True Life In God - Vassula Ryden arrow Svētceļojumi un rekolekcijas arrow Trīsvienība

2020.gada 13.martā

Uzrunājiet cilvēkus un sakiet viņiem: šis ļaunums turpināsies ilgāk nekā jūs domājat, ja jūs nenožēlosiet savus nepareizos darbus un grēkus un nebūsiet patiesi savās lūgšanās; vērsieties pie Manis, jūsu Dieva, un nožēlojiet; Mani, jūsu Dievu, sasniegs patiesa un vispārēja lūgšana; gavēšana aizdzīs dēmonus; Man ir pieņemams ikviens upuris; aizdzeniet savu letarģisko garu un atsakieties no saviem ļaunajiem ceļiem, un izlīgstiet mieru ar Mani, jūsu Dievu; lai Es sadzirdētu: “Kungs, apžēlojies par mani, grēcinieku!”, un Es parādīšu savu līdzjūtību; un Es izliešu svētības pār jums visiem; nāciet, nebaidieties; Es klausos…


Aicinām atbalstīt mājaslapas uzturēšanu un jau nepieciešamo rekonstrukciju, kā arī vēstījumu izplatīšanu.
Būsim pateicīgi par jebkuru ziedojumu.
Mūsu konts:
SEB banka: LV04UNLA0050016002675
 TLIG Latvija, Biedrība
Reģ. Nr. 40008157102


 

 
 


Trīsvienība

Tēvs Renē Lorentēns (Romas katolis)

Kāpēc es šodien vēlos runāt par Trīsvienību?

Šī tēma mūs tuvina Vassulai, kura dzīvo ciešās, personiskās un tiešās attiecībās ar trim Trīsvienības personām palīdzot mums Tas iemīlēt. Viņas klātbūtnē runāt par Trim Personām man ir izaicinājums, jo viņa Tas pazīst labāk par mani. Viņa Tās pazīst intuitīvi un personiski, bet mistiķiem parasti patīk arī teoloģija, jo tajā ir atrodama saskarsme ar viņu izdzīvotajiem noslēpumiem. R. kundze, kura aizgāja mūžībā 14.janvārī un ar kuru es biju iepazīstinājis Vassulu, arī dzīvoja tuvās attiecībās ar Trīsvienību. Viņa izlasīja manu grāmatu par Trīsvienību un bija laimīga atrast Rakstu valodā to, ko pati izdzīvoja tieši.

Trīsvienība ir pāvesta programma 2000.gadam un tas patiešām ir tā vērts. Tās saknes ir meklējamas nesenā pagātnē – trīs pāvestu gadā. 1978.gadā mūžībā aizgāja gan Pāvils VI, gan Jānis Pāvils I. Jānis Pāvils I bija ievēlēts 3.septembrī un pie tam ar zināmām grūtībām, tomēr pēc 33 dienām viņu jau salauza uzdevuma smagums. Es tajā rīta biju Romā. Nākot ārā no istabas es sastapu apkopēju, kura paziņoja, ka pāvests ir miris. Tā kā Pāvils VI nomira 6.augustā, es padomāju, ka viņa vēl nezina pēdējos jaunumus, bet viņa atkārtoja vēlreiz: “No, il papa es morto! – Pāvests ir miris”.

Kardināliem atkal bija jāatgriežas Romā. Kardināls Kēnigs piegāja pie kardināla Višinska, Polijas primāta, kuram bija ar mierīgiem līdzekļiem izdevies pretoties komunismam, kurš bija atjaunojis savā valstī ticību un pat ļāvis tai triumfēt. Viņš to uzrunāja sakot, ka itāļu kardinālu vidū viņš neredz nevienu, kurš būtu spējīgs būt pāvests... Vai ir kāds cits? Varbūt jūsu valstī?

Primāts, piesarcis, atbildēja:  

- Šis jautājums nav apspriežams – ja es atstāju valsti, komunisms svinēs uzvaru!

Kardināls Kēnigs pasmaidīja:

- Es par jums nedomāju. Vai jums nav kāds cits kardināls vārdā Voitila?

- Viņš ir pārāk jauns, viņam nav pieredzes un viņš nav pazīstams.

Konklāvs risinājās sakāpinātā gaisotnē. Neviena no pusēm nespēja iegūt pietiekamu balsu skaitu. Benelli bija sev iemantojis ienaidniekus uzticami īstenodams visus Pāvila VI visstingrākos lēmumus un viņš pats arī nomira nākamajā gadā. Savukārt kardināls Sirī bija jau 72 gadus vecs, tātad 6 gadus vecāks par tikko nomirušo Lučiano. Beidzot balsošana nonāca līdz Karolam Voitilam. Redzot viņu katru rītu skrienam apkārt svētā Damāzija laukumam ne viens vien noteikti padomāja, ka šis tik ātri nenomirs.

