Baznīcas jautājumos. Kādēļ cilvēks, kurš nekad nav ilgojies pēc Dieva, tiek izvēlēts par „Viņa Vārda atgādinātāju”? Vai priesteri un teologi nav aicināti uz to pašu? Jā, es domāju, ka viņi patiešām ir aicināti uz to un es nekad neesmu vēlējusies sacensties ar priesteriem un teologiem, kurus Dievs ir aicinājis veikt šādu pienākumu. Un tomēr es ticu, ka Dievs mani ir aicinājis – ļoti negaidīti un tieši.

Pavisam nesen es uzzināju, ka Otrais Vatikāna koncils ir atzīmējis, cik svarīgi ir lajiem līdzdarboties Labās Vēsts izplatīšanā caur dažādām dāvanām, kuras Dievs izlej pār Savu Baznīcu. Baznīcas dokumentā „Lumen Gentium” koncils atklāti deklarē, ka laji ir līdzdalīgi Kristus pravietiskajā kalpošanā. Kristus „piepilda savu pravietisko kalpošanu nevien ar hierarhijas, bet arī ar laju starpniecību. Šīs abas kārtas Viņš vienlīdz ir darījis par lieciniecēm, dodams tām izpratni par ticību (lat. sensus fidei) un vārda žēlastību” (LG 35). Tādēļ ikvienam lajam, saskaņā ar viņam doto Dieva dāvanu, ir jāveic sava daļa kalpošanā Evaņģēlijam. Caur šīm dāvanām, „saskaņā ar viņiem doto Kristus žēlastību” viņš vai viņa ir darīti gan par lieciniekiem, gan par pašas Baznīcas misijas dzīvajiem instrumentiem.

Visklasiskākajos katoliskās fundamentālteoloģijas darbos ir minēta atšķirība starp Atklāsmi kā pārdomu konceptu (Atklāsmi ar lielo burtu) un atklāsmi kā pieredzes jēdzienu (atklāsmi ar mazo burtu, kura bieži vien tiek minēta kā „atklāsmes”). Runājot par manu pazemīgo „atklāsmes” pieredzi, es to novērtēju kā atklāsmi ar mazo burtu, tā ir atklāsme, kas izriet no manas personiskās pieredzes.

Es par savu pieredzi nerunāju kā par atklāsmi no doktrinālā viedokļa un nekādā veidā nevēlos sacensties ar Atklāsmi. Tāpat kā jebkura cita „privātā atklāsme” vai „pravietiskas atklāsmes”, arī manējā neienes neko jaunu ticības Mantojumā. Patiesībā ir pretēji – man dotais Dieva aicinājums skaidri norāda uz Ticības pamatos likto patiesības pilnību, tam ir mums ir jāpalīdz dziļāk izprast šo pilnību un dzīvot saskaņā ar to.

Otrā Vatikāna koncila konstitūcija „Dei Verbum” ir skaidri atklājusi, ka publiskā Atklāsme ir pilnīga un noslēgta un, ka „nav vairs jāgaida nekāda jauna publiska atklāsme pirms mūsu Kunga Jēzus Kristus parādīšanās godībā” (Dei Verbum 4). No otras puses – „Dei Verbum” tiek uzsvērts, ka Dieva tautai nemitīgi ir jāpadziļina sava spēja novērtēt šo patiesību:

„Šī Tradīcija, kas nāk no apustuļiem, Baznīcā attīstās ar Svētā Gara palīdzību, jo lietu tāpat kā tālāk nodoto vārdu uztvere pieaug gan ar ticīgo kontemplāciju un studijām, kuri to apcer savā sirdī (sal. Lk 2, 19 un 51), gan ar garīgo lietu iekšējo izpratni, ko ticīgie piedzīvo, kā arī caur to cilvēku sludināšanu, kuri līdz ar bīskapa pēctecību saņēmuši drošu patiesības harizmu. Jo Baznīca gadsimtu gaitā nemitīgi tiecas uz dievišķās patiesības pilnību, līdz brīdim, kad tajā piepildīsies Dieva vārdi.” (Dei Verbum 8)

Runājot par attiecību starp kristiešiem piemītošajām pravieša dāvanām un Atklāsmi, Viņa Eminence kardināls Jozefs Ratcingers ļoti skaidri norādīja, ka tēze par to, ka pravietojumi noslēdzas līdz ar Kristus Atklāsmi, ir devusi iemeslu ļoti daudziem pārpratumiem. Viņš savu attieksmi ir atklājis kādā intervijā par kristīgās pravietošanas tēmu un komentārā, ko ir sniedzis attiecībā uz trešā Fatimas noslēpuma atklāšanu. Es atļaušos citēt viņa intervijā teiktos vārdus:

„Atklāsme savā būtībā ir pats Dievs, Kurš atdod Sevi mums, Kurš kopā ar mums veido vēsturi un Kurš atkal mūs apvieno, pulcinādams vienā saimē. Tā ir satikšanās atklāsme, kurai neizbēgami ir sava komunikatīvā dimensija un kognitīvā struktūra, un šajā saskarsmē noteikti ir ietverta prasība pazīt Atklāsmes patiesību. Atklāsme kā tāda savu mērķi ir sasniegusi Kristū. Atsaucoties uz skaistajiem vārdiem, kurus ir teicis svētais Jānis no Krusta, mēs varētu sacīt, ka nav nekas pievienojams vārdiem, kurus Dievs personīgi ir izteicis Kristū. Nav vairs nekas, ko mēs varētu pateikt par Logosu. Viņš ir mūsu vidū vispilnīgākajā veidā un Dievam nav nekā lielāka, ko mums dot vai pateikt, kā Viņš pats. Tomēr šī Dieva pilnība, Kura sevi atdod iemiesotajā Vārdā, nozīmē arī to, ka mums ir jāturpina iedziļināties šajā noslēpumā. Šī vajadzība izpētīt un iedziļināties mums liek atgriezties pie cerības jēdziena. Kristus atnākšana ir aizsākums zināšanām, kuras turpmāk vienmēr būs jāpadziļina, tā ir pakāpeniska un tālāk ejoša izpratne par to, kas mums ir ticis dots iemiesotajā Vārdā. Tādejādi cilvēkam ir ticis pavērts jauns ceļš, kurš to ievestu pilnīgā patiesībā – Jēzus šos vārdus izsaka Jāņa evaņģēlijā, runājot par Svētā Gara atnākšanu. Es domāju, ka Jēzus atvadu runas pneimatoloģiskā Kristoloģija ir ļoti svarīga attiecībā uz doto tēmu, jo tajā Kristus paskaidro, ka Viņa atnākšana miesā ir bijis tikai pirmais solis. Patiesā atnākšana notiks tad, kad Kristus vairs nebūs piesaistīts miesai vai arī kādai noteiktai vietai, t.i, - ierobežots telpā, bet gan tad, kad Viņš nāks pie mums visiem Garā, kā Augšāmcēlies. Pateicoties šim Viņa atnākšanas veidam arvien vairāk padziļināsies arī izpratne par ieiešanu patiesībā. Man šķiet pilnīgi skaidrs, ka tās pašas pneimaloģiskās Kristoloģijas noteiktajā Baznīcas laikā, t.i. laikā, kad Kristus nāk pie mums Garā, Baznīcā dabiski nedrīkst izzust vai pietrūkt arī pravietiskais elements, kurš ir cerības un aicinājuma sastāvdaļa.” (30 Giorni, 1999. gada janvāris)

Tieši tāpat arī es nekādā veidā nepretendēju, lai manis rakstītais aizstātu vai pat pietuvotos Svēto Rakstu autoritātei. Svēto Rakstu iedvesma ir nemaldīga. Es pazemīgi ticu, ka Kungs ir mani aizskāris un aicinājis būt kopā ar Viņu, tieši iedarbodamies uz manu dvēseli un būdams klātesošs vēstījumu pierakstīšanas laikā, tomēr par šo iedvesmu nevarētu tikt runāts tādā pašā nozīmē kā par iedvesmu, kas ir iedvesmojusi Svētos Rakstus. Tas nozīmē, ka manis rakstītais nepretendē uz nemaldīgumu, tomēr vienlaikus tas nenozīmē, ka šajos vēstījumos vajadzētu būt doktrinālajām kļūdām un es esmu pārliecināta, ka tādu tur nav.

Tēvs Marija Eugēnijs savā grāmatā „Es esmu Baznīcas meita” mums atgādina kā Dievs Pats spēj piemēroties dvēselei:

„Dieva tiešā iedarbība, kura tādā veidā sakņojas cilvēciskumā un to izmanto, brīnišķīgā veidā piemērojas dvēseles psiholoģiskajai dzīvei. Ir jāuzsver, ka šī Dieva spēja piemēroties ir viena no svarīgām Viņa tiešās iedarbības rakstura iezīmēm. Dievs, Kurš Savā vēlmē dot mums gaismu piekrīt runāt cilvēcisko zīmju valodā, izrāda mums tik lielu labvēlību, ka izvēloties šīs zīmes, piemērojas mūsu temperamentam un mūsu īpašajām vajadzībām. To Viņš dara, lai būtu pilnīgi pārliecināts, ka spēs mūs aizsniegt. Ticību, kas ir saglabājusi savu šķīstību un vienkāršību, Dievs uzrunās ārēju mirdzošu zīmju valodā – šis veids būs piemērots, lai aizkustinātu un atdzīvinātu šāda veida ticību. Ticību, kura racionālisma ietekmē ir kļuvusi apdomīgāka un kritiskāka, Dievs uzrunās intelektuālākā valodā.”3

Kardināls Ratcingers sacīja: „…spēja sevi redzēt kā iekšējā kontakta ar Dievu vārdu un tēlu, pat autentiska misticisma gadījumā vienmēr ir atkarīga no cilvēka dvēseles iespējām un ierobežojumiem”.

Es tādā veidā Dieva Vārdu piedzīvoju bez piepūles, tas ir – necenšoties sevi kaut kādā veidā piespiest to dzirdēt, tas vienkārši nāk. Proti – šīs iedvesmas (iekšējos vārdus) es saņemu divos veidos. Es gan vēlētos, lai jūs vērstu uzmanību tam, ka es nepretendēju, ka pilnībā spētu izklāstīt šo fenomenu, es nespēju arī izskaidrot kā Dievs darbojas šādā veidā. Tālāk sekojošais izskaidrojums ir labākais, ko spēju jums sniegt:

1. Caur iekšējiem vārdiem– proti lokūcijām. Vārdi, kurus iekšēji saklausu, ir reāli, es tos dzirdu pat skaidrāk nekā būtu dzirdējusi ar ausīm. Šajā gadījumā viens vienīgs vārds var sevī ietvert ļoti daudzas nozīmes un nav iespējams to ātri un saprotamā veidā izteikt cilvēciskā valodā. Dievišķais vārds vai padoms, kurus saņemu kā pamācību, nelīdzinās skolas mācībai, kura, ierobežotā laika dēļ, nevar tikt izskaidrota pilnībā vienā reizē vai arī cilvēciskā trausluma dēļ varētu tikt aizmirsta vai nesaprasta. Dievišķais padoms vai vārds tiek doti īsā laika sprīdī un tik spēcīgi tiek iegravēti atmiņā, ka tos aizmirst būtu grūti. Gaisma, ko tie izstaro, ir tik plaša, ka līdzinās visspilgtākajam staram, kurš mirdz ļoti tālu un arī apmirdz telpu sev visapkārt. Šis vārds vai padoms vienlaikus nes sevī ne tikai tā konkrēto nozīmi, bet arī sniedz zināšanu bagātību – tas līdzinās plašai upei, kura sadalās nelielos strautiņos. Lai arī šie strauti varētu aizvest jūs dažādos virzienos, tomēr tie izplūst no viena vienīga, kopēja avota – upes. Skolas piedāvātās mācības apgūšanas man aizņemtu daudzus mēnešus. Lai arī es šos iekšējos vārdus piedzīvoju ļoti spēcīgi, es vienlaikus apzinos, ka spēja tos pierakstīt un izskaidrot vēl arvien ir atkarīga no manām ierobežotajām valodas un izteiksmes spējām.

