1987. gada 28. novembris
maziņā, izgrezno Manu dārzu, jo pašreiz Es tajā redzu tikai izkaltušu zemi, pār to valda sausums un tuksneša vēji, tie iznīcina vēl nedaudzās atlikušās dzīvības; maniem ziediem ir vajadzīga veldze, jo tiem draud izkalšana, pumpuri neizplauks, jo tie visi iznīks viens pēc otra; ak, ja tikai viņi Manī klausītos!
Kungs, kāpēc ir tik grūti pieņemt lēmumu un vienoties? Kāpēc tas aizņem mēnešus un gadus? Vai ir tik grūti iemīlēt citam citu un apvienoties kā ģimenei? Vai tie, kuri nespēj sasniegt vienotību, nav tie paši, kas mūs māca mīlēt, upurēties un dalīties? Vai tiešām, lai apvienotos, ir vajadzīgi gadi? Vai tiešām visas šīs tikšanās un padomes kaut kam der un ir vajadzīgas? Kādēļ visi nevarētu sanākt kopā, lai pieņemtu lēmumu, sadoties rokās, atdot galveno autoritāti Pēterim, ko Tu jau kādreiz viņam piešķīri, – tas taču Tevi iepriecinātu un dotu Tev iespēju pasmaidīt!
bērniņ, Man tik ļoti patīk tava vienkāršība, tu domā tik bērnišķīgi; bērni ir Mana vājība! vai esi ievērojusi, ka bērnu strīdi nav ilgāki par dažām minūtēm, jo tajos nav ļaunuma un viltības; tomēr šie, meitiņ, nav bērni; tie ir pazaudējuši visu savu agrāko nevainību, tie ir zaudējuši vienkāršību un svētumu; nevainības vietā paceļas ļaunums, vienkāršību ir nomainījusi uzpūtība, svētumu – nesvētums, bet pazemību ir aizstājusi svētulība;
redzi, bērniņ, kāpēc Es atkal no jauna esmu nonācis jūsu vidū, – Es vēlos atgādināt, kāds Es, Jēzus, esmu, Es atnākšu kailām kājām un pazemīgs, Es ieiešu Pats Savā Namā un nometīšos ceļos Savu kalpu priekšā, mazgājot tiem kājas; 1 Vassula, neraudi, jo tas ir nepieciešams vienotībai, ļauj Man tevi lietot, jo šoreiz viņi nevar noliegt, ka tas esmu Es, Jēzus; Es šo notikumu biju pravietojis jau sen; esmu tev atļāvis lasīt to, ko biju iedvesmojis pierakstīt Savu kalpu Jāni, bet tikai to, kas no tā ir palicis;
To, kas palicis, Kungs?
vēlāk Es viņam ausī iečukstēju visus pārbaudījumus, kurus Manai Baznīcai būs jāpārcieš; Es, Jēzus, mīlu ikvienu no jums; palieciet Manī, palieciet Manā Mīlestībā;
|