Septītajā balsojumā viņš saņēma 73 balsis. Ievēlēšanai bija vajadzīgas 75. Astotais balsojums bija triumfāls – par Voitilu balsoja 97 no 111 kardināliem. “Skrejošais kardināls” tika ievēlēts par pāvestu. Kardināls Višinskis pie pirmās izdevības devās viņu apsveikt. Pirms divdesmit gadiem viņš bija pārtraucis jaunā priestera tūrisma braucienu ar kajaku, lai paziņotu, ka ir viņu nozīmējis par Krakovas bīskapu. Tagad primāts bija tas, kas nometās jaunā Pētera pēcteča priekšā. Lūk, kādi bija viņa pirmie vārdi:

- Jūs būsiet tas, kurš ievedīsiet Baznīcu trešajā tūkstošgadē.

Šis pravietiskais vārds kļuva par pāvesta programmas orientieri: no pēdējiem  tūkstošgades gadiem pirmais saucās “Advents ar Mariju” (Totus tuus), bet nākamies secīgi tika veltīti Dēlam, Svētajam Garam un Tēvam. Savus pēdējos trīs teologa mūža gadus es esmu veltījis šīs programmas aprakstīšanai. Man šķita, ka 1999.gadā šo tēmu esmu izsmēlis, kad ar pārsteigumu atklāju 2000.gadu, kurš ir veltīts Trīsvienībai.

Es dziļi esmu izpētījis saskarsmi ar ikvienu no Trīs Personām un tas man ir ļoti daudz devis. Ikviena no Trīs Personām ir ļoti pievilcīga, kamēr Trīsvienība sagādā problēmas.

- Jūdi un musulmaņi iebilst, ka tas ir politeisms.

- Racionālisti to uzskata par absurdu, jo matemātiski tas izskatās 1=3.

Trīs reizes man ir bijis kārdinājums atmest šo neiesējamo projektu, tomēr pavisam pēkšņi, pēc piecdesmit rūpīgu pētījumu gadiem es saņēmu apgaismību – viss pēkšņi sāka šķist daudz krāšņāks un gaišāks – teoloģija, garīgums, filozofija un pat zinātne, bet jo īpaši – cilvēks, ģimene, sabiedrība... un mūsu nākotne. Visa Bībele pavērās kā viena vienīga nepārtraukta līnija, kas savieno pašu pirmo Dieva Vārda atklāsmi ar pēdējo Jaunajā Derībā:

1. Sākumā – atklāsme Mozum Sinaja kalnā

- Es esmu, kas Es esmu (Izc 3, 14)

Tad, īsāk:

- Es esmu – tikai viens vārds (EHYEH)

Dievs Sevi atklāja gandrīz tūkstoti gadus pirms Viņu ar darbības vārda “būt” starpniecību atklāja grieķu filozofi. “Būt” šajā gadījumā nozīmēja pārvarēt savus ierobežojumus, būt absolūtai Būtnei, ikvienas esamības avotam, bet vienlaikus arī personiskam Dievam, tādam “Es”, kas dialogē ar cilvēci – to grieķi nespēs atklāt tikai ar cilvēciskā prāta starpniecību, tāpēc Dievs viņiem vēl arvien būs abstrakcija.

Otrā Bībeles galā, pēdējā Jaunās Derības tekstā aptuveni 1.gadsimta beigās evaņģēlists Jānis dod mums otro Dieva Vārdu: “Dievs ir mīlestība” (1 Jņ 4, 8. 16)... Personiskais Dievs, Kurš tika atklāts Mozum, nestāv kaut kur tālu un atsevišķi, Viņš ir mums līdzās. Dievs nav narcisisks, bet gan sabiedrisks, Viņš nav egoisma pārākā pakāpe, Viņš ir augstākais altruisms. Ka patiess Dievs Viņš nemitīgi dzemdina Dēlu, ar Viņu un Viņā daloties tajā pašā dzīvē un esamībā. Dēls mūžīgi pateicas Tēvam par visu, ko Viņš no Tā saņem. Un šī Viņu tuvība ir Trešā Persona – saite, Viņu Mīlestība ir Svētais Gars.

Dieva pedagoģiju raksturo ģenialitāte un vienkāršība. Viņš visu Mozum izteica vienā ebreju vārdā (subjekts ir iekļauts darbības vārdā): “EHYEN”. ES ESMU. Atklāsmes beigās Jānis savu dzīves pieredzi izsaka trīs vārdos, kuri filozofiem ir palikuši nepamanīti: Dievs ir mīlestība. Dievs patiešām ir augstākā Būtne , absolūtā Būtne. Tomēr šīs Būtnes būtība, transcendence un vispārākā forma nav attiecināma tik daudz uz prāta spējām, spēku un izveicību kā uz mīlestību. Vispārākā Būtne ir vienīgi mīlestība. Ta sir šīs Būtnes lielākais noslēpums, tas ir Dieva noslēpums – intīms, atbilstošs un gaismas pilns, jo attiecības triju Personu starpā nepavairo Dieva esamību, bet gan ir visaugstākā vienotības pakāpe – mīlestība. Tieši tāpat kā viena, piecu vai desmit bērnu māte ir un paliek viena. Viņa iekšējā veselumā izdzīvo visas šīs daudzās attiecības.

