Nesapratusi, es pārvaicāju:

„Ciešanas?”

Nepievērsdams uzmanību manai neizpratnei, Kungs turpināja, sakot:

„Jā, ciešanas”.

Tad, paskatījies uz mani, Viņš pavaicāja:

„Vai tu piekrīti Man kalpot?”

Šis jautājums līdzinājās zibens spērienam – tas bija mani pārsteidzis nesagatavotu.

Draugi, jūs taču nedomājiet, ka es rīkojos tikpat pazemīgi kā Mūsu svētā Māte, Kura nekavējoties teica savu „jā” un slavēja Kungu ar „Magnificat” vārdiem. Es nerīkojos arī kā svētie, bet gan drīzāk kā gļēvule… Es klusēju un trīcēju aiz bailēm un paļāvības trūkuma. Šī mana attieksme sagādāja Jēzus Sirdij dziļas sāpes – man šķita, ka es tajā ieduru vēl vienu ērkšķi. Jēzus, neslēpjot Savu vilšanos, man teica:
„Es spēju mājot tevī neskatoties uz tavu pārsteidzošo vājumu.”

Pēc šī teikuma Viņš aizgāja.

Dienas atlikusī daļa bija ļoti tukša – šķita, ka ar katru stundu dzīvība pamazām aizplūst projām. Naktī mana dvēsele jau nožēloja teikto. Mans prāts argumentēja: kā gan tev – pīšļiem un putekļiem – pēkšņi parādījās savs viedoklis? Kā gan tu – viena vienīga putekļu sauja – uzdrošinājies izaicināt Viņa Majestāti?

Šīs pārdomas turpinājās visu nakti. Tad es nolēmu savākt nelielo drosmes atlikumu un spert soli pretim Kungam, lai uzdotu Viņam Viņa paša uzdoto jautājumu. Tā es arī izdarīju un kautrīgi vērsos pie Kunga. Viņš man atbildēja, sakot:

„Miers lai ir ar tevi”.

Savā nožēlojamajā zināšanu trūkumā es atbildēju:

„Un ar Tevi arī. Vai vēlies, lai es Tev kalpotu?”

Man šķita, ka Kungs it kā atviegloti uzelpoja un, ja varētu tā teikt, salēcās priekā:

„Jā! Vassula, Es to ļoti vēlos! Nāc un Es tev parādīšu kur un kādā veidā tu vari Man kalpot. Strādā tāpat kā tagad un esi, kāda esi. Man ir vajadzīgi kalpi, kuri Man spēj kalpot vietās, kurās visvairāk pietrūkst mīlestības. Tādēļ strādā nopietni, jo tu dzīvo ļaunu neticīgo vidū, tu esi pašās grēka dzīlēs. Tu kalposi savam Dievam, kur tumsība ir ņēmusi virsroku un tev nebūs laika atpūsties. Tu man kalposi tur, kur viss labais ir pārveidots ļaunumā. Jā, kalpo Man to vidū, kuri caurdur Manu Sirdi. Kalpo Man to vidū, kuri Mani vajā, apspļauda un apsūdz. Kalpo Man to vidū, kuri Mani atkal no jauna sit krustā un spļauj uz Mani. Ak, Vassula, cik ļoti ciešu! Nāc un mierini Mani. Cīnies un ciet līdz ar Mani un dalies Manā Krustā”. (24.05.1987)

Kopš tā mirkļa Radītājs pats mani mācīja, Viņš mani iedēstīja Savā Miesā un uz mūžiem darīja mani par daļu no Sevis.

Kāpēc es jums visu to stāstu? Es jums vēlos atgādināt, ka arī jūs esat svētīti, jo jums ir dots ticēt Viņa Vēstij.

Jūs esat svētīti, jo esat aicināti kalpot citiem.

Jūs esat svētīti, jo esat pavairojuši talentus, kurus Kungs jums ir uzticējis.

Jūs esat svētīti, ja, Gara vadīti, spējat atgriezt pie Dieva vienu dvēseli. Tas ir pats svarīgākais kalpojums kādu varat uzdāvināt Kungam, jo viena dvēsele Dievam ir svarīgāka par visu.

