|
1988. gada 4. janvāris
Vassula! 3 ak, Vassula! kāda no Manām iemīļotajām meitām guļ mirusi! tava māsa! Kungs, kas guļ mirusi?
mana mīļotā meita Krievija; nāc! nāc, un Es tev to parādīšu; paskaties!
(Kungs mani aizveda tuksneša malā un ar rādītājpirkstu un izstieptu roku norādīja kaut kur tālumā. Tur svelošā saulē gulēja Viņa meita un mana māsa. Tās miesa, atbrīvota no tirānijas, tagad gulēja tuksneša vidū. Šķita, ka tā bija pamesta pat savas nāves stundā un nebija neviena, kas būtu varējis viņu mierināt. Ieraudzījusi šo sāpīgo skatu, es izplūdu rūgtās un nožēlas pilnās asarās.)
Vassula, neraudi tik gauži, Es viņu augšāmcelšu Savai Slavai; Es viņu atdzīvināšu tieši tāpat kā atdzīvināju Lācaru;
Kungs, šis skats mani tik ļoti sāpina...
tavas sāpes, salīdzinot ar Manējām, ir tik niecīgas! Vassula, Es viņu mīlu un arī Man ir viņas žēl; Es to neatstāšu guļam mirušu svelmainā vējā, – Vassula, mīli savu māsu; apžēlojies par viņu, ej pie viņas, mīli viņu, mīli viņu, jo tik ļoti daudzi to nemīl!
Vassula, viņa Mani atstāja un vērsās pret Mani; kad tā pieauga un pienāca viņas laiks mīlēt, Es to aicināju nākt zem Mana apmetņa, bet viņa, sajutusi savu briedumu, noticēja, ka pati spēs sevi pabarot un parūpēties par sevi, viņa pagrieza Man muguru un aizgāja tāpat, kā aizskrien neuzticīga sieva;
Mana mīļotā, vai vari saprast, ko nozīmē zaudēt meitu? Manu Sirdi plosīja ciešanas, Es raudāju; it kā ar to vēl nepietiktu, tā lepni bez mazākās nožēlas pasludināja atklātu karu pret Mani, Savu Tēvu, un visiem Maniem svētajiem mocekļiem! Viņa Man vairs neticēja, Mani neslavēja un nemīlēja, tā zaudēja cerību uz Mani! šķita, ka viņa ir aizmirsusi mūsu agrāko mīlestību;
Es viņai devu dēlus un meitas, bet tā savās nevaldāmajās dusmās noslepkavoja Manus bērnus, atdeva tos Sātanam kā dedzināmo upuri; tad, it kā ar to vēl nepietiktu, viņa noslēdza derību ar Sātanu, solot būt uzticīgai un pielūgt viņu, ja vien viņš apņemtos piepildīt visas viņas vēlmes; Sātans piekrita, bet ar noteikumu, ka viņam ir jāsaņem rīcības brīvība; tad ļaunais gars viņu pilnībā atrāva no Manis, tā viņam atļāva saraut mūs vienojošās saites, un viņš lika tai uzticēties viņam; būdams nodevējs, viņš vispirms ieveda Manu meitu purvājā, kur viņai nācās paļauties uz viņu; baidīdamās nogrimt plūstošajās smiltīs, tā lūdza viņam pilnīgu atbalstu;
Vassula, tāpat kā Jeruzaleme, kura arī kādu dienu aizbēga no Mana Nama, no Svētuma Nama, kļūstot par palaistuvi, atdodot visus savus bērnus upurim, Mana meita Krievija bija izdomājusi, ka būtu gudri rīkoties tāpat; tā paņēma Manas Svētās Dāvanas un upurēja Sātanam, kurš tās pārvērta ieročos; Sātana godība aizmigloja viņas skatienu, no purviem tas viņu aizveda uz tuksnešiem, uz slāpju un nāves zemēm; Es redzēju viņas kailumu un asiņainās cīņas, Es viņu aicināju, bet viņa neklausījās, lai arī Es viņu aicināju atkal un atkal no jauna; tomēr Krievija neklausījās Manā balsī, – tā vietā viņa Mani izaicināja, aicinot savas jaunākās māsas atbalstīt viņas tikumus; ja tās atteicās, viņa tās piespieda ar zobena palīdzību; vai Es neesmu sacījis: „kas zobenu pacels, tas no zobena kritīs?”
Es liedzu viņai maizi, lai tā vairāk ilgotos pēc Manējās, tomēr Mana meita deva priekšroku nevis Manai barībai, bet pabirām; pārgurusi un izsalkusi, viņa sūtīja savas jaunākās māsas, lai tās slepenībā turpinātu viņas ļaunos darbus, jo viņas tukšību taču bija iedvesmojis tas, kurš pats ir Tukšība – Sātans; Krievijas zemes vairs nespēja viņu pabarot un tā kļuva par „atkarīgo” – atkarīga no Mana ienaidnieka;
meitiņ, Es vēlos, lai tagad tu atpūstos, bet Es Savu vēstījumu turpināšu rīt; meitiņ, nāc, lai Es tevi svētītu; saņem Manu barību; mēs, mums?
Jā, Kungs.
3 Dieva balsī bija jaušama steiga, kura mijās ar sāpēm.
|