Teologs sintezē katru problēmu pārveidojot to abstraktā un teorētiskā principā. Dievs pats visu sasummē visvienkāršākajā un konkrētākajā teikumā, jo nav nekā, kas būtu konkrētāks par mīlestību un nav arī nekā tāda, kas būtu skaidrību dodošāks. To mēs saprotam kamēr mēs mīlam un šī gaisma ir visa pārējā avots.

2. Gaisma visai pārējai teoloģijai

Bībeliskā Atklāsme pakāpeniski izgaismo visus pārējos teoloģijas posmus. Dievs ir vienīgi mīlestība – tā ir Viņa dzīve. Viņš rada aiz mīlestības un mīlestībā. Viņš aicina mūs uz mūžiem būt līdzdalīgiem šajā mīlestībā.

Kad mācījos seminārā, tolaik teoloģija bija šausmīgi abstrakta. Mani kolēģi no franču semināra Romā pareizi saprata, ka, lai viņi būtu patiesi priesteri, viņiem pilnīgi no jauna ir jāpārdomā visa teoloģija par tās aizsākumu liekot mīlestību, kura ir Dievā un kura ir paredzēta ikvienam no mums: “Un mēs pazinām un ticējām Dieva mīlestībai”, saka Jānis (1 Jņ 4, 16). Pēdējā laikā teoloģija runā vienīgi par mīlestību.

Iemiesošanās ir Dieva mīlestība, kas ir sevi atdevusi un darījusi zināmu.

Pestīšana ir par cilvēku tapušā Dieva mīlestība, kura ir bijusi nepieciešama, lai glābtu cilvēci. Dievs pieņem mūsu cilvēcību, lai dotu mums Savu dievišķību. Baznīcas tēvi to sauc par “apbrīnojamo apmaiņu”.

Pestīšana ir daudz kas vairāk. Jēzus saka: “Cilvēkam nav lielākas mīlestības kā atdot savu dzīvību par draugiem” (Jņ 15, 13). Jēzus nonāk līdz augstākai brīnišķīgās apmaiņas pakāpei. Viņš uzņemas uz Sevis mūsu grēku un nožēlojamību, lai mūs apveltītu ar Savu svētumu un laimi. Apustulis Pāvils pat aiziet tik tālu, ka saka: “Mūsu dēļ Viņš to, kuram nebija grēka, darīja par grēku” (2 Kor 5, 21), lai Savas Mīlestības pilnībā izlabotu mūsu grēku.

Baznīca ir cilvēces vienotība Viņa „mistiskajā Miesā”, „patiesajā Vīna kokā”. Jēzus izsakās daudz radikālāk: „Es esmu vīna koks, bet jūs – zari” (Jņ 15, 1. 5). Jēzus nesaka: „Es esmu stumbrs”, bet gan „Es esmu viss vīna koks”… Un tad Viņš paskaidro visu cik vien labi tas ir iespējams: „jūs Manī un Es – jūsos” – šie vārdi atkārtojas visā Jāņa evaņģēlija garumā (no 10, 38 līdz 17, 21)

Sakramenti ir pestījošās Mīlestības darbi – tie ir nemainīgi tad, kad priesteriem tie ir jāpiepilda kā Viņa apsolījuma būt ar mums līdz laiku beigām redzamas zīmes.

Vēl jo vairāk – Euharistija, sakramentu sakraments ir pilnīga Viņa Sevis atdošanas dāvana. Kungs atdod Sevi visu – miesu, dvēseli un dievišķību, Triju Personu nedalāmā vienotībā, Viņa Mistiskās Miesas nedalāmā vienotībā, kas nav atdalāma arī no visu svēto vienotības. Šī situācija ir priekšvēstnesis tam stāvoklim, kad Dievs kļūs par “visu visā” (1 Kor 15, 28).

3. Gaisma garīgumam

Ja cilvēks pārdomā un uzlūko visu teoloģiju šādā veidā, t.i. – kā tādu, kas sakņojas mīlestībā, tā “ipso-facto” kļūst par garīgumu. Nav vairs nekādas vajadzības cītīgi pildīt dievbijības pienākumus, kā to lasām vecās lūgšanu grāmatās. Mīlestības teoloģija ir garīgums.

4. Gaisma filozofijai

Trīsvienība ļoti labi izgaismo arī filozofiju. Savu universitātes studiju aizsākumā es ieguvu divus maģistra grādus filozofijā – vienu Sorbonnā, bet otru – katoļu Institūtā. Pēdējā tomisma filozofiju mums pasniedza Žaks Maritēns ka arī personiski saskāros ar Anrī Bergsonu, kura zinātniskie pētījumi aizsākās ar samērā materiālistisku audzināšanu, bet kurš Dieva realitāti atklāja ar kristīgo mistiķu starpniecību.