2. Otrajā veidā kādā es saņemu Dieva vārdus nav vārdu kā tādu – es tos saņemu kā sapratnes gaismu savā intelektā. Tas notiek tā, it kā Dievs Savu domu ieliktu manā prātā un es tajā pašā mirklī saprotu, ko Dievs ir vēlējies pateikt. Tad man ir jāpieraksta šie „neizteiktie vēstījumi” cik vien labi es to spēju, bet pašai ar saviem vārdiem.

Dzīvojot šeit, Romā, es uzzināju, ka līdzīgs vēstījumu pierakstīšanas veids ir bijis arī svētajai Brigitai no Zviedrijas.

Kādēļ Kungs izvēlas šādu īpašu vēstījumu pierakstīšanas veidu, kura laikā viņš pat satver manu roku? Uz šo jautājumu man patiešām nav atbildes. Kad es Viņam reiz pajautāju, kāpēc, Viņš atbildēja: „Vienkārši tāpēc, ka Man tā labpatīk”. Tātad – es nezinu, kā tas notiek. Es tomēr vēlētos piebilst, ka tie teologi, kuri vienlaicīgi ir arī speciālisti grafoloģijas4 jomā, izpētījuši šos pierakstus, nodēvēja tos par „hieratiskiem”5, minot arī daudzas ļoti būtiskas atšķirības starp manu pierakstīšanas veidu un to, kas parasti tiek dēvēts par „automātisko rakstu”. Vēlāk es uzzināju, ka tādi pazīstama mistiķe kā Terēze no Avilas arī dažkārt piedzīvoja kā visu viņas miesu, bet dažkārt – tikai kādas viņas ķermeņa daļas, pārņem sajūsma, ekstāze. Es domāju, ka šo, lai arī daudz mērenāko, ekstāzes formu varētu attiecināt arī uz manu roku un paļaujos, ka Kungam, to darot, ir kāds īpašs nolūks.

Ja es nebūtu piedzīvojusi mūsu Kunga klātbūtni, es domāju man nekad nepietiktu nedz drosmes, nedz dedzības vērsties pie Pareizticības un likt tai saprast, ka Kungs no viņas sagaida izlīgumu ar citiem kristiešiem. Ja es nebūtu piedzīvojusi Kunga klātbūtni, es nespētu arī izciest pret mani vērsto opozīciju, kritiku un vajāšanas, kuras man ir nācies piedzīvot no viņu puses. Pirmsākumos, kad Kungs mani tikko bija uzrunājis, es biju pilnīgi apjukusi un baidījos, ka esmu tikusi maldināta. Šī neziņa un pārliecības trūkums noteikti bija vissmagākais krusts, jo līdz tam nekad nebiju dzirdējusi, ka arī mūsu laikmetā Dievs varētu vērsties pie saviem ļaudīm un pie tam nebija neviena, kam es tajā laikā būtu varējusi lūgt padomu. Šī iemesla dēļ sākumā es centos izvairīties no tā, kas ar mani notika, tomēr, tā kā laikam ritot uz priekšu es turpināju pieredzēt to pašu, manī nostiprinājās pārliecība, ka šis patiešām ir Dieva darbs, es tajā sāku saskatīt Dieva pirkstu. Šī paša iemesla dēļ es arī pārstāju baidīties no opozīcijas un kritikas, pilnīgi paļaudamās uz Kungu, ka Viņš piepildīs manas nepilnības un, ka, neskatoties uz maniem trūkumiem, Viņa darbs vienmēr noslēgsies ar uzvaru.

Vēršanās pie pareizticīgo priesteriem, mūkiem un bīskapiem ar aicinājumu uz godīgu izlīgumu ar Romas Baznīcu nav viegls uzdevums. Kā saka mūsu Kungs vienā no Saviem vēstījumiem – tas līdzinās peldēšanai pret ļoti spēcīgu straumi. Tomēr, redzot, cik ļoti mūsu Kungs cieš no mūsu šķelšanās, es nespēju atteikt Viņa lūgumam nest šo krustu. Es pieņēmu šo misiju, lai arī tā man ir likusi iet (un vēl arvien liek iet) cauri daudzām ugunīm.

Jūs vaicājāt, kāpēc es esmu uzņēmusies šo misiju. Es atbildēšu: tādēļ, ka Dievs mani uz to aicināja, es noticēju šim aicinājumam un tam atbildēju, tādēļ, ka esmu vēlējusies darīt Dieva gribu. Vienu no pirmajiem, man adresētajiem, Kristus vārdiem bija: „Kurš nams ir svarīgāks – tavējais vai Manējais?” Es atbildēju: „Tavs Nams, Kungs.” Viņš sacīja: „Atdzīvini Manu Namu, izgrezno Manu Namu un apvieno to.”

Daļa no grieķu pareizticīgo Baznīcas hierarhijas mani atgrūž pilnībā pirmkārt tāpēc, ka viņi man netic,6 otrkārt tāpēc, ka esmu sieviete un treškārt tāpēc, ka sievietēm nevajadzētu runāt. Daži mūki apšauba šo vēstījumu autentiskumu, sakot, ka es, iespējams, esot pāvesta sūtītais un apmaksātais Trojas zirgs. Daži pat uzskata mani par uniāti. Daudzi nevēlas dzirdēt neko par izlīgšanu un ekumēnismu un, ja es lūdzos kopā ar Romas katoļiem, viņi to uzskata par herēzi. Tieši šādu attieksmi viņi uzskata par „stāvēšanu pāri” abām Baznīcām un neiesaistīšanos nevienā no tām. Es esmu pilnīgi vienota un pakļaujos manai Baznīcai, tomēr tas nav nedz grēks, nedz herēze, ja lūdzos kopā ar citiem kristiešiem, lai veicinātu vienotību. Saskaņā ar mūsu Kunga vēstījumos teikto, vienotības atslēga ir pazemība un mīlestība, tomēr daudziem Baznīcas cilvēkiem šīs atslēgas vēl nav. Daudzi grieķu pareizticīgo laji, bet arī hierarhija sākot ar vienkāršu priesteri un beidzot ar mūsu attālā klosterī līdz pat šai dienai Romas katolisko Baznīcu dēvē par herētisku un bīstamu. Tā viņi ir iemācīti ticēt jau kopš viņu dzimšanas un tas nav pareizi. Un tomēr es ticu, ka, neskatoties uz viņu sastingumu, caur atgriešanos un Svētā Gara spēkā viņi spētu zemoties un mainīties; arī ticīgo lūgšanas šajā nodomā manuprāt ir ļoti būtiskas. Kad mēs pulcējamies kopā, mēs lūdzam Dievu, lai Viņš pārmainītu sirdis.

Tomēr, ir svarīgi saprast, ka viņi nav vienīgie, kuriem būtu jāpieliecas – ikvienam ir jāzemojas pazemībā un mīlestībā. Visu baznīcu ticīgajiem ir jāvēlas nomirt savam „es” un saviem sastingušajiem priekšstatiem. Tad, caur šo pazemību un paklausību patiesībai, viņos atmirdzēs Kristus klātbūtne. Es ticu, ka šāds pazemības akts spēj izdzēst baznīcu agrākās un tagadējās kļūdas un likt īstenoties vienotībai. Es nekad nezaudēju cerību, ka spētu aizskart pareizticīgos, tādēļ vienmēr atgriežos pie viņiem un turpinu liecināt. Es liecinu, lai atgādinātu viņiem Kunga vārdus: „Lai viņi ir viens mūsos kā Tu esi Manī un Es Tevī, lai pasaule ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis” (Jņ 17, 21). Tādēļ, neskatoties uz šķēršļiem, Atēnās un Rodas salā ir tikušas izveidotas dažas lūgšanu grupas, kurās dalību ņem arī pareizticīgo priesteri. Šīs lūgšanu sapulces aizsākas ar Rožukroņa lūgšanu, kurai seko arī citas lūgšanas. Šis, kā jau augstāk minēju, nav vienīgais iemesls, kādēļ pareizticīgo hierarhija mani nepieņem, tomēr Kungs man ir dāvājis arī pietiekami daudz draugu pareizticīgo klēra vidū.

Kungs man dāvāja iekšēju redzējumu, kurā parādīja trīs metāla stieņus, kas simbolizē trīs galvenās kristīgās baznīcas – katoļus, pareizticīgos un protestantus. Šajā redzējumā Kungs viņus aicina salikt kopā savas galvas – lai tas notiktu, viņiem šīs galvas ir jānoliec. Šis redzējums vēsta par to, pēc kādas attieksmes Kungs ir ilgojies kopš mirkļa, kad Viņš lūdza Tēvu „lai viņi būtu viens”. Šī „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumu daļa nepretendē uz to, ka atklāj vienotību tās ontoloģiskajā līmenī, tā nenorāda, ka nevajadzētu pievērst uzmanību atšķirībām tajā Kristus Patiesības atstātajā apjomā, ko ikviena no šīm kristiešu grupām ir saglabājusi. Es nesludinu, ka kristīgajās grupās nav nekādu atšķirību un, ka vienotība vajadzētu tikt veicinātai ar kaulēšanās starpniecību, tādejādi nolīdzinot pazeminot vai arī relativizējot patiesības nozīmi. Tieši pretēji – es esmu runājusi par to, cik svarīgi ir palikt uzticīgam patiesībai. Vēl svarīgāk par visu to, ko es būtu varējusi pateikt, ir tas, ka arī vēstījumi ir tikai aicinājums dzīvot no Evaņģēlija patiesības vienā vienīgajā Kristus Atklāsmē – šo atziņu es minēju jau iepriekš. Vēstījumos ir daudz brīdinājumu nepieņemt pretēju attieksmi – nepatiess ekumēnisms pat tiek attēlots kā Trojas zirgs, kurš padara nedzīvu Kristus tēlu:

„Šie tirgoņi Manā vietā cenšas jūs piespiest pielūgt lētās drēbēs tērpto, izkrāsoto statuju, bet tas neesmu Es! Cilvēciskā samaitātība ir radījusi šo attēlu, lai sagrautu priekšstatu par Manu Svētumu un Dievišķību, un tā šo viltību ir apslēpusi aiz viltus ekumēnisma maskas. Notiekošais ir visa iespējamā svētuma izkropļojums. Es ciešu no šo tirgotāju grēkiem.” (22.10.1999)

Daudzi no vēstījumiem, kuros tiek runāts par vienotību, uzsver šos divus vitālos ekumēnisma aspektus: no vienas puses – garīgu attieksmi, kurā būtu pazemība u mīlestība pret citiem kristiešiem, bet no otras – bezkompromisa Kristus patiesības meklējumi. Šāds piemērs varētu būt kāda vēstījuma daļa, kurā par vienotību runā Jaunava Marija:

„Dieva Valstība nav tikai jūsu lūpu vārdi, bet gan siržu mīlestība, vienotība, miers un ticība. Kunga Baznīcas vienotību veido tas, kas ir jūsu sirdīs. Vienotības atslēgas ir Mīlestība un Pazemība. Jēzus nekad nav jums ieteicis šķelšanos, Viņš nekad nav ilgojies pēc sadalītības Savā Baznīcā.” (23.09.1991)

Nedaudz tālāk, šajā pašā vēstījumā, Jēzus runā par patiesību: „Vienmēr līdz nāvei aizstāvi patiesību. Dažkārt tu tiksi iznīcināta, tomēr Es to pieļaušu tikai tādā mērā, kas tavai dvēselei palīdzētu saglabāt tās tīrību un pakļautību.” (atkārtoti - 05 .06.1992, 25.09.1997, 22.06.1998 u.c.)