Jūs esat svētīti, ja piekrītat kļūt par miera nesējiem vienotības laukā un sēt sēklas, kuras nesīs šķīstības augļus.

Jūs esat svētīti, ja Kristus ieceru dēļ esat atteikušies no savējām.

Un visbeidzot – jūs esat svētīti, ja meklējat to, ko pasaule meklē vismazāk un tas ir: ar mīlestību nest Jēzus Krustu.

Svētīti esat arī jūs, kas esat iesaistījušies Beth Myriam projektos un pabarojat nabago, jo Kungs ir sacījis, ka „ko jūs esat darījuši vismazākajam no saviem brāļiem, to esat Man darījuši”.

Tādēļ atļaujiet man bilst dažus vārdus par Beth Myriam projektiem, kuru mērķis ir ne vien rekolekcijas un garīgā barība, bet arī dzīvei nepieciešamais: ikdienas maltīte.

Tā patiešām ir Dieva Griba un šodien vairs nav šaubu, ka Dievs ir svētījis šo projektu ar Savas visvarenās rokas pieskārienu, tomēr es vēlētos lūgt, lai ikviens būtu arvien vairāk atkarīgs no Svētā Gara – Viņš patiešām vēlas būt mūsu Vadītājs un Gaisma mūsu soļiem. Paši saviem spēkiem mēs neko nespējam, bet Svētā Gara spēkā mēs varam pavairot savus talentus. Ja kaut uz mirkli, dārgie draugi, kāds paļausies pats uz saviem spēkiem, lai arī šie pūliņi varētu šķist ļoti dedzīgi, šis cilvēks drīz vien kritīs un atklās, ka ir dzinies pakaļ vējam. Kad šie projekti tiek īstenoti ar mīlestību un pazemību, kad tiek darītas lietas, kuras nav pārlieku atkarīgas no mums pašiem un balstītas pašu spēkos, tad Dievs atvieglo šo projektu realizāciju un jaunu māju atvēršanu pat bez īpašām pūlēm no mūsu puses. Šodien mums jau ir divas mājas Venecuēlā un viena Bangladešā, kura pateicoties Djulīpa kungam, darbojas pēc pilnas programmas. Pavisam drīz atvērsies mājas Savienotajās Valstīs, Izraēlā, Kolumbijā un Peru. Cerams, ar Dieva žēlastību, šādu māju tīkls kādu dienu pārklās visu pasauli. Šie žēlsirdības darbi pierāda mūsu ticību Kungam. Raksti saka: „Ticība bez darbiem ir mirusi” (Jēk 2, 17).

Šī iemesla dēļ pievērsīsim šiem projektiem lielāku uzmanību.

Dārgie Dieva draugi vai jūs atceraties, ka pēdējās tikšanās laikā šeit, Svētajā Zemē, mēs runājām kā izkopt „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumus un Kungs mums ļoti tieši norādīja kā to darīt. Jūs arī zināt, ka es nevaru izvilkt uzvaras karogu un mikrofonā paziņot: „Šis ir mans darbs, es to visu izdarīju – vai redzat cik daudz grāmatu esmu izdevusi un cik daudzās valodās!” Bet minūtīti! Dievs man pavaicās: „Vai Es pareizi dzirdēju – tu teici, ka tas esot tavs darbs?”

Tādēļ būsim patiesi un neaizmirsīsim, ka „Patiesa dzīve Dievā” ir Viņa dievišķās Žēlsirdības Darbs. Tas ir neapšaubāms fakts, jo Dievs ar šī darba starpniecību atklāj Savu Spēku un nekas, pat visi elles spēki kopā, nespēs to iznīcināt vienkārši tāpēc, ka Svētā Gara spēks ir varenāks. To sakot es, brāļi un māsas, vēlos jūs pasteidzināt pieaugt pazemībā un mīlestībā, lai Svētais Gars savukārt jūsos un caur jums spētu piepildīt Savas ieceres.