Es apbrīnoju grieķu filozofus, kuri Dievu atklāja ar prāta starpniecību. Šos meklējumus aizsāka Parmenīds (†450) – viņam piemita tik dziļa esamības intuīcija, ka ar redzamās esamības starpniecību viņš spēja nojaust Augstākās Esamības eksistenci:

 “Nekas ir nekas, “nekas” neeksistē – esamība ir nepieciešama, tā ir viena, Tā ir pilnīga”. Viņš secināja, ka mūsu izpratne par to, ka esam daudz un atrodamies kustībā ir vienīgi ilūzija. To ļoti labi parādīja viņa māceklis, Elejas Zenons, kurš bija ievērojams dialektiķis:

- Bulta, kas šķiet virzāmies uz mērķi, ir nekustīga – tā nevar atrasties vairākās vietās vienlaicīgi. Tas būtu pretrunā ar fundamentālo identitātes principu.  

Viņu pēcteči gāja tālāk par šo sofistiku. Aizsākot savus pētījumus ar šīm paradoksālajam, bet dziļajam problēmām, Platons un vēlāk arī Aristotelis pakāpeniski atklāja tos mijiedarbības punktus kas vieno atsevišķo, daudzveidīgo un kustīgo – to, ko mēs uztveram pieredzes rezultātā – un vajadzīgo, unikālo, nemainīgo būtni – pamata un noslēguma abstrakcijas punktu visam pārējam. Tas ir vienreizējs, pilnīgs un nevainojams.

Tomēr šīs apbrīnojamā filozofijas vēlme iedziļināties Dieva dzīvē atdūrās pret skandālu – unikālā un pilnīga Būtne varēja būt iemīlējusies vienīgi Sevī pašā un tādā gadījumā tā izrādītos vienīgi visaugstākā egoisma un narcisisma forma. Aristotelis, kurš uzrakstīja darbu par draudzību, mīlestību uzskatīja par pašu augstāko vērtību. Viņš neuzdrīkstējās Dievu nodēvēt par personu, tāpēc neatrada izeju no savu abstrakto secinājumu sistēmas. Pēc viņa filozofija, kas vēl arvien saskārās ar to pašu vārdos neizteikto, bet pastāvošo skandālu, turpināja klīst starp panteismu, kurā viss ir Dievs un ateismu, kurā nekas ir Dievs.

Panteisms ir sistēma, kurā transcendentais Dievs un radība tiek sajaukti kopā. Stoiķi pieķērās šai domai, lai Dievā atrastu morālo solidaritātes siltumu, kas ienes vienotību pilnīgi visā. Apustulis Pāvils uzslavē šo intuīciju runājot Atēnu Areopāgā, kur citē labāko no stoiķu filozofiem, Aratu: “Viņā, kā to ir teikuši daži no jūsu rakstniekiem, mēs patiešām dzīvojam, kustamies un esam” (Ap d 17, 28), tomēr Pāvils neaizmirst piebilst: “Dievs ir radījis pasauli un visu, kas tajā.” Kas attiecas uz ateistiem – tie paļāvās vienīgi uz pašu cilvēku.

5. Gaisma cilvēcei

Trīsvienība ir gaisma cilvēkam. Bībele to apliecina no pašām pirmajām lappusēm, sakot:

“Izveidosim cilvēku pēc Mūsu tēla un līdzības”. Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla. Pēc Dieva tēla Viņš radīja VIŅU, vīrieti un sievieti Viņš TOS radīja. Radot cilvēku Dievs saka MĒS.

Dievs cilvēku rada vienskaitlī “VIŅŠ VIŅU radīja”, jo cilvēks ir viens. Tieši tāpēc radīšanas stāsts izslēdz jebkādu rasisma formu. Vienlaikus Dievs rada daudzveidību: “vīrieti un sievieti Viņš TOS radīja” – tas norāda uz daudzveidību un dažādību. Dievs viņus rada nepilnīgus un papildinošus, kuri pēc savas dabas ir lemti mīlestībai, kura tos dara par vienu, un kas tos aicina kopā ar Dievu un citām cilvēciskajām radībām uz radīšanu – tā izpaužas bērnos. Dievs viņiem saka: “Vairojieties” (Rad 1, 28).