Man ir bijušas vairākas tikšanās Savienotajās Valstīs, Šveicē un Holandē ar to katoliskās Baznīcas klēra daļu, kuri ir ļoti naidīgi noskaņoti pret pāvestu. Man ir nācies aizstāvēt Pētera katedru. Ar ļoti spēcīgu Kristus vēstījumu starpniecību es viņiem paskaidroju, cik ļoti liels apjukums valda viņu prātos. Tikšanās noslēgumā daudzi no šiem priesteriem nāca, lai pateiktu, ka ir pozitīvi novērtējuši šos izskaidrojumus un tie viņiem ir palīdzējuši, lai arī viņu vidū bija viens vai divi cilvēki, kuri nepiekrita man, sakot, ka es esmu katoliskāka par pašiem katoļiem… Lai arī daudzi vēstījumi aicina uz vienotību starp baznīcām, to vidū ir arī tādi, kuri ir tikuši uzrakstīti īpaši tai katoļu klēra daļai, kura ir sadumpojusies pret pāvestu, šie vēstījumi ir aicinājums uz uzticību. Lūk, viens no šādiem piemēriem:

„Es, Kungs, nevēlos, lai Manā Baznīcā būtu jebkāda šķelšanās. Manis dēļ jums ir jāapvienojas un Manā Vārdā jāmīl Mani. Seko Man un liecini par Mani – jums citam citu ir jāmīl tā kā Es jūs mīlu. Jūs apvienosieties un kļūsiet par vienu ganāmpulku ar vienu Ganu.7 Es, kā jūs zināt, esmu izvēlējies Pēteri, esmu viņam devis autoritāti. Kā jūs visi zināt, Es viņam esmu devis Valstības atslēgas un licis viņam pabarot un pieskatīt Manas avis un jērus.8 šī autoritāte ir Manis dota un Es nekad neesmu vēlējies, lai jūs sagrozītu Manu Gribu.”(19.03.1989)

Kāds cits vēstījums, kurā tiek runāts par vienotības nākotni, šo domu izsaka vēl skaidrāk:

visiem tiem, kuri vēl nepazīst Manu Vārdu, var to izlasīt Rakstos, Mana mācekļa Jāņa liecībā.9 tad Es apvienošu Savu Baznīcu un izveidošu vienu ganāmpulku. Patlaban jūs esat izveidojuši pārāk daudz kopienu un sašķēlušies tik dažādās grupās, izkropļodami Manu Miesu. ES TO NEPIEĻAUJU! Es jūs visus apvienošu.”(16.05.1988)

Citi vēstījumi runā par pāvestu kā par Kristus vai arī Baznīcas vikāru. Lūk, viens no piemēriem:

„Lūdzieties par visu Baznīcu. Esiet Manas Baznīcas vīraks – ar to Es vēlos pateikt, lai šajā lūgšanā jūs pieminētu visus tos, kuri sludina Manu Vārdu – Manas Baznīcas vikāru, apustuļus, mūsdienu praviešus, visus priesterus un klostera ļaudis, visus ticīgos lajus. Lūdzieties, lai visi pieminētie saprastu, ka viņi kopā veido Vienu Miesu, Manu Miesu.” (10.01.1990) Vēl atsauces uz šo vēstījumu ir minamas: 01.06.1989, 02.03.1990, 10.10.1990, 18.03.1991, 20.04.1993, 20.12.1993, 15.04.1996, 22.10.1996, 20.12.1996).

Vēstījumos nav minēts, kā Pētera loma būtu saistāma ar dažādu patriarhu lomām, tādēļ man šajā jautājumā nav ko teikt. Tomēr es zinu, ka enciklikā „Ut unum sint” pāvests pats paver šāda veida diskusiju:

„Ir nozīmīgi uz uzmundrinoši, ka Romas bīskapa primāta jautājums šobrīd ir kļuvis par tieša, resp., sagaidāma pētījuma priekšmetu, un, nozīmīgi un cerīgi ir arī, ka šis jautājums kā būtisks temats ir pārstāvēts ne tikai Katoliskās Baznīcas sarunās ar ārējām baznīcām un baznīcu kopienām, bet arī plašāk ekumēniskajā kustībā kopumā. Nesen Baznīcu ekumēniskās padomes komisijas „Ticība un Satversme” Santjago de Kompostelā notikušās Piektās Vispasaules sanāksmes dalībnieki ieteica, lai sanāksme „dotu ierosmi kristīgās vienotības jautājumu jaunai izpētei”. Pēc gadsimtiem ilgušām sīvām polemiskām pārējās baznīcas un baznīcu kopienas arvien vairāk jaunā skatījumā sāk pētīt šo kalpošanu vienotībai.”10

Šī pati enciklika norāda uz Austrumu un Rietumu Baznīcu vajadzību apvienoties vienlaikus pieļaujot, ka šo divu kopienu atšķirības nav šķērslis to vienotībai:

„Pēc šī uzskata Katoliskā Baznīca grib tikai pilnīgu vienotību starp Austrumiem un Rietumiem. Pie tam, tā iedvesmojas no pirmā gadu tūkstoša pieredzes. Tai pat laikā atšķirīgas ‘baznīcas dzīves pieredzes veidošanās (…) kristiešiem nebija nekāds šķērslis, kas ļāva savstarpējās attiecībās gūt pārliecību, ka tie katrā baznīcā var justies kā mājās, jo visās brīnišķīgā valodu un modulāciju daudzveidībā augšup cēlās slavas dziesma vienīgajam Tēvam caur Kristu un Svēto Garu; visi pulcējās, lai svinētu Euharistiju, kas ir kopības sirds un paraugs ne tikai attiecībā un garīgumu vai tikumisko dzīvi, bet arī un Baznīcas struktūru, tās dienestu un amatu daudzveidībā bīskapa kā apustuļa pēcteča virsvadībā. Pirmie koncili ir spilgts apliecinājums joprojām pastāvošajai vienotībai daudzveidībā’. Kā atjaunot pēc gandrīz tūkstoš gadiem šo vienotību? Tas ir lielais uzdevums, kas jārisina, tas ir arī Pareizticīgo baznīcas uzdevums. Te ir redzams, cik ļoti aktuāls ir dialogs, ko balsta Svētā Gara gaisma un spēks.”11

Lai arī vēstījumi nerunā par to, kādai ir jābūt apvienotās Rietumu un Austrumu baznīcas struktūrai vai arī, kas tajā būtu jāmaina, tomēr tajos daudzkārtīgi ir norādīts uz Austrumu baznīcas nozīmi. Tādejādi, lai arī vēstījumos bez kompromisa tiek norādīta un pasvītrota Pētera vadošā lomā, tomēr vēlākajos vēstījumos var saskatīt norādi uz to, ka garīgā atjaunotne varētu dzimt arī Austrumu Baznīcas iespaidā. Tādejādi kļūst daudz skaidrāk, kādēļ Kristus Miesai vajadzētu elpot ar abām tās plaušām – Baznīcas klātbūtni gan rietumos, gan austrumos:

„Tu, Rietumu nams, tu Mana Gara gaismā esi sapratis, ka ķermenim pareizai elpošanai ir vajadzīgas abas plaušas, tu esi sapratis, ka elpojot ar vienu, tas nesaņem pietiekami daudz skābekļa. Lūdzies, lai Mans Gars – Atdzīvinātājs apvieno jūs, bet cik daudz vēl Man nāksies ciest līdz tas notiks!12” (27.11.1996)

Lūk, vēl kāds līdzīgs vēstījums:

„Lūdzies, lai Austrumu un Rietumu nami apvienotos kā divas, lūgšanā saliktas rokas – tās ir tik vienādas un skaistas, kad, savienotais lūgšanai, paceļas pretim debesīm. Lai šīs abas, vienas Miesas rokas, līdzdarbojas un dalās viena ar otru savās spējās un bagātībās… Lai šīs abas rokas kopīgi paceļ Mani augšup…”(15.06.1995)

Kāds cits vēstījums runā par to, kāda būs Austrumu baznīcas lomu Kristus Miesas apvienošanā:

Manis iecerētais piepildīsies. Tiem, meitiņ, kas iebilst, ka šīs zīmes varētu nebūt no Manis, pasaki: „nebīstieties; vai neesat dzirdējuši, ka Viņš vienlaikus ir gan Svētnīca, gan klupšanas akmens? Ka Viņš ir Klints, kas var sagraut abus Namus, bet kura spēj arī tos uzcelt atpakaļ kā vienu vienīgu Namu?” (24.10.1994)

Vēlreiz vēlētos pasvītrot, ka šis vēstījums nekādā veidā neapšauba Pētera autoritāti. Tas ļoti skaidri parāda, cik svarīgi, lai pasaule spētu ieticēt, būtu apvienoties Kristus Miesas austrumu un rietumu daļām.

Lai arī vēstījumi apstiprina Pētera, Romas bīskapa primātu, kurš ir bijis pazīstams gan pareizticīgajā, gan katoliskajā Tradīcijā, tajos netiek runāts par jurisdikcijas jautājumiem. Es domāju, ka neesmu tikusi aicināta to darīt un tādēļ atturos no jebkādām šāda veida diskusijām.

Es esmu tikusi aicināta apstiprināt pāvesta nozīmi un aizstāvēt viņa Krēslu no visiem tiem, kur tam nepaklausa vai arī ir pret viņu sadumpojušies. Vienlaikus es esmu tikusi aicināta iedvesmot un stiprināt iekšējas vienotības struktūras izveidi. Mana pamatnostādne kristiešu vienotības jautājumā ir: vienotība caur garīgumu. Vēstījumi ir aicinājums gan uz iekšēju, gan ārēju vienotību – tie ir aicinājums stiprināt garīgo dinamismu gan dažādu baznīcu iekšienē, gan starp tām.

Es nezinu, kāda būs apvienotās Baznīcas struktūra – Kungs nav mani izvēlējies, lai es par to runātu, nedz arī devis man kādu izpratnes gaismu attiecībā uz šo jautājumu, tomēr es ticu, ka šī vienotība dzims caur garīgumu. Man arī šķiet, ka dažādu ekumēnisko tikšanos laikā man ir tikusi dota žēlastība jau tagad nobaudīt nākamo vienotību.