Ja jūs apgalvojat, ka jūsu dzīve ir mainījusies pateicoties šiem vēstījumiem, tad kāpēc daži no jums uzvedas kā anarhisti? Kā tas ir iespējams, ka mūsu vidū ir īpaši izredzēto grupas, spītība, rūgtums, aprunāšana, apsūdzības, kritika, nebeidzami ķīviņi, sāncensība u.t.t. Pasakiet man – vai tas ir Dieva darbs? Nē, šī attieksme pierāda tikai to, ka šie cilvēki vēl nav izpratuši Izlīguma un Mīlestības Vēsti. Viņi arī nav pilnībā nožēlojuši savus grēkus un viņos vēl arvien ir tumsības šķembas.

 

Sātans dedzīgi ilgojas iznīcināt un apkaunot Dieva svēto Darbu, viņš dedzīgi vēlas sanaidot mūs savā starpā, lai apkārtējie teiktu: „Nē, šis ir tikai puveklis, tas nav labs auglis…” Es jums vaicāju – kā pusē jūs būsiet – Dieva vai sātana? Kādēļ jūs vēl arvien atļaujat sātanam jūs izmantot kā iznīcības ieročus. Vai jūs neaptverat, ka paļaujoties viņa viltībām jūs pārvēršaties par spēļmantiņu viņa rokās. Vai Jēzus nav teicis: „Pēc mīlestības ar kādu jūs cits citu mīlēsiet tie pazīs, ka jūs piederat Man.” Tādēļ centīsimies, Dieva mīlestības dēļ, augt pilnībā un būt vienotāki.

Lūdz Svētajam Garam, lai viņš tev dotu pazemības tikumu. Ja tu to lūdz pārliecināti un godīgi – kāpēc gan lai Viņš tev to atteiktu? Svētais Gars tev to dos. Kad mēs beidzot kļūsim par neko šajā galējā pazemībā Svētais Gars varēs paveikt lielas lietas gan mūsos gan caur mums. Tieši tāpēc Svētais Gars uzstāj, lai mēs nepiesavināmies kādus titulus kā daži no jums ir centušies darīt pēc asociācijas izveidošanās. Kļūt par vadītāju nozīmē spēlēties ar uguni.

Es nekādā veidā nevēlos jums laupīt drosmi, jo zinu, cik daudz pūļu esat ieguldījuši vēstījumu izplatīšanā. Es slavēju Kungu, ka Viņš mums ir devis tik daudzus labas gribas un dedzīgus cilvēkus, kuri, lai arī iepriekš nesagatavoti, spēj paņemt sirpi un ievākt bagātīgu ražu. Es apzinos, ka Debesu Tēvs pats ir mūs sagatavojis un mēs visi esam Viņa strādnieki.

Tātad – pat, ja mēs tagad esam aicināti, par spīti mūsu pārsteidzošajam grēcīgumam, uz apustulisku darbību, mums ir jāsaglabā vienotība. Jēzus mūs aicina iet kristianizēt šo dekristianizēto sabiedrību. Tieši tāpēc mūsu pienākums ir nodot tālāk citiem to, ko esam saņēmuši no Dieva.

Jēzus saka, ka ticība bez evaņģelizācijas ir tukša. Arī evaņģelizācija ir žēlsirdības darbs, jo jūs to darāt dvēseļu pestīšanai. Evaņģelizēt nozīmē kalpot Dievam un tuvākajam. Kalpot, kā jau es teicu, arī ir žēlsirdības darbs, jo kalpojot jūs sevi atdodat citiem, jūs upurējaties citu labā. Arī lūgšana par citiem ir žēlsirdības darbs, jo lūdzoties jūs izlejat par citiem savas asinis. Jēzus Rakstos saka: „Ikviens, kurš savu dzīvību grib saglabāt, to zaudēs, bet ikviens, kurš to zaudē Manis dēļ, to iegūs.”

Jēzus šajā pantā aicina vairāk atdot sevi citiem, nepaturēt savu dzīvību sev. Neesiet kā tie, kuri paši ir vienīgie labuma ieguvēji.