Cilvēks pirmkārt ir ģimene, dabiska sabiedrība, Radības intīmais šedevrs. Cilvēks ikvienā no saviem līmeņiem ir sabiedrisks. Pateicoties komunikāciju eksplozijai cilvēks arvien vairāk un vairāk apzinās vienotību un solidaritāti: “Lai viņi ir viens ka mēs esam viens”, saka Jēzus Jāņa evaņģēlijā (Jņ 17, 22)

Trīs Personu vienotība Trīsvienībā fascinēja Feierbahu un Marksu, ateistiskā komunisma dibinātājus. Viņi par to runāja un es viņus citēju savā grāmatā. Viņi vēlējās redzēt cilvēku, kurš būtu brīvs no individuālisma un egoisma. Viņi to vēlējās radikālā formā, iznīcinot privātā īpašuma iespēju, jo tas privātīpašnieciskajam cilvēkam liek noslēgties sevī. Tas vija viņu veids kādā tie iedomājās realizēt vienotību. Komunisti dziedāja: “Internacionāle apvieno cilvēku cilti”. Diemžēl Feierbaha pievēršanās materiālismam pretstatā Hēgeļa ideālismam liek tam aizstāt mīlestību ar šķiru cīņu, bet komūniju – ar kolektīvismu. Tā rezultātā pie varas nonāca proletariāts un izveidojās gulagi...

Feierbahs un Markss savas ideoloģijas formulas aizņēmās no Svētajiem Rakstiem. Tās mērķis bija pakāpeniski nonākt pie sociālistiskas sabiedrības, kurā ikviens saņemtu atalgojumu, kas atbilst viņa darbam, bet pēc tam – pie komunistiskas sabiedrības, kurā ikviens saņemtu saskaņā ar viņa vajadzībām: šī sistēma vistiešākajā vārda nozīmē ir pārkopēta no Apustuļu darbiem (Ap d 2, 45; 4, 35), kurā tiek aprakstīts pirmās kristiešu kopienas sabiedrības modelis. Arī vārds ‘komunisms”, ar savu “ismu” beigās norāda uz saistību. “Komunisms” ir latīņu vārda “komūnija” (latīniski: communion, grieķiski: koinonia) atvasinājums, kas saskaņā ar Apustuļu darbiem definē pirmkristiešu sabiedrību: “Un visi ticīgie bija viena sirds un viena dvēsele” (Ap d 4, 32).

6. Gaisma izcelsmei un kosmosam

Trīsvienības noslēpums izgaismo arī pasaules izziņu. Zinātnes brīnišķīgā veidā atklāj kosmosa mehānismus par kuriem Atklāsme klusē. Trīsvienība izgaismo būtības jautājumus.

Kopš senās Grieķijas laikiem vislielākā filozofijas problēma bija atrast atbildi uz jautājumu, kā pēc pasaule vienlaikus šķiet viena un daudzveidīga, jo šis apgalvojums pats par sevi var šķist pretrunīgs.

Parmenīds izgaismoja daudzveidības jautājumu, kurš viņam šķita vienīgi ilūzija. Esamība ir viena, tā nevairojas. Viņaprāt viss ir nepieciešams un nemainīgs. Pilnīgi pretēji domāja Heraklīts, kuram visas lietas bija daudzveidīgas un starp tām nepastāvēja nekāda vienotība. Viņš apgalvoja, ka “visas lietas plūst” (grieķiski – “panta rei”) un: “neviens nevar divas reizes iekāpt taja pašā upē”.

Tā, protams, nav dilemma. Mēs nerunājam par to, ka vajadzētu izslēgt vienu vai arī daudzveidību, jo pasaule vienlaikus ir gan viens, gan otrs. Dievs ir Viens vispārākajā pakāpē, jo nekas nevar tikt nodēvēts vairāk Viens nekā mīlestība. Vienlaikus Viņš ir arī daudzveidīgs, jo, lai mīlētu, mums ir jābūt vairākiem. Dievā-Mīlestībā Trīs Personas nav indivīdi, bet gan Attiecības – to šādā brīnišķīgā veidā izsaka Akvīnas Toms. Tādā veidā, caur savstarpēju apmaiņu un attiecībā, mūžīgi veidojas augstākā Vienotība: “Tēvs ir Manī un Es esmu Tēvā” (Jņ 10, 38); “Tu Manī un Es – Tevī” (Jņ 10, 38 – 17, 20 – 21). Tieši šajā daudzveidīgajā vienotībā visos tā līmeņos atspoguļojas pasaule.

Vissmalkākajā līmenī atoms ir kodols ap kuru riņķo viens vai vairāki elektroni un arī pats kodols sastāv no visdažādākajām daļiņām kuras zinātnieki pakāpeniski atklāj: tajā ir vairāk nekā desmit protoni, neitroni, neutrīni, mesoni, bozoni, leptoni u.t.t.

Vislielāko realitāšu  līmenī mūsu pasauli veido milzums planētu, kuras griežas ap sauli un šajā kustībā tām ir daudz kas kopīgs ar atomu. Mūsu galaktikā atrodas miljoniem līdzīgu zvaigžņu ap kurām riņķo citas planētas. Ārpus mūsu galaktikas robežām ir miljoniem citu galaktiku, kuras visumā ir izkaisījis pirmais lielais sprādziens – „big bangs”. Neizmērojama enerģijas koncentrācija un nemitīgs karstums, kas spiežas tām cauri un gaismas ātruma paplašina visumu. Šī enerģija, kas vieno šo tik daudzveidīgo pasauli ir apslēpta pavisam maziņā daļiņa, kura ir miljons reižu mazāka par kniepadatas galviņu. Enerģija, kas apvieno pasauli visos līmeņos ir attēls Svētā Gara simbols, kuru Tradīcija dēvē par Saiti un Mīlestību starp Tēvu un Dēlu.