Piemēram, 2000. gada martā, Kungs mūsu lūgšanu grupām dāvāja žēlastību sapulcēties Viņa dzimšanas vietā Betlēmē. Kopā bijām 450 cilvēku no visdažādākajām vietām – 55 valstu un 12 dažādu konfesiju pārstāvji pulcējās uz starptautisku lūgšanu tikšanos par mieru un vienotību. Mēs pulcējāmies kopā kā viena ģimene. Kopā ar mums bija arī 75 garīdzniecības pārstāvji no minētajām 12 konfesijām un, uzzinājuši par tikšanos, mums piepulcējās arī Svētajā Zemē kalpojošie klēra pārstāvji. Šī ekumēniskā notikuma koordinatoru vidū bija arī jūdi un palestīnieši, kurus bija aizskāruši „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumi. Viņi bija ieticējuši pestīšanai Kristū un pestīšanas plānam, kādu Dievs ir paredzējis mūsu dienām, tādēļ labprātīgi bija uzņēmušies šī pasākuma organizēšanu. Tiem kuri ir informēti par radikālajām nesaskaņām, kuras mūsu dienās valda starp jūdiem un palestīniešiem, šāds izlīguma un līdzdarbības veids var kalpot par Svētā Gara spēka apliecinājumu – Viņš apvienoja šīs divas tautas, lai tās kopīgi veidotu pasākumu, kurš bija veltīts izlīgumam starp sašķeltajiem kristiešiem. Kā ir teikts Rakstos: „Bet taisnības auglis mierā top sēts tiem, kas mieru tur.” (Jēk 3, 18)

Mēs piedzīvojām un nobaudījām to vienotību, kāda reiz valdīs kristiešu vidū. Dažādu baznīcu garīdznieki sniedza konferences par vienotību – viņu runās bija jaušamam vienprātība, tās izskanēja it kā būtu teiktas vienā balsī. Klausoties šajās runās mēs visi izjutām dziļas ilgas pēc vienotības. Mēs redzējām un bijām liecinieki tām slāpēm pēc vienotības, kādas izjūt gan laji, gan klērs. Vienlaikus mēs izjutām arī to, cik dziļas brūces mūsu sašķeltība bija cirtusi Kristus Mistiskajai Miesai.

Vairākums no mums ir noguris no šīs šķelšanās, jo tā nav saskaņā ar mūsu Kunga Mīlestības likumu. Kristus, redzēdams šo vienotības trūkumu, ir noguris vēl vairāk. Visu šo kopā sapulcināto tautu ovācijas un prieka saucieni, kas pavadīja aicinājumus uz pilnīgu vienotību starp kristiešiem, atklāja, ka šķelšanās ir nevien grēks, bet arī negatīva liecība. Un tomēr – vislielākais grēks pret vienotību ir tas, ka baznīcām nav noteikts vienots Lieldienu svinēšanas datums. Cik brīnišķīgi būs kādu dienu visiem vienā balsī saukt: „Christos Anesti”! Mēs visi lūdzam: „Tavs prāts lai notiek kā Debesīs, tā arī virs zemes…” Jēzus Kristus mūs visus ir apvienojis Savās Asinīs – kā gan kāds var uzdrošināties ignorēt šo vienotību? „Jo Viņš ir mūsu miers: Viņš abus ir darījis par vienu un noārdījis starpsienu, kas mūs šķīra, proti, ienaidu. Atceldams pats Savā Miesā bauslību ar viņas daudzajiem priekšrakstiem, lai Savā personā abus pārradītu par vienu jaunu cilvēku un nodibinātu mieru” (Ef 2, 14 – 15). Kā gan mēs varam sacīt „nē” Dievam, ja Viņš vēlas mūs apvienot? Vai tas būtu tādēļ, ka mūsu sirdis ir nocietinātas? Vai mēs esam aizmirsuši Svētā tēva vārdus, kad viņš sacīja: „Tas, kas mūs vieno, ir daudz pārāks par to, kas mūs šķir”? Tātad – mums vajadzētu pievērsties vienojošajiem elementiem un ar to palīdzību darīt vieglāku ceļu uz pilnīgu vienotību.

Katoliskās Baznīcas katehisms, atsaucoties uz svētā Augustīna teikto, par Euharistiju raksta šādi:
„Šī noslēpuma diženuma priekšā Augustīns izsaucas: „Ak, dievbijības sakraments! Ak, vienības zīme! Ak, mīlestības saikne!” Tāpēc jo sāpīgāka ir Baznīcas šķelšanās, kas atrauj no kopējās līdzdalības Kunga galdā, un, jo neatliekamākas ir lūgšanas Kungam, lai atgriežas tās dienas, kad visi, kas ticēja uz Viņu, bija pilnīgā vienībā.” (KBK 1398)

Kungs mūs steidzina izlīgt un atkal apvienoties. Kāds labi pazīstams katoļu kardināls pavisam nesen vienam no maniem draugiem, Ņujorkas pareizticīgo priesterim, sacīja – un šī ir arī mana pārliecība – ka vienotībai starp katoļiem un pareizticīgajiem ap vienu Kunga galdu ir jābūt iespējamai, tādēļ, ka, lai gan ietērpta atšķirīgās ticības un lūgšanas izpausmēs, mums faktiski ir viena ticība. No mūsu Kunga dedzīgās mīlestības es esmu piedzīvojusi, cik dziļas ir Viņa ilgas pēc pilnīgas Viņa Miesas vienotības un esmu pārliecināta, ka Viņam ļoti sāp mūsu mīlestības un komūnijas trūkums. Tādēļ man nav lielāku ilgu par tām, kā redzēt Viņa Miesu atkal vienotu un es esmu pārliecināta, ka mums, kristiešiem, ja mēs tiešām mīlam Jēzu Kristu, ir jādara viss, kas ir mūsu spēkos, lai panāktu savstarpēju Kristus Miesas locekļu izlīgumu.

Tomēr vienlaikus es arī apzinos, ka šī vienotība nebūs vienkārši sasniedzama, bet gan būs brīnums, mūsu Kunga dāvana. Lai arī mums ir jādara viss, ko spējam, lai veicinātu šo vienotību, Viņš mums ir apsolījis dot šo vienotību, kas būs bijusi Svētā Gara darbs. Kā es reiz, 1992. gadā, sacīju – tā nāks tikpat pēkšņi kā Berlīnes mūra krišana: „Žēlsirdība un Taisnība patlaban darbojas tik spēcīgi kā vēl nekad agrāk, nevienā no paaudzēm… Vienotība nolaidīsies pār pasauli līdzīgi pēkšņai rasai, tas notiek tik pēkšņi – tieši tāpat kā ar komunisma krišanu. Vienotība būs Kunga dāvana un jūsu paaudze to piedzīvos – tas būs Lielais Brīnums un vēstures Svētītā Diena.” (10.01.1990)

Kristus Baznīca ir viena tajā nozīmē, ka Kristus ir tikai viens un Viņam ir tikai viena Svēta Miesa. Sašķēlušies ir cilvēki, kuri apmeklē baznīcu. Ja kristieši spēj pārvarēt to, kas viņus šķir, ja viņi spēj pārvarēt tos šķēršļus, kuri, saskaņā ar Rakstiem, ir pretēji lūgšanas, mīlestības un ticības vienības piepildījumam, tad Tēvs uzklausīs Sava dievišķā Dēla jau agrāk lūgto lūgšanu: „lai viņi ir viens Mūsos, kā Tu esi Manī un Es – Tevī un lai pasaule ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis” (Jņ 17, 27).

Šīs žēlastības gaidās es, cik vien labi spēju, cenšos ievērot pašreizējo lietu kārtību un esmu pārliecināta, ka nepārkāpju nevienas baznīcas locekļu sirdsapziņas robežas. Jautājumā, kuru man uzdevāt, ir rakstīts: „Lasot jūsu darbus dažkārt rodas iespaids, ka jūs „stāvat pāri” abām Baznīcām, nebūdama saistīta ar nevienu no tām…” Rakstītajā darbā nav atrodams pamatojums iespaidam, ka es „stāvētu pāri” abām baznīcām, bet, kā jūs rakstāt – šo iespaidu drīzāk izraisa mana praktiskā darbība.

Katoliskais kanonisko likumu kodekss nosaka:

„Katoliskās baznīcas garīdznieki drīkst izdalīt Izlīguma, Euharistijas un Slimnieku sakramentus Austrumu baznīcas locekļiem, kuri nav pilnīgā vienotība ar Katolisko baznīcu, ja viņi paši lūdz šādu iespēju un ir pareizi noskaņoti. Tas pats attiecas arī uz citu baznīcu locekļiem, kuri, saskaņā ar Apustuliskā krēsla spriedumu, tajā, kas attiecas uz Sakramentiem, atrodas tādā pašā stāvoklī kā Austrumu baznīcas” (844, 3).

Šos apgalvojumus, atsaucoties uz „Orientalium Ecclesiarium”, savā enciklikā „Ut unum sint” turpina arī pāvests Jānis Pāvils II:

„No jau pastāvošās ticības kopības atkalapliecinājuma Koncils izdarīja derīgus pastorālus secinājumus ticīgo konkrētajai dzīvei un vienotības gara veicināšanai. Ievērojot pastāvošās ciešās sakramentālās saites starp Katolisko Baznīcu un Pareizticīgo baznīcām, dekrēts „Orientalium ecclesiarum” uzsvēra: „Dvēseles aprūpes prakse rāda (…), ka attiecībā uz aplūkojamajiem Austrumbaznīcu brāļiem jāņem vērā dažādi personiski apstākļi, kuro netiek aizskarta Baznīcas vienotība, nedz arī jābaidās par kaut kādām briesmām, bet gan akūta kļūst pestīšanas nepieciešamība un dvēseļu garīgā labklājība. Tādēļ Katoliskā Baznīca atkarībā no laika, vietas un personiskiem apstākļiem pagātnē un tagadnē ir bieži rīkojusies brīvāk un sniegusi visiem līdzekļus pestīšanai un savstarpējās kristīgās mīlestības apliecinājumu, piedaloties sakramentos un citās Bznīcas ceremonijās un lietās.”

Šo teoloģisko un pastorālo orientāciju, pamatojoties uz pēckoncila gadu pieredzi, pārņēmuši arī abi kanonisko likumu kodeksi. Pastorālā skatījumā to komentēja Direktorijs ekumēnisma principu un normu ieviešanai.

Šajā tik svarīgajā un delikātajā jautājumā nepieciešams, lai gani rūpīgi iepazīstinātu ticīgos ar šiem īpašajiem iemesliem šādai līdzdalībai liturģiskajā dievkalpojumā un ar atšķirīgo kārtību, kāda pastāv šajā jomā, Nekad nedrīkst izlaist no acīm to ekezioloģisko dimensiju, kas piemīt līdzdalībai sakramentos, pirmām kārtām – Svētajā Euharistijā.”14

Kas attiecas uz baznīcām, kuras ir radušās Reformācijas rezultātā, šīs lietas ir nedaudz sarežģītākas. Daudzi, kuru saknes ir meklējamas protestantismā, lasot „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumus, paši labprātīgi pāriet katolicismā – galvenokārt tas ir saistīts ar viņu vēlmi piedalīties Euharistijā. Jēzus Savos vēstījumos nerunā par protestantu sakramentu iedarbīgumu , taču Viņš steidzina protestantus atkal no jauna iemīlēt Jēzus Māti un atzīt Pētera lomu:

„Vassula, ir pienācis laiks apvienot Manu Baznīcu. Mīļotie, sanāciet atkal visi kopā, atjaunojiet šīs senās drupas, atjaunojiet pamatus, ko ir ielikušas Manas rokas. Pagodiniet Manu Māti tā, kā to godinu Es – Vārds, kurš tomēr viņu ciena pāri visam. Kādēļ gan lai Es viņu neatzītu par Debesu Karalieni un Valdnieci pāri visam. Šodien Mani visvairāk skumdina tas, ka radība neatzīst Viņas nozīmi. Tiem, kuri nēsā Lutera vārdu, kā arī tiem, kuri ir norobežojušies pilnībā, vajadzētu atgriezties pie Pētera.” (22.12.1987)

Kādā citā vēstījumā Kristus aizrāda tiem kristiešiem, kuriem nav izdevies ieraudzīt Euharistijas noslēpuma lielumu, nedz arī Viņa dievišķo Klātbūtni šajā noslēpumā:

Šodien Es atkal no jauna saucu no Debesīm: „brāļi, kādēļ jūs tik zemu novērtējat Manu Dievišķību Es jūs aicinu svinēt svēto Misi un piedalīties Dievišķajā Noslēpumā tā, kā Es to jums esmu novēlējis.”(…) Šīs baznīcas Mani pagodina ar ķēnišķu godu, tās apliecina Manu vareno spēku un dzied Man slavu, tās atzīst Manu Visvarenību un brīnumus, tomēr tajā brīdī, kad ir jāatzīst Manas Dievišķības krāšņums un Mana Klātbūtne Euharistijā, Es tiem kļūstu par klupšanas akmeni.” (16.10.2000)

Tālāk, attiecībā uz to, ka es dažkārt pieņemu svēto Komūniju katoļu baznīcā, jūsu jautājumā var lasīt: „mēs raizējamies par katoļiem, kuri jums seko un kuri šādu attieksmi varētu iztulkot kā relatīvu, un būt kārdināti ignorēt viņu pašu Baznīcas pausto morāli un kārtību”. Ja iepriekš citētais kanonisko tiesību likums pierāda, ka es esmu pilnīgā saskaņā ar Katoliskās Baznīcas kanoniskajiem likumiem, tad es neredzu nekādu iemeslu, lai katoļi manu izturēšanos izskaidrotu kā relatīvu.