Es zinu, ka daudzi no jums ir tikuši aicināti evaņģelizēt ar vēstījumu starpniecību. Es arī zinu, ka, to darot, jūs esat saņēmuši arī augļus. Es tomēr vēlreiz vēlos brīdināt par tiem, kuriem ir tendence runāt par lietām, kas nekādā veidā nav saistītas ar vēstījumiem. Esiet ļoti uzmanīgi ar viņu liecībām. Liecinot, saglabājiet vēstījumu pirmatnējo tīrību un, ja vēlaties, citējiet Rakstus. Necentieties izskaidrot pravietojumus, ja tie vēl nav atklājušies un, ja Svētais Gars nav devis mums izprast šos pravietojumus. Cenšoties izskaidrot un sniedzot nepatiesu viedokli, mēs varam ļoti kļūdīties un norādīt arī citiem uz nepareizo virzienu kā arī apdraudēt pašus vēstījumus. Es to saku, jo zinu, ka ir bijuši šāda veida precedenti – tie izraisīja nepatikšanas un man pagāja ilgs laiks, kamēr es izlaboju šīs kļūdas.

Es uzdrošināšos teikt, ka četrpadsmit gadu garumā Dievs ir bijis mans vienīgais Vadītājs, Mācītājs un Skolotājs, bet vienlaikus Viņš ir bijis arī mans Draugs, kurš nav licies ievērojam manu nožēlojamo grēcīgumu.

Sarunādamies ar mani, Viņš nav baidījies riskēt ar Savu ieceri. Viņš runāja un es ticēju. Kungs izstiepa Savu ķēnišķīgo scepteri tās virzienā, kuras pat nebija. Daudzos vēstījumos Viņš ir skaidri sacījis, ka to, ko ir devis, Viņš ir devis ikvienam no jums. Visi vēstījumi ir paredzēti, lai celtu Baznīcu, lai iedrošinātu Viņa tautu un nestu labumu arī nākamajām paaudzēm.

Mēs zinām, ka Dieva nodoms atklājot Sevi nav vienkārši apsveicināties ar mums un pavaicāt, kā mums klājas. Kad pasaule ir pārvērtusies haosā, kad tā ir novērsusies no Dieva Mīlestības, kad tās grēcīgums apdraud visu esamību un kad Dieva Namā Viņa paša cilvēki vēršas pret Viņu – vai šajā gadījumā Dievam būtu jāturpina klusēt un jāatstāj viss sātana rokās? Nekad! Būdams mīlošs Tēvs, Viņš rūpējas par Saviem bērniem, Viņš Savā Bezgalīgajā Žēlsirdībā aicina mūs atpakaļ pie Sevis un cenšas mūsos atjaunot veselo saprātu.

Patlaban mēs esam šo vēstījumu četrpadsmitajā gadā un es vēlos jūs aicināt, lai šovakar, kad aiziesiet atpakaļ savās istabās, jūs veltītu mirkli pārdomām. Pārdomājiet, cik daudz nepelnītu žēlastību mēs esam saņēmuši no Dieva Labestības un Žēlsirdības. Kā ķēniņu Ķēniņš, par spīti mūsu grēcīgumam un nožēlojamībai, ir mūs ievedis Savā ķēnišķīgajā Saimē. Kā Viņš ir nosaucis mūs vārdā u izturējies pret mums ar ķēnišķīgu dāsnumu. Pārdomājiet par Viņa nesavtību un dāsnumu – Savas neizsakāmās Mīlestības dēļ Viņš jūs aicina tādus, kādi jūs esat, un dod jums baudīt Viņa maigo Mīlestību. Lai jūsu niecīgums ir tas, kas izpelnās Viņa labvēlību.

Vai neesat pamanījuši kā Dievs, jūs aicinādams un izredzēdams, ir jums atklājis Debesis un zemi un visus brīnumus, kas ir zem Debesīm? Tādēļ slavējiet Viņa Svēto Vārdu, slavējiet mūsu Kungu un Dievu un izdziediet Viņa Mīlestības Himnu visur, kurp vien jūs dodaties, iesmaržinot šo auksto pasauli ar Viņa Smaržu. Esiet viens.