Visos dzīvības līmeņos mēs atrodam arī citus Dieva tēlus… Pirmais no tiem ir šūna ar tās kodolu un protoplazmu, tad – dzīvais organisms – augs vai dzīvnieks. Daudzo šūnu vienotībā pastāv autonoma dzīvības vienotība, kas līdzinās garam, kas ir visas dzīvības avots. Savukārt augstākie dzīvnieki pulcējas organizētos baros, kas komunicē savā starpā. Pašā virsotnē atrodas cilvēku sabiedrība, kurā Dievs atspoguļojas vislabāk. Cilvēku sabiedrība nav kopija. Ja par tādu varētu uzskatīt ģimeni, kura ir tēvs, māte un bērns, tad to nevarētu attiecināt uz Trīsvienībā pastāvošo kārtību, uzskatot, ka Dēls nāk aiz Tēva, bet Garam (kurš ebreju valodā ir sieviešu dzimtē) ir ierādīta trešā vieta. Tomēr mīlestība šajās realitātēs ir viena un tā pati.

Pētot Trīsvienību es daudz labāk sāku apzināties dziļo saistību starp labi izprastu teoloģiju un zinātni. Abas šīs realitātes ir samērā atšķirīgas. Zinātne atbild uz jautājumu „kā”, savukārt teoloģija mēģina atrast atbildi uz jautājumu „kāpēc”. Tomēr kulturāli zinātne un teoloģija pamazām tiek savestas kopā.

Grieķi, modernās zinātnes pamatlicēji, pārdomāja, ko nozīmē substance. Aristotelim attiecības bija vienīgi substances raksturojums (ceturtā kategorija). Mūsdienu zinātne domā tikai par attiecībām starp. Ja mēs pareizi izprotam pēdējo Atklāsmes vārdu Dievs ir Mīlestība, tad saprotam arī to, ka viss ir attiecības. Dievs ir attiecības, jo Viņš ir mīlestība un arī radība pastāv vienīgi caur tās attiecībām ar Dievu. Īsāk sakot – Atklāsme mums palīdz saprast, ka:

- no vienas puses – Dievs ir vienīgi attiecības;

- no otras puses – pasaule ir vienīgi transcendentālas attiecības ar Dievu un šī attiecību definīcija pārsniedz Aristoteļa attiecību kategorizāciju, jo visas radītās būtnes izriet no to attiecībām ar Radītāju. Tieši tāpat arī žēlastība ir tikai attiecības ar Dievu, kuras mūs pār-rada pēc Viņa tēla. Svētais Luijs Marija Griņjons de Monfors ir ļoti pareizi teicis, ka Marija ir pilnībā attiecināma uz Kristu, viņa ir „attiecības ar Dievu”.

Pazīstamais mūsdienu zinātnieks Olivers Kosta de Boregārds man bieži teica: „Viss ir attiecības – tas ir vienīgais, kas ir absolūts”. Viņš pats atsaucās uz Henriju Poinkāru (1913), kurš vēl pirms Einšteina (tikai ne vispārinot) formulēja relativitāti. Man viņa formulējumi ļoti patīk, tie nav tik izstrādāti un vairāk attiecas uz relativitātes iekšējo klasifikāciju.

- Tā ir vislabākā Trīsvienības definīcija. Dievs ir mīlestība – Viņš ir vienīgi mīlestība un tikai attiecības. Radība ir attiecības ar Dievu, tā izplūst no Dieva, tās tiecas uz Dievu un, kā to bija atklājis jau Aristotelis, ir galējais cēlonis. Zināmā mērā tās riņķo ap Dievu. Vai šī nav vēl viena zīme tam, ka vēsturiskā cīņa starp zinātni un ticību pamazām ieiet savā harmoniskās līdzāspastāvēšanas etapā.

Kas ir mīlestība?

Es tuvojos noslēgumam…

- Bet jūs man iebildīsiet, ka neesmu paskaidrojis pašu galveno – ja Dievs ir mīlestība un Viņš mūs aicina uz mūžīgu mīlestību, tad kas tad ir mīlestība?

Nav nekā sarežģītāka, ko izskaidrot, jo mīlestība ir kas tāds, ko mēs jūtam un izdzīvojam. Mēs to uztveram intuitīvi un tāpēc nespējam precīzi definēt tieši tāpat kā mēs nevaram definēt esamību. Mēs varētu teikt, ka „tās ir jūtas jeb savstarpēja pievilcība, kas vieno divas personas” vai „tā ir komūnija, dalīšanās, laime būt kopā, tā ir nesavtīga un neieinteresēta; mīlestība ir tas, kas paliek, kad visu esam pazaudējuši.”