Es neatbalstu arī laulības šķiršanu un negrasos izplatīt katoļu vidū mācību par iespēju atkārtoti stāties laulībā. Mana šķiršanās un otrreizējā civillaulība notika vēl pirms manas atgriešanās. Pēc savas atgriešanās, „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumu gaismā es atklāju, ka mana laulības dzīve nebija sakārtota. Tomēr neviens, izņemot mani pašu, to nezināja -   publiski to atzinu es pati. Es to atzinu, lai arī līdz tam neviens par to nebija zinājis. Es par šo situāciju pavēstīju savas baznīcas autoritātēm Lozannā un pakāpeniski tā tika nokārtota saskaņā ar pareizticīgo baznīcā paredzētajiem laulību likumiem. Tas nozīmē, ka es esmu pareizticīgā kristiete, kas, kā ikviens pareizticīgais, dzīvo saskaņā ar savu Baznīcu un tās noteikumiem un drīkst saņemt Euharistiju gan savā baznīcā, gan – pamatojoties uz augstāk minēto – arī katoliskajā Baznīcā. Es nekādā gadījumā neignorēju Katoliskās Baznīcas noteikumus attiecībā uz laulību. Jūsu zināšanai es šim dokumentam pievienoju arī savu laulības sertifikātu (1. pielikums).

Attiecībā uz šo jautājumu es centīšos paskaidrot pēc iespējas labāk, kādas dilemmas priekšā mani nostāda valodas ierobežotība. Vienlaikus es vēlētos atgādināt, ka neesmu teologs, kurš varētu izteikties ar tehniski pareiziem terminiem, nedz arī vārdus no Augšienes saņemt oficiālā terminoloģijā. Esmu pārliecināta, ka Kungs ir izteicies tādā veidā, kādā es spēju Viņu saprast un ir piemērojies man – to Viņš ir darījis, lai aizskartu mani. Kungs nerunā uz mani arī sholastiski un tā Viņš nerīkojās arī būdams virs šīs zemes, kad sacīja: „Es un Tēvs – Mēs esam viens” (Jņ 10, 30). Tādā veidā nerunāja arī svētais Pāvils, kad viņš sacīja: „Kungs ir Gars” (2 Kor 3, 17). Jaunava Marija Bernadeti Lurdā uzrunāja vietējā dialektā, t.i. – neliterārā franču valodā. Esmu dzirdējusi, ka pat Rakstos ir vērojama atšķirība starp svētā Lūkasa izkopto grieķu valodu un svētā Marka vienkāršību. Kādā no saviem „Dialogiem” svētā Katrīna no Sjēnas paskaidro: „Mūžīgā Trīsvienība, Tu esi mans Radītājs, bet es esmu Tava radība. Tu mani esi darījis par jaunu radību Sava Dēla Asinīs”. 15 Teikt par Kristu, ka Viņš ir Trīsvienības Dēls, izklausās nepieņemami, jo tas nesaskan ar vispārpieņemto ticību, tomēr mēs šos vārdus uztveram cik vien tas ir iespējams, ar veselo saprātu…

Tātad – tas ir pilnīgi normāli, ka iesākumā Kristus, mani uzrunājot, lieto nevis teologa vārdu krājumu, bet gan manu vienkāršo valodu. Dažkārt es runāju no savas personīgās pieredzes, izmantojot jēdzienus, kuri nāca spontāni un īpaši kritiski nepieejot tam, ko par manis teikto domās citi vai arī par to, ka tas varētu tikt pārprasts. Man bija pietiekami grūti skaidri formulēt dievišķos noslēpumus – tas bija pat grūtāk nekā cilvēkam, kuram šo noslēpumu formulēšana būtu jāveic jēdzienos, kuri saskanētu ar oficiālo terminoloģiju. Šāda pieeja ir bijusi pilnīga pretēja teologu pieejai, kuri izmanto gadsimtu gaitā rūpīgi apdomātu un izkoptu vārdu krājumu.

Es nemāku precīzi pateikt, uz kādu manu agrīno pierakstu daļu attiecas šis jautājums, bet, kā varu iedomāties, tas varētu būt attiecināms uz tiem vēstījumiem, kuros Kristus tiek saukts par „Tēvu”. Kristus ir Tēva Dēls. Šajā atklāsmes posmā vēstījumi nerunā par Kristus personu nedz ontoloģiski, nedz arī no doktrīnas viedokļa. Tā drīzāk ir emocionāla un tēvišķa valoda, tas ir izteiksmes veids, kurā arī Jēzus vērsās pie Saviem mācekļiem ar vārdiem: „Mani bērni…” (Jņ 13, 33). Jau Isaja aprakstīja Mesiju kā „Brīnišķo Padomdevēju, Visvareno Dievu un Mūžīgo Tēvu” (Is 9, 5).

Nekad, pat ne pašos aizsākumos, es neesmu jaukusi Tēva, Dēla un Svētā Gara dievišķās Personas. Kristus Klātbūtne, kuru piedzīvoju (Viņa attieksme) bija ļoti tēvišķa. Es šajā vēstījuma daļā Viņu dēvēju par „Tēvu” tādēļ, ka Viņš ar mani sarunājās ļoti tēvišķi. Tas notika kā tad, kad tēvi ar lielu pacietību un mīlestību izskaidro vai māca saviem bērniem dažas lietas, kuras tiem būtu jāsaprot vai jāiemācās, lai tie varētu turpināt savu tālāko izaugsmi un attīstību. Lūk, viens no šādiem piemēriem, ar kādiem vārdiem Kristus vērsās pie manis: „Vassula, audz garīgi. Audz, jo tev ir jāizplata Mani un Mana Tēva vēstījumi. Gudrība tevi vadīs un mācīs.” Tad es atbildēju: „Jā, Tēvs!” Bet Jēzus vārdi, savukārt bija šādi: „Mani ļoti iepriecina, kad dzirdu, kā tu Mani sauc par Tēvu! Esmu tik ļoti ilgojies dzirdēt, kā tavas lūpas izrunās šo vārdus ‘Tēvs’”. (16.02.1987) Litānijā Vissvētākajam Jēzus Vārdam Viņš tiek dēvēts par „Nākamās pasaules Tēvu”, savukārt Vasarsvētku Misē lūgtā sekvence sauc Svēto Garu par „Nabagu Tēvu”.

Es vēlos citēt svēto Simeonu – pareizticīgo tradīcijai ļoti nozīmīgu un iecienītu svēto un teologu – lai ar viņa palīdzību jums piedāvātu līdzīgus piemērus. Lūk, ko viņš saka: „Tiem, kuri ir tikuši baroti kā bērni, Viņš (Kristus) ir kā mīlošs Tēvs, kurš rūpējas par Savu bērnu izaugsmi un attīstību” (Teoloģiski ētiskās uzrunas 4. 269 – 270).

Kritika varētu attiekties arī uz kādu konkrētu agrīno vēstījumu, kurā Kungs man vēlējās izskaidrot Svētās Trīsvienības vienotību. Šis vēstījums skanēja šādi: „Es esmu Tēvs un Dēls; vai tagad saproti? Es esmu Viens, esmu Viss Vienā” (02.03.1987). Ar šo vārdu palīdzību Kungs man vēlējās izskaidrot pilnīgo un ontoloģisko Vissvētākās Trīsvienības vienotību, to, kā trīs dievišķās Personas nesadala savā starpā vienīgo Dievišķību, bet katra no tām ir Dievs visā pilnībā. Kā svētais Simeons raksta vienā no savām himnām (45. 7 – 21): „Trīs vienā un viens trijos… Kungs, kā gan es būtu varējis zināt, ka man ir tāds Dievs, Valdnieks un Aizstāvis, Tēvs, Brālis un Karalis…?” Pakāpeniski vēstījumi attīrījās no jebkādas neoficiālas valodas sārņiem, tādēļ, ja arī iesākumā kāds būtu varēts tikt maldināts, ar laiku vēstījumos teiktais ir kļuvis skaidrāks.

Atcerēsimies, ko vēl ļoti sen atpakaļ attiecībā uz strīdīgām vietām Baznīcas tēvu un svēto darbos sacīja pāvests Benedikts XIV:

„…tas, ko viņi ir teikuši, tas pēc iespējas ir jāizprot veselā saprāta robežās… nesaprotamas vietas kāda autora darbos ir jācenšas izskaidrot ar tām vietām, kurās šī doma ir tikusi izteikta skaidrāk… centieties izprast viņa teikto nevis spriežot pēc kādas noteiktas frāzes, bet gan uzlūkojot rakstīto konkrētā darba kontekstā; bardzībai ir jāpievieno labvēlība; spriedums par uzskatiem nedrīkst tikt izdarīts saskaņā ar sprieduma izdarītāja personīgajiem uzskatiem, bet gan saskaņā ar teiktā atbilstību doktrīnai (Konstitūcija par cenzējamo darbu saraksta ieviešanu).

Kādā no agrīnajiem vēstījumiem es rakstīju, ka Jēzus mani aicina „aprakstīt, kāda ir Vissvētākā Trīsvienība”. Es to aprakstu kā gaismas redzējumu – no šīs vienas gaismas izplūst nākamā, bet pēc tam – vēl viena, veidojot trīs gaismas. Pēc tam es komentēju šo redzējumu: „Kad Tēvs ir Dēlā, tad viņi ir viens. Svētā Trīsvienība ir VIENA vienīga. Viņi var būt trīs, bet vienlaikus visi trīs var būt viens, tātad – viens Dievs.” Kā es uzzināju vēlāk, šajā apgalvojumā izskan metafora, kuras saknes ir meklējamas Nīkajas ticības apliecībā – tajā ir teikts, ka Dēls ir iznācis no Tēva kā „Gaisma no Gaismas”. Ar laiku šis tēls ir kļuvis par kristietības klasiku. Piemēram, svētais Simeons jaunais Teologs raksta par: „Vienu, Kurš bija sākumā, pirms visiem laikiem, par Tēva dzemdināto un Kurš ir bijis ar Garu, par Dievu un Vārdu, Kurš ir trīskāršs Savā vienotībā, bet vienlaikus viena un tā pati gaisma Trijos” (himna 12, 14 – 18).

Dažkārt runā Dievs Tēvs un ikvienam lasītājam, kurš pazīst Rakstus, tas ir acīmredzami, jo Viņš min tādus vārdus kā „Mans Dēls Jēzus” u.tml. Citreiz ir gadījies tā, ka vēstījumu kādā citā dienā turpina Kristus. Un atkal – lasītājs, kurš pazīst Rakstus, sapratīs, ka tas ir Kristus, jo Viņš šajā vēstījumā runā par Savām Brūcēm un Krustu. Tad, piemēram, tajos vēstījumos, kurus aizsāk Tēvs, bet turpina Dēls, vienmēr ir tikusi iestarpināta frāze „vēlāk”. Es neiestarpināju nekādas citas atsauces un atstāju vēstījumus tādus kā tie ir, jo man šķita, ka ir acīmredzami skaidrs, kurš šajā mirklī runā. No tūkstošiem lasītāju, kuri ir lasījuši vēstījumus, es nekad neesmu saņēmusi vēstuli, kurā man tiktu lūgti paskaidrojumi vai arī izteiktas sūdzības par to, ka viņi ir piedzīvojuši apjukumu. Tikai divi priesteri Savienotajās Valstīs, nepareizi sapratuši vēstījumu, ir vairākkārtīgi publicējuši savu viedokli, nekad nesatiekoties ar mani personiski.

Kādā no „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumiem Kristus saka: „Es esmu Trīsvienība.” Šajā gadījumā Kristus identificē Sevi ar Trīsvienības, Kura ir Viena, dievišķo dabu. Kristus ir viena no Trīsvienības Personām. Viņš runā kā dievišķais (kā Dievs), jo šī dievišķība ir vienota pēc savas būtības. Katra no trijām Personām ir šī realitāte, tas ir, dievišķā substance.

Kādā citā „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumā Kristus saka: „Esi svētīts, Mans bērns, jo Es, tavs Svētais Tēvs, tevi mīlu. Es esmu Svētā Trīsvienība”, un pēc tam Viņš piebilda: „Tu esi pareizi atpazinusi”. Brīdī, kad Jēzus sacīja: „Es esmu tavs Svētais Tēvs”, es šajos vārdos atpazinu „trīskāršu” Jēzu, kaut ko līdzīgu tām fantastiskajām kartiņām, kurās ir attēlots viens cilvēks, bet tā, it kā viņi būtu trīs, viens iznākošs no cita, visi ļoti līdzīgi, vai drīzāk – pilnīgi vienādi. „Es esmu Svētā Trīsvienība, viss vienā” (11.04.1988). (Vienreizējs, nedalāms, Tāds, kuram piemīt viena būtība un viena daba.) Ja kāds pievērš savu uzmanību vienīgi pirmajam apgalvojumam, tad viņš varētu uzdot jautājumu, vai Jēzus identificē Sevi ar Tēvu un tikai tad ar visu Trīsvienību. Tomēr, ja cilvēks turpina lasīt tālāk, tad kļūst skaidrs, ka tā nav.

Kristus mēģināja man iemācīt saprast Svētās Trīsvienības vienību, to, kā visas trīs Personas ir nedalāmas un pilnīgi vienotas. Trīsvienības vienotība neslēpjas tās nedalāmībā (kā nešķirami ir draugi!) tās vienotība sakņojas faktā, ka ikvienai no dievišķajām personām piemīt viena un tā pati dievišķā daba, bet atšķirība ir meklējama tajā, ka šīs Personas attiecas cita pret citu.

Kādā citā „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumā Kristus mani māca, kā Trīsvienība var tikt atpazīta ikvienā no viņiem kā Viena un tā pati daba: „vai Es neesmu Labestība? Vai Es neesmu Visaugstākais? paļaujieties, jo jūs visi esat Tēva Rokās. Es, Vissvētākā Trīsvienība, esmu Viens un tas pats (savā dabā)”(25.07.1989).

Lai šos vārdus izskaidrotu tradicionālā pareizticīgās Baznīcas domāšanas veida ietvaros, mums būtu vēlreiz vērts pievērsties Vasilija Krivošina grāmatai par svēto Simeonu. Tajā tas tiek izteikts daudz labāk, nekā to spētu izteikt es. „Dievs ir pārāks par vārdiem, Viņš ir Trīsvienība un tomēr Viens, un Viņā esošā Vienotība nevar tikt izteikta vai aprakstīta” (284. lpp.). Savukārt lūk, ko saka pats svētais Simeons:

„Lai arī kādos visdažādākajos vārdos mēs necenstos Tevi dēvēt, Tu esi viena Esme… Šī viena Esme ir daba trīs hipostāzēs, viens Dievs ir viena vienīga Trīsvienība un nevis trīs dažādas būtnes. Un tomēr, saskaņā ar to hipostāzēm, šis Viens ir trīs. Viņu attiecībās citam ar citu tiem piemīt viena daba, tas pats spēks, tā pati būtība, Viņi ir vienoti, bet šajā vienotībā nav sajukuma, šī vienotība pārsniedz cilvēciskās sapratnes spējas. Vienlaikus Viņi ir atšķirīgi, tomēr nedalāmi, Trīs Vienā un Viens Trijos (Himna 45. 7 – 21).

Vēl kādā „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumā Kristus uzsver Viņu dievišķo Vienotību: „Es esmu Tas, Kurš glābj, Es esmu tavs Pestītājs, Es esmu Vissvētākā Trīsvienība – Viss Vienā, Es esmu Žēlastības Gars” (28.07.1989).

Šajā gadījumā Jēzus man sacīja, ka Viņš ir Tēvā līdz ar Garu līdzīgi kā Tēvs un Viņš, Viņi abi ir Garā. Viņš, Dēls, tāpat kā Svētais Gars, ir un arvien paliek mūžīgs Tēvā. Mums vajadzētu atcerēties Kristus vārdus: „Dievs ir Gars un kas Viņu pielūdz, tam Viņš ir jāpielūdz garā un patiesībā (Jņ 4, 24). Tikpat svarīgi ir arī svētā Pāvila vārdi: „Kungs ir Gars un, kur ir Kunga Gars, tur ir brīvība” (2 Kor 3, 17).

Neviens nekad neatradīs Tēvu, Kurš būtu šķirts no Dēla vai Gara, nedz arī Dēlu, Kurš būtu šķirts no Tēva un Gara, nedz arī Garu, Kurš būtu izslēgts no vienotības ar To, no Kura Viņš iziet. Uz šo patiesību attiecas vārdi: „Es esmu Svētā Trīsvienība, viss Vienā”, kā arī citi, šim līdzīgi, izteikumi. Tāpat kādā no vēstījumiem es precizēju: „Dēls ir Tēvā un Viņi abi ir viens vesels. Svētā Trīsvienība ir Viena un tā pati – trīs Personas, bet viens vienīgs Dievs: viens un trīs”.

Es vēlētos īpaši izskaidrot divus izteikumus, kuri bieži atkārtojas „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumos. Kristus saka: „esiet viens kā Viena un Nedalāma ir Vissvētākā Trīsvienība” (10.10.1989), kā arī: „Lūdzieties, lai Mans ganāmpulks būtu viens kā Es un Tēvs Mēs esam viens un tas pats” (29.03.1989).

Attiecībā uz šiem vārdiem es vēlos atzīmēt ko būtisku. Ja Kristus teiktie vārdi „tas pats” tiek iztulkoti franču vai itāļu valodās, to nozīme mainās. Es arī vēlētos piebilst, ka tulkojumi nav bijuši pilnīgi, tomēr es nevaru būt atbildīga par šāda veida kļūdām. Angļu valodā (kurā ir tikuši pierakstīti vēstījumu oriģināli) izteiciens „tas pats” nenorāda, ka tā ir tā pati persona. Šis izteikums norāda uz vienlīdzību tādā nozīmē, ka ir vienota šo personu būtība, substance.

Vēstījumos ir arī tādas vietas, kurās vienbalsīgi runā visa Svētā Trīsvienība. Lūk, viens no šādiem piemēriem: „Tavi šausmu pārņemtie kliedzieni pāršķēla Debesis un sasniedza Vissvētāko Trīsvienību… Prieka pilna, tajās atskanēja Tēva balss – „Mans bērns!”

„tad priecāsimies un svinēsim!18 lai visas Debesis līksmo un gavilē!” (22.12.1990).

Vissvētākās Trīsvienības noslēpums, kurā Personu vienotība mijās ar ikvienas Personas atšķirīgajām iezīmēm un attiecībām starp šīm Personām, ir viens no kristīgās ticības lielākajiem noslēpumiem. Tomēr šī noslēpuma dziļumam un bezgalībai nevajadzētu mūs atbaidīt, nedz arī likt izvairīties no Trīsvienības veikto brīnumdarbu slavēšanas. Un, lai arī cilvēciskā valoda nekad nespēs izteikt Vienīgā un vienlaikus Trīsvienīgā skaistumu un bezgalību, mums tomēr nevajadzētu izvairīties no runāšanas par šo noslēpumu, jo Svētās Trīsvienības noslēpums ir mūsu ticības centrālais noslēpums, kurš ir pārāks par visiem pārējiem un izgaismo visus pārējos noslēpumus. Arī uz to ļoti skaidri norāda Katoliskās Baznīcas katehisms:

„Vissvētās Trīsvienības noslēpums ir kristiešu ticības un dzīves centrālais noslēpums. Tas ir Dieva noslēpums Viņā pašā. Tātad tas ir visu pārējo ticības noslēpumu avots, gaisma, kas tos izgaismo. Tā ir visfundamentālākā un būtiskākā mācība „ticības patiesību hierarhijā”.19 „Visa pestīšanas vēsture nav nekas cits, kā to ceļu un līdzekļu vēsture, ar kuriem patiesais un vienīgais Dievs – Tēvs, Dēls un Svētais Gars – atklāj sevi, izlīgst un nodibina vienotību ar cilvēkiem, kas novēršas no grēka”20” (KBK 234).

Mācība par sākotnējo svētuma un taisnīguma stāvokli: Es neticu reinkarnācijai nevienā tās formā un manis pierakstītie vēstījumi vēršas pret reinkarnācijas ideju un New Age kustību: „Šīs sātaniskās mācības jums liek noticēt reinkarnācijai, pat, ja tādas nav. Tās saglabā ārējo reliģiozitāti, bet nepieņem ticības iekšējo spēku – Manu Svēto Garu un svēto Komūniju” (19.04.1992). Iespējams, ka vēstījuma vieta, uz kuru jūs atsaucaties jūsu jautājumā, ir šī:

„…tad, šīs mirgojošās Gaismas pašā vidū, jūsu dvēsele ieraudzīs to, ko jau agrāk, savas radīšanas brīdī, uz sekundes simtdaļu bija redzējusi… Viņa ieraudzīs To, Kurš pirmais jūs turēja Savās rokās, viņa ieraudzīs pirmās Acis, Kuras jūs uzlūkoja… Viņa ieraudzīs Tā Rokas, Kurš jūs ir veidojis un svētījis… Viņa ieraudzīs Vismaigāko Tēvu, Savu Radītāju…” (15.09.1991).

Šī ir viena no tām vēstījumu vietām, kuras ir izteiktas poētiskā un mistiskā valodā. Šeit pateiktais nekādā gadījumā neattiecas uz priekšeksistenci, tajā drīzāk tiek runāts par to, kā Dievs mīl un svētī ikvienu dvēseli jau sākot ar tās radīšanas brīdi. Es ticu, ka mēs esam radīti pēc Dieva tēla. Es ticu, ka šis tēls ir iegravēts dziļi mūsu dvēselēs un tieši tādēļ cilvēki dabiski spēj ilgoties pēc sava Radītāja – šīs ilgas rada viņos slāpes, kuras remdēt var vienīgi pats Dievs. Kā saka svētais Augustīns: „Sirds ir tikusi radīta Dievam un tā neatrod mieru līdz tam mirklim, kamēr neatdusas Dievā.” Tā svarīgā lieta, kuru vēlējos paust ar šo vārdu starpniecību, ir šāda: mēs jau kopš ieņemšanas brīža mūsu esamības dzīlēs nesam Dieva tēlu.