Vārds „mīlestība” ir divdomīgs, jo var paust pilnīgi pretējas realitātes. Tā var būt vienkārša vēlme – eross: „Es gribu, lai tu man piederētu, es gribu tevi izmantot, valdīt pār tevi un parazitēt uz tava rēķina”. Šī egoistiskā mīlestība dara mīlošos cilvēkus nelaimīgus, tā viņus dara par upuriem, kuri var tikai ar rūgtumu secināt: „Mani ir piekrāpuši”. Ekstremālos gadījumos izvirtuši izvarotāji nogalina savu upuri, sievu vai bērnus (kas attiecas uz pedofilijas gadījumiem).

 „Es tevi mīlu” var nozīmēt arī to, ka es vēlu tev labu, vēlos, lai tu būtu laimīgs un esmu gatavs atdot savu dzīvību. Patiesa mīlestība ir dāvana, tā ir sevis atdošana līdz pat nāvei un pat pāri tai. Apustuļu darbos tiek citēti Jēzus vārdi: „Ir vairāk prieka dot nekā saņemt” (Ap d 20, 35).

Freids kanonizēja seksuālo tieksmi. Es nesaku, ka tā ir slikta, jo ir mūsu būtnes dimensija, tā ir mūsu mežonīgās dabas viens no vadošajiem spēkiem, tomēr tā ir tikai slieksnis, pirmais mīlestības solis. Trīsvienība mums palīdz to saprast. Dievā nav vēlmes, jo Viņam viss ir. Viņš ir viss, Viņš ir pārāks par ilgam. Viņš ir tikai un vienīgi Sevis atdošana.

Dievs mūs aicina vēlmi pārvērst sevis atdošanā. Viņš to ir ieprogrammējis mūsu dabā. Mazs bērns ir alkatīgs. Kā nedaudz pārspīlēti teica kāds mans draugs, ārsts, bērns ir tikai gremošanas kanāls – protams.

Dažreiz šis solis iztrūkst – tas laulātos dara nelaimīgus un tie nonāk pie šķiršanās. Tomēr nākamais solis, kad lieta nonāk līdz bērniem, parasti ir veiksmīgāks. Egoisti bērnu dēļ ir gatavi uz jebkuru upuri. Viņi tos pieskata un dienu un nakti ir gatavi būt ar bērniem, kad tie ir slimi. Mans vectēvs parasti teica:

- tas, ko mēs dodam saviem bērniem, viņi nekad nespēs mums par to pateikties, bet noteikti varēs to atdot tālāk saviem bērniem.

Kāda tad ir mīlestības specifika, būtība un paradokss? Patiesas mīlestības nolēpums ir pāreja no mīlestības, kas ir vēlme mīlestībā, kas ir sevis atdošana, t.i. – no erosa (no kā ir cēlies vārds „erotisms”) agapē. Jaunajā Derībā nekad netiek lietots vārds „eross”, kurš bija tik ļoti ierasts grieķu valodā. Jaunā Derība patiesas mīlestības apzīmēšanai ir atradusi vārdu „agape” – šis vārds norāda uz mīlestību, kas ir Dievā.

Dievs ir ārpus vēlmes – Viņam ir viss un Viņš ir viss, Viņš ir vienīgi dāvana, nesavtība, pārpilnība. Viņš mūs aicina šķīstīt un pārveidot vēlmi dāvanā kā tas, kā jau iepriekš minēju, notiek dabiskajā līmenī. Tieši par šo mīlestības veidu tik bieži atkārto četri Evaņģēliji.

- Ikviens, kurš vēlas izglābt savu dzīvību, to zaudēs, bet ikviens, kurš zaudē savu dzīvību Manis dēļ, to atradīs, jo mēs sevi atrodam vienotībā ar citu (un visbeidzot – ar Dievu). Jēzus par šo noslēpumu saka daudz skaidrāk: „Daudz lielāka laime ir dot nekā saņemt”.

Mīlestība tiem, kuri mīl viens otru, liek iet kopsolī. Kāds angļu lords mīlestību definēja šādi: mīlestība ir tas, kas lordam liek dot priekšroku nevis viņa pēriem, bet gan dārza dārzniekiem. Mēs varētu teikt tā: mīlošs ir tas, kurš lielākajam liek kalpot mazākajam… Pasakās tas ir karalis pie jaunas ganes kājām; tie ir vecāki, kas kalpo saviem bērniem labāk par vispadotāko kalpu.

Tāda ir arī Kristus mīlestība uz mums. Viņš, būdams vienlīdzīgs ar Tēvu mūsu dēļ „pieņēma kalpa veidu” (Flp 2, 7). Viņš to simbolizēja pirms Pēdējām Vakariņām mazgādams Savu apmulsušo mācekļu kājas (Jņ 13). Līdzībā par kalpu Viņš apsola, ka Debesu Mielastā Viņš būs tas, kurš apsies priekšautu un gaidīs  kalpus, kuri bija gatavi gaidīt Viņu (Lk 12, 37). Tā ir eshatoloģiska zīme (Lk 22, 18; 1 Kor 11, 27), kuru Viņš deva pirms Pēdējām Vakariņām.