Eshatoloģija: Esmu dzirdējusi par sevi sakām, ka es aizstāvot nepatiesu milenārismu un vēl pirms Kristus otrreizējās Atnākšanas vēloties iedibināt zemes sava veida materiālas „jaunās Debesis un jauno zemi”. Tā nav taisnība un nevienā no vēstījumiem nevar tikt atrasts pamatojums šādam apgalvojumam. Es arī zinu, ka Katoliskā Baznīca ir nosodījusi šāda veida milenārismu – par to mēs varam lasīt šīs Baznīcas katehismā:

„Šī antikrista viltus reliģija atklājas pasaulē ikreiz, kad kāds pretendē vēsturē piepildīt mesiānisko cerību, kura var tikt īstenota, vienīgi pārkāpjot tās slieksni caur eshatoloģisko tiesu: Baznīca šo nākamās valstības viltojumu ir atmetusi, pat tā vismaigākajā izpausmē, kuru sauc par hileasmu vai milenārismu – jo īpaši, kad tas parādās sekularizētā mesiānisma politiskā izpausmē, kas „savā būtībā ir ļauna”.”

„Patiesas dzīves Dievā” vēstījumos bieži var sastapt tādus jēdzienu kā jaunas Debesis, jauna zeme, kā arī jauni Vasarsvētki vai otrie Vasarsvētki, tomēr tie ir jāsaprot kā metaforas. Šo vārdu īstenošanās nevar notikt kādā mūsu vēstures starplaikā vēl pirms otrās Kristus Atnākšanas, kura iedibinās jaunu vēstures ekonomiju. Šie vārdi pauž augstāko un pārdabisko cerību par to, ka Kristus Svētā Gara spēkā atjaunos mūs no iekšienes. Tas, pēc kā mēs tik ļoti ilgojamies ir ticības atdzimšana un Baznīcas atjaunotne. Šīs atjaunotnes auglis, kuru ceram saņemt ir Kristus Miesā cirstās shizmas dziedināšana. Šādu atjaunotni savā lūgšanā par otrajiem Vasarsvētkiem paredzēja jau pāvests Jānis XXIII: „Ak, dievišķais Gars… kā otrajos Vasarsvētkos atjauno mūsu dienās Savus brīnumus. Šo terminu vairākas reizes ir lietojis arī pāvests Jānis Pāvils II, piemēram, lūk, ko viņš raksta cienījamajam Karmela kalna Jaunavas Marijas brāļu ordeņa ģenerālprioram, 08.09.2001: „… es lūdzu, lai pār jums nāk dievišķo žēlastību pārpilnība. Lai gluži kā otrie Vasarsvētki pār jums nonāk Svētais Gars un jūs apgaismo, un lai jūs, pateicoties Viņa darbībai, atklātu jūsu debešķīgā un žēlsirdīgā Tēva gribu. Pateicoties šai žēlastībai jūs spēsiet uzrunāt vīriešus un sievietes tādā veidā, kas būtu tiem saprotama un nestu augļus” (sal. Ap d 2, 1 – 13).

Arī mani darbi metaforu valodā līdzīgi runā par ticības atdzimšanu, lai, pateicoties tai, Kungs spētu uzcelt mūsu dvēselēs Savu Troni un Savu Valstību: „Mācies saprast: jaunas Debesis un jauna zeme radīsies tad, kad Es tevī uzcelšu Savu Troni – Es ikvienam izslāpušajam par brīvu došu ūdeni no Savas akas” (03.04.1995, atsauce uz Atkl 21, 6).

Es ticu, ka mums apsolītā atjaunotne jau ir sākusies. Tikai pateicoties žēlastībai pār mums gulstas Dieva Žēlsirdība, kura, kā vēl nekad iepriekš vēsturē, ir gatava izliet pār mums Svēto Garu. Šī izliešanās arvien pieņemsies spēkā, jo mūsu dienās žēlastībā mirdz pār mums kā saule, kuras staros ir rodama dziedināšana.

Kungs man dāvāja žēlastību ieraudzīt kāds ir mūsdienu kristietības stāvoklis – tas bija nožēlojams un tas ir mazākais, ko par to varētu teikt. Daudzus vēstījumus piepilda skumjas par to atkrišanu, kas ir pārņēmusi kristīgo pasauli. Vienlaikus Kungs dāvā mums cerību, apsolīdams ka Svētā Gara iedarbībā notiks (jau notiek) atjaunotne, pārveide un atdzimšana. Svētais Gars dos slāpes pēc Dieva. Lūk, daži vēstījumu fragmenti: „Šajos laikos Svētais Gars piedos jūsu lielo atkrišanu, dāvās jums atgriešanās žēlastību un salaulāsies ar jums; Šī laikmeta samaitātība tevi attīrīs, jo Es pats ar Savu roku noraušu no jums līķautu un ietērpšu jūs laulību tērpā” (20.10.1990). „Es visu radību darīšu jaunu, Es jūs visus atjaunošu ar Savu Svēto Garu.” (27.06.1991).

Manis rakstītais nerunā par to, kad tas notiks, nedz arī par to, cik lielā plašumā Kungam izdosies izplest Savu Valstību uz kuru mēs visi ceram un lūdzamies Kunga lūgšanā: „Lai nāk Tava Valstība”. Es ticu, ka šī Valstība jau ir aizsākusies mūsos, bet tās izplatībai un izaugsmei vienmēr būs nepieciešamas mūsu līdzdalība un labā griba. Es ticu, ka atjaunotne jau ir sākusies, lai arī tā nāk lēnām, kā paisums jūrā, tomēr tās atnākšanu nekas vairs nespēj aizkavēt.

Jaunie jeb otrie Vasarsvētki ir šīs atjaunotnes cerība. Svētā Gara izliešanās būs tā, kas atjaunos visu radību. „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumos šī, Svētā Gara, izliešanās tiek salīdzināta ar Atklāsmes grāmatas 21. nodaļā rakstīto. Citēšu jums šo vēstījumu fragmentu:

 

(Es uzdevu jautājumu:) Kungs, bet kas attiecas uz jaunajām Debesīm?

Altāri, jaunās Debesis parādīsies tad, kad no augšienes, no augstākajām Debesīm pār jums tiks izliets Svētais Gars. Es patiešām sūtīšu Savu Svēto Garu jūsos, lai jūsu dvēseles pārveidotu par Savām Debesīm, par jaunajām Debesīm, kurās Es trīskārt varētu tikt pagodināts. Un tā kā to ceļš, kuri būs saņēmuši Manu Svēto Garu, tiks taisnots, tad arī viņu tumsība un nomāktība tiks apgaismotas un pārveidotas mirdzošās zvaigznēs, kuras šo ēnu valstību tagad izgaismos uz mūžīgiem laikiem. Pavisam drīz debesis un zeme izzudīs, jo pār jums atmirdzēs Mana troņa mirdzošā godība.” (03.04.1995).

Kā jūs varat saprast, šī ir tēlaini simboliska valoda, kas ir piesātināta ar poētismiem, tās mērķis ir pēc iespējas labāk aprakstīt jaunos Vasarsvētkus, atjaunotni. Es cilvēkiem esmu skaidrojusi, ka viņiem no Dieva nevajadzētu gaidīt kādus sensacionālus notikumus – lai arī Viņš runā ļoti izteiksmīgi un spēcīgi, tomēr Savā rīcībā drīzāk ir delikāts un diskrēts. Tādi notikumi kā jaunie Vasarsvētki nav jāiedomājas kā redzamu ugunīgu mēļu nākšana pār mums vai kaut kas tamlīdzīgs. Kad Dievs darbojas, Viņa to dara tik nepamanāmi, ka daudzi, kuri ir gaidījuši ko sensacionālu, pirmajā mirklī var pat nepamanīt to, kas ir noticis.

„Patiesa dzīve Dievā” nav kustība un tai nav arī kādas vadības struktūras. Tas ir vienkāršs, ikvienam, neatkarīgi no tā, kas ir šis cilvēks, adresēts aicinājums uz izlīgumu un vienotību. Šis aicinājums attiecas nevien uz kristiešiem – tas ir ievedis sevī arī nekristiešu, palīdzēdams tiem kļūt par kristiešiem. Lai arī tas „Patiesa dzīve Dievā” pilnībā sakņojas kristietībā un tai ir raksturīgs Trīsvienības kontemplācija garīgums,pēc vēstījumu izlasīšanas vairāki jūdi, musulmaņi, budisti un hinduisti ir saņēmuši Kristību. Kristus lūdza Tēvu šajā nodomā, kad sacīja: „Tēvs, Es lūdzu nevien par šiem, bet arī par tiem, kuri ieticēs pateicoties viņu liecībai.” (Jņ 17, 20) Tātad, pateicoties Dieva žēlastībai, atveras daudzas durvis. Piemēram, jau no paša sākuma man tika pravietots nākotnē paredzamais apustulāts.

„Kad pienāks laiks parādīt citiem šos vēstījumus, Dievs tev dāvās Savu mieru un Savu spēku. Dievs vēlas, lai tu ar šiem vēstījumiem iepazīstinātu ikvienu…” (Mans sargeņģelis 06.08.1986). „Tev nav jābaidās. Tu kalposi Jēzum Kristum. Tu palīdzēsi citiem garīgi izaugt… (Mans sargeņģelis 07.08.1986). „Kad tu būsi piepildīta ar Manu Svēto Garu, tad spēsi vest pie Mani arī citus un kļūsi par lielu daudzumu…” (Jēzus 05.09.1986). „Aicinādams tevi šādā veidā es vēlos vest pie Sevis arī citus. Vēstījumi ir rakstiskā formā visu to dēļ, kuri Mani ir atstājuši un vairs neklausās Manī…” (Tēvs 18.11.1986).

Hirosimas budistu mūki, uzzinājuši par vēstījumiem, uzaicināja mani runāt viņu templī, kurā klātesošs bija arī katoļu bīskaps – tas notika dienā, kad tiek pieminēta atombumbas nomešana pār šo pilsētu. Viņiem tika veltīta kristīgās vēsts piesātināta uzruna. Pēc tam es viņiem uzdāvināju milzīgu Rožukroni, kuru tie piekāra savā meditāciju telpā kā arī Fatimas Dievmātes statuju, kas tika novietota klostera dārzā.

Jūdi, kas bija lasījuši „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumus, lūdza Kristību, bet viens no viņiem ir iztulkojis grāmatas pirmo sējumu ebreju valodā – pašreiz tā tiek sagatavota publicēšanai. Visi šie ebreji dzīvo Izraēlā.

Pavisam nesen Bangladeša mani uzaicināja vērsties pie Dakas iedzīvotājiem uz atklāta lauka. Uz pasākuma atklāšanu bija piekritis ierasties arī imams – klāt bija arī daudzi musulmaņi un viņš uzsāka tikšanos ar lūgšanu. Piedalījās gan budistu un hinduistu pārstāvji, gan arī katoļu priesteri. Es atkal vērsos pie viņiem ar pilnīgi kristīgu vēsti, kurai iedvesmu biju smēlusies „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumos. Pamatā es centos viņiem parādīt Dievu, Kurš ir Mīlestība, vēršoties ar aicinājumu izlīgt ar Dievu un tuvāko, samierināties citam ar citu un iemācīties citam citu cienīt. Pasākuma noslēgumā divi musulmaņu vīrieši izteica vēlēšanos saņemt Kristību. „Es vēlos, lai visas tautas dzirdētu Manus vārdus. Es tevi mācīšu un rādīšu ceļu, pa kuru tev iet…” (10.01.1987)

Dieva iedvesmotie vēstījumi māca lasītājiem iepazīt Viņu un Viņu saprast. Daudzi cilvēki tic Dievam, bet Viņu neizprot, tādēļ vēstījumi mūs iedrošina būt tuvās attiecības ar Dievu, kuras mūs ieved pilnīgā vienotībā ar Viņu. Šādā veidā, caur Svēto Garu un Kristū, ticīgais tiek aicināts dzīvot Kristus dzīvi.

Raksti saka: „Gudrais lai nelielās ar savu gudrību, stiprais lai nelielās ar savu spēku, bagātais lai nelielās ar savu bagātību! Bet, kas grib lielīties, lai lielās ar savu atziņu, ka viņš Mani pazīst un zina, ka Es esmu Kungs” (Jer 9, 22 – 23).

„Patiesas dzīves Dievā” vēstījumi mūs māca praktizēt vienkāršu sirds lūgšanu, pārveidojot mūsu dzīves nemitīgā lūgšanā, t.i. – tie aicina mūs nemitīgi dzīvot Dievā un atļaut Dievam dzīvot mūsos. Vienlaikus šie vēstījumi ir arī spēcīgs aicinājums visapkārt pasaulē veidot lūgšanu grupas. Kopš cilvēki 60 valstīs ir noorganizējuši tikšanās, kurās es esmu liecinājusi, tajās visās ir izveidojušās arī lūgšanu grupas – katrā valstī vairākas. Piemēram, Francijā ir 48 ekumēniskas lūgšanu grupas, kuras sakņojas „Patiesas dzīves Dievā” garīgumā. Brazīlijā, kā jau lielākā valstī, ir 300 ekumēniskās lūgšanu grupas. Lai kāds būtu lūgšanu grupas pamatsastāvs – vai tie būtu katoļi, pareizticīgie, luterāņi, vai anglikāņi, tikšanās aizsākas ar kopīgu Rožukroņa lūgšanu.

„Cik ļoti Es ilgojos pēc šīs dienas! Pēc dienas, kad Es tevi sūtīšu pie visas cilvēces un kad viņi iemācīsies Mani vairāk mīlēt un saprast. Gudrība dalīsies savās bagātībās ar visu cilvēci…” (Jēzus 25.01.1987).

Lasot vēstījumus cilvēks iemācās saglabāt uzticību baznīcai. Es cilvēkiem saku: „Pat, ja viņi jūs met ārā, lieniet atpakaļ pa logu, bet nekad nepametiet baznīcu.” Vēstījumi māca mums pielūgt Jēzu Vissvētākajā Sakramentā un būt kopā ar Viņu, tie māca mums pieņemt arī citus Baznīcas sakramentus un būt uzticamiem Tradīcijai. Vēstījumi mudina uz sevis aizliegšanu, gandari, gavēni, īpaši akcentējot Izlīguma sakramenta nozīmi. Tie mūs aicina ar degsmi, un, ja tas ir iespējams – katru dienu – piedalīties svētajā Misē, izskaidrojot arī Euharistijas nozīmi.

„Komūnijā es svētdaru visus, kuri Mani pieņem, Es tos dievišķoju, lai viņi kļūtu par vienu miesu ar Mani un par kauliem no Mana kaula. Ņemot dalību Manī, Dievišķajā, jūs un Es kļūstam par vienu miesu un esam garīgi vienoti. Mēs kļūstam par vienu cilti, jo caur līdzdalību Manā dievišķajā dzīvē Es jūs varu pārveidot dievos. Ar Savas Dievišķības starpniecību Es dievišķoju cilvēkus…” (Jēzus 16.10.2000).

1997. gadā, stāvot Kristus Piedzimšanas bazilikas ārpusē, es saņēmu žēlastību redzēt mūsu Svēto Māti. Es dzirdēju Viņu sakām, ka ar garīgo barību nepietiek, bet cilvēkam ir jādomā arī par nabagiem un tie jāpabaro. Kad es to paziņoju mūsu lūgšanu grupām, nekavējoties pieteicās daudzi brīvprātīgie, kuri vēlējās man palīdzēt žēlsirdības mājokļu atvēršanā. Šīs žēlsirdības mājas tiek sauktas par „Beth Myriams” (Marijas māja – tulk. piez.). Bangladešā ir viena šāda māja, Venecuēlā – četras, Brazīlijā – trīs, Filipīnās – divas un viena bāreņu patversme Kenijā. Pavisam drīz tiks atvērtas mājas Puerto Riko, Indijā un Rumānijā, kā arī bāreņu patversme Ukrainā. Es šim dokumentam pievienoju informatīvo materiālu (2. pielikums). Viss tiek darīts uz brīvprātības principa un „Beth Myriam” tiek uzturētas vienīgi no ziedojumiem. Tās visas ir radušās pēc vietējo iedzīvotāju iniciatīvas un nav nekādas ārējas struktūras, kura tās uzturētu. Tās uztur paši cilvēki (lūgšanu grupu locekļi), viņi tās vada un paši ir uzņēmušies kalpošanu nabagiem. Pakāpeniski kalpošana attīstās tā, ka viņi nevien pabaro nabagus, bet arī spēj tiem sniegt medicīnisko palīdzību, palīdzēt ar apģērbu un bērnu izglītību. Visbeidzot – viss šajās mājās notiek nemitīgā lūgšanas garā un tās vienmēr ir ekumēniskas.

„Veido Mūsu „Beth Myriam” ikvienā vietā, kur vien tas ir iespējams. Pacel nomākto un palīdzi bārenim. Aizsargā Mani, paglāb Mani no padibenēm, dod Man patvērumu, pabaro Mani. Noņem nastu no Maniem pleciem un dāvā Man atpūtu, atbalsti Mani un iedrošini Mani, bet pāri visam – mīli Mani. Viss, ko tu dari vismazākajam no Maniem brāļiem, to tu dari Man… Es svētīju tos, kuri atbalsta Manu dzīvi – lai viņi turpina iet pa tikumu ceļu un vienmēr ir mīlestības pilni. Es esmu ar tevi…” (Jēzus 27.03.2002).

Daži no „Patiesas dzīves Dievā” lasītājiem, kuri ir tikuši aizskarti, jūt, ka viņi varētu liecināt visapkārt pasaulei un nest savu artavu Labās Vēsts izplatīšanā. Kļuvuši par pakļāvīgiem instrumentiem Svētā Gara rokās, Kurš viņus piepilda ar vārda žēlastību un ticības izpratni, tie spēj liecināt visā pasaulē, aicinot cilvēkus uz lūgšanu dzīvi un mācot tiem, kā veidot lūgšanu grupas. Galvenais mērķis ir mācīt cilvēkiem, kā pārveidot savas dzīves, darot tās par nemitīgu lūgšanu. Daži no Dakas lūgšanu grupas locekļiem iet sludināt uz ciematiem (tajos dzīvo musulmaņi) un lasa tiem priekšā vēstījumus. Pateicoties šim apustulātam daudzi ietic un vēlas kļūt par kristiešiem.

„Es vēlos darīt ikvienu par Mīlestības Ugunskura degošo lāpu. Jau tagad pagodini Mani un ar mīlestību sludini par Mīlestību” (Jēzus 27.01.1989).

„Patiesa dzīve Dievā” aicina mūs kļūt par Dieva Mātes bērniem, jo Viņas Bezvainīgā Sirds nekad nav šķirama no Jēzus Vissvētākās Sirds – šīs abas Sirdis ir vienotas vispilnīgākajā veidā. Mūsu Māte ir mūsu atbalsts un mēs visi to zinām. Ikvienam, kurš pievienojas lūgšanu grupām, lai tas būtu protestants, kalvinists vai kādas citas konfesijas pārstāvis, tiek mācīts godināt Dievmāti un mūsu svētos un vērsties pie tiem ar lūgšanām.

„Vai neesi pamanījusi, kā Mana Sirds izkūst un vienmēr ir tik labvēlīga Viņas Sirdij. Kā gan šai Sirdij, kura ir dzemdējusi jūsu Karali, kaut kas varētu tikt atteikts? Visi ticīgie, svētījiet Viņas Sirdi, jo to svētīdami jūs svētīsiet arī Mani” (Jēzus 25.03.1996)

Dažās valstīs ir izveidotas „Patiesas dzīves Dievā” asociācijas, tomēr to vienīgais mērķis ir saistība ar civilajām iestādēm – tās atbalsta evaņģelizācijas darbu un grāmatu izdošanu. Mēs dažās valstīs nodibinājām šīs asociācijas vienīgi paklausībā vietējai likumdošanai. Piemēram, kādā valstī tas bija saistīts ar vajadzību abonēt pasta kastīti uz „Patiesas dzīves Dievā” vārda. Tomēr es nekad neesmu domājusi veidot kādu kustību. Grāmatas ir tikušas publicētas 38 valodās, tomēr honorāru es esmu saņēmusi tikai vienu reizi – PARVIS izdevniecības redaktors man paskaidroja, ka maksāt honorāru ietilpstot viņu izdošanas noteikumos. Šī nauda tiek ziedota žēlsirdības darbiem, tā sedz grāmatu publicēšanu izmaksas kā arī ceļojumu izmaksas man apmeklējot trešās pasaules valstis.

Reizi divos gados brīvprātīgie man palīdz noorganizēt starptautisku tikšanos par ekumēnisma tēmu. Šis simpozijs vienlaicīgi tiek veidots arī kā svētceļojums un līdz šim ir notikušas četras šāda veida tikšanās. Visplašāk tika apmeklēts 2000. gada simpozijs Svētajā Zemē (tikšanās notika vienlaikus ar Svētā Tēva vizīti šajā valstī), tajā piedalījās 450 cilvēki no 58 valstīm, to vidū arī 75 divpadsmit dažādu baznīcu garīdznieki. Šogad mēs cenšamies šādu tikšanos noorganizēt Ēģiptē.

Visbeidzot - es patiešām mīlu Kunga Namu un pāri visam es mīlu Dievu. Es Viņam esmu parādā visas tās žēlastības ar kurām Viņš mani ir apveltījis. Reiz Kungs man sacīja: „Es tev to visu esmu devis bez maksas, tādēļ vēlos, lai arī tu dotu neparasot par to nekādu samaksu.” Tā es arī cenšos darīt – Es bez maksas dāvāju Viņa vārdu ikvienam, kurš to vēlas dzirdēt.

Es vēlreiz jums pateicos par šo iespēju izgaismot neskaidrības, kuras attiecas uz maniem rakstiem un darbību. Plašāku informāciju ir iespējams atrast Interneta mājaslapā: www.tlig.org. Es jūs lūdzu nodot visa laba vēlējumus V.E. kardinālam Jozefam Ratcingeram, V.E. kardinālam Tarčisio Bertone un monsinjoram Džanfranko Džiroti kā arī ekselencēm, Ticības Doktrīnas kongregācijas padomniekiem, vēlreiz pateicoties par šo, man dāvāto iespēju izskaidrot manu darbu. Es ceru, ka esmu to paveikusi tā, kā tas no manis ir ticis sagaidīts. Es esmu gatava pieņemt jebkādus jūsu ieteikumus, kuri varētu palīdzēt izgaismot neskaidrības „Patiesas dzīves Dievā” grāmatās. Ja tas ir nepieciešams, es varu pievienot šos izskaidrojumus jaunajiem manas grāmatas izdevumiem. Ar cieņas un visa laba vēlējumiem Kristū –

Jūsu Vassula Rīdena.

 

 

 

 

 

 

---