Apustulis Pāvils saka, ka mūsu dēļ Kristus pieņēma kalpa veidu (Flp 2, 7). Jēzus saka, ka „nav lielākas mīlestības kā atdot savu dzīvību par draugiem”. Jēzus to saka pieticīgi un bez ambīcijām, neiestarpinot „es”, tomēr vienlaikus Viņš mīlēja līdz pat visšausmīgākajām beigām. Manā grāmatā es šai tēmai pieskaros daudz detalizētāk cenšoties visu izskaidrot ar Rakstu un kristīgās Tradīcijas starpniecību.

Noslēgums

Ir pienācis laiks noslēgumam. Es to darīšu ļoti vienkārši izmantojot paša Jēzus Bībelē izmantos jēdzienus. To visu var ietvert divos vai trijos īsos teikumos, kuros nav nedz teorijas, nedz abstrakcijas, tomēr tie vienlaikus bezgalīgi paplašina gan mūsu pašu, gan mūsu valodas ierobežotību.

- „Es un Tēvs, Mēs esam viens” (Jņ 10, 38) – un tad kaut kas gandrīz identisks: „lai viņi būtu viens kā Es esmu Tēvā un Viņš – Manī” (jņ 10, 28 – 17, 21.22)

Mīlestība nav izsakāma vārdos, Jēzus to definē ar iemājošanas, vienotības un, visbeidzot, identitātes jēdzieniem: „Es esmu vīna koks, bet jūs – zari.” Mēs nespējam pārāk bieži atkārtot šos vārdus, jo Viņš nesaka: „Es esmu stumbrs”, bet gan: „Es esmu vīna koks.”  Mēs esam Viņā un Viņš mūs dievišķo kā daļu no Sevis: „Ikviens, kurš savu dzīvību zaudē, to atradīs,” Jēzus saka.

Dievs mūs aicina uz mīlestību, kas nav ierobežota nedz laikā, nedz pilnības pakāpē. Tas var likt noskumt, tomēr tas ir mūsu dzīves piedzīvojums, kura mērķis nav nāve, bet gan laime Dievā. Mīlestība ir savstarpēja. Pilnīga Mīlestība ir pilnīga savstarpēja saskaņa. Dievs veidojas caur mīlestību uz citiem, ikviens kurš saka: „Es mīlu Dievu, bet ienīst savu brāli, ir melis,” saka apustulis Janis (1 Jņ 4, 20). Tieši tāda būs tiesa: „Es biju izsalcis un jūs Mani pabarojāt” (Mt 25). Un šajā mirklī , Jēzus saka, mūs sagaidīs daudzi pārsteigumi.

- Kad, Kungs?

- Viss, ko jūs esat darījuši vienam no šiem maniem brāļiem, jūs esat darījuši man.

Tik liela ir vienotība starp Viņu un mums. Un šķiet, ka apustulis Pāvils runājot par mīlestību pat aizmirst teocentrismu, jo neatsaucacas uz Dieva Mīlestību: „tas, kurš mīl savu tuvāko, ir piepildījis likumu” (Rom 12, 8 – 9; sal. 1 Jņ 4, 8. 19 – 20).

Paldies Tev, Dievs, ka esi Viss – paldies par Tevi pašu un arī par mums ;  paldies, ka esi pilnība gan Sev, gan mums, Dieva pilnībā, kas ir viss visā.

Mīlestība nav objekts, tā ir dāvana, tā ir vienotība un veselums. Mīlestība ir kas vairāk par zināšanām – tā ir prakse, tā ir vienotība pāri jebkurām zināšanām, jo zināšanas pašas par sevi ir galīgas un tās tiek absorbētas vienotībā. Kad mēs apskaujam kādu, mēs vairs neredzam cits citu, mēs esam pārāk tuvu. Kad bērns meklē mierinājumu mātes apskāvienos, viņš aizver acis. Cilvēks meklē mīlestību, bet atrod sevi ārpus sevis paša, citos un visbeidzot Dievā, kurš ir viss visā. Ikviena no Trīsvienības personām mīl abas pārējās Personas, bet visiem Trim ir viena un tā pati mīlestība. Tēvs ir vienīgais mīlestības avots. Svētais Gars ir šīs mīlestības sasniegums un Tas, no kura šī mīlestība izplatās tālāk. Viņš ir Tas, Kurš iedvesmo, vieno un piepilda zemes vaigu, Tas, Kurš mājo ikvienā no mums.

 

 
 
 
Dienas vēstījums tavā e-pastā!
 
 

 


Pamats Garīgums Baznīcu vienotība Starpreleģijas Misija Beth Myriam Liecības Bibliogrāfija Jaunumi Kontakti Vēstījumi Meklēt
Tlig.lv © 2009