Vassula
Vai zināt kādu pamatu Kungs vēlas likt jaunajai Baznīcai? Es jums to pateikšu. Šis pamats būs tikumu māte – Mīlestība un no viņas kā pumpuri riezīsies visi pārējie tikumi. Kādu dienu Jēzus atnāca pie manis un pavaicāja: “Meitiņ, vai es gatava arī turpmāk nest tev paredzēto krustu?” Es atbildēju: “Jā, esmu – es tikai nevēlos zaudēt Tevi, vēlos būt ar Tevi kopā.” Tad Viņš man pavaicāja: “Vai zini, ko tas nozīmē un kādas ir prasības?” Svētais Gars man palīdzēja atbildēt un es sadzirdēju sevi sakām: “Upuri. Zemošanos, pazemību, sevis aizliegšanu, mīlestību, ticību, cerību, pakļāvību, lūgšanu, lūgšanu, lūgšanu, pacietību, gandari, mērdēšanos, ciešanas, gavēni un paļāvību un Tevi… un piedošanas garu?”
Šķita, ka Kungs ir apmierināts un Viņš sacīja: „Tu esi atbildējusi pareizi, tomēr ar to vien nepietiek. Vai vēlies saglabāt Manu labvēlību? Tad tev visas šīs iepriekš minētās lietas ir jāīsteno dzīvē. Debesu Valstība līdzinās trofejai – tas, kurš to ir ieguvis, izturēsies pret to ar lielu rūpību. Un vēl - Debesu Valstību iemantos tie, kuru rokas ir pilnas ar labiem augļiem. Mana Vassula, uz tevis minētajiem tikumiem Es esmu nolēmis atkal no jauna uzcelt Savu Baznīcu.”
Pat pēdējos vēstījumos Jēzus Kristus nav mainījis uz ciešanām likto uzsvaru, nedz arī mazinājis vienotības nepieciešamības nozīmi. Pagājušajā vasarā Viņš mums visiem vēlreiz atkārtoja: „Es ļoti ciešu jūsu sašķeltības dēļ, Manas Baznīcas sašķeltības dēļ – tās pašas Baznīcas, kuru biju atpircis ar Savām Asinīm. Ak… kas būs tā cēlā dvēsele, kas beidzot pieņems lēmumu par vienotu Lieldienu datumu? Es jūs visus mīlu un svētīju ikvienu no jums. Esiet vienoti Manā Svētajā Vārdā.” (26.09.1999)
Mūsu šķelšanās ir grēks un ieļaunojums visai pasaulei. Es nezinu, kādos vārdos paskaidrot kādu ļaunumu šī sašķeltība izraisa!!! Tā ir personificēta nežēlība un pats sātans! Kā gan mēs gadiem ilgi varam šeit sēdēt un paciest, ka pie mūsu galda sēž arī sātans? Tā ir smiešanās par Jēzu, kurš ir noguris no mūsu bezgalīgajiem dialogiem… „jā, jā, jūsu svētība, tā tam vajadzētu būt… nē, nē, jūsu svētība, varbūt labāk darīsim tā… jā, jūsu godība, iespējams nākamgad… jā, mēs zinām, ka tas ir skandalozi, tomēr ekselence domā, ka būtu labāk, ja…” Ir pilnībā jāpārtrauc šāda veida sarunas! Nokāpiet no saviem troņiem, uzvelciet maisu un nožēlojiet grēkus, ja jums ir patiesas sāpes par šo situāciju! Nāciet visi kopā un kopā lauziet maizi – beidzot pietiek! Jo tieši tāda rīcība būs vislielākā mīlestības izpausme, kādu jūs Jēzum šajā Jubilejas gadā varat uzdāvināt.
Šī neiecietība citam pret citu norāda tikai uz mīlestības trūkumu ne vien uz savu tuvāko, bet arī uz Dievu. Dievs vēlas saņemt no mums tīru un nesavtīgu mīlestību – kā gan cilvēks var sevi uzskatīt par dievbijīgu un taisnīgu, ja viņš nenes tādus gandarīšanas augļus kā mīlestība, grēku nožēla, izlīgums un vienotība? Caur gandarīšanu cilvēks var piedzīvot atdzimšanu un ne jau kāda ticīgā ārējā dievbijība viņu ievedīs Dieva Valstībā – tas var notikt tikai pateicoties iekšējai izmaiņai. Tikai atgriežoties sirdīm Svētais Gars tās varēs apvienot. Jēzus saka, ka no dažiem Viņš dzirdēs tādus iebildumus kā: „Bet mēs taču vienmēr esam bijuši paklausīgi Baznīcai…” Uz šo apgalvojumu Kungs atbild:
„Nepietiek ar to, ka jūs esat bijuši paklausīgi Baznīcas likumam. Man ir vajadzīga pazemība un mīlestība, un jūsu siržu atgriešanās – tieši šiem tikumiem ir jākļūst par jūsu vienotības pamatu. Ja uzskatāt, ka dzīvojat Patiesībā, tad paskaidrojiet Man, kādēļ vēl arvien neesat vienoti? Kā gan cilvēks var uzskatīt sevi par taisnīgu, ja jūsu valstīs vēl arvien ir karš un savstarpējas cīņas!” Kamēr karš ir mūsu sirdīs, tikmēr tas izpaudīsies arī uz āru, ārējā karadarbībā. „Iemācieties saprast, ko no jums sagaida Mana Vissvētākā Sirds: žēlsirdību, nesavtību, lūgšanu, izlīguma garu, un tādu mīlestību citam uz citu ar kādu arī Es jūs mīlu. Vai Es sadzirdēšu jūsu nožēlas un paklausības saucienu?” (14.09.1992)
Attiecībā uz Baznīcās likumu Jēzus saka: „Jūs runājat par likumu, bet tas nav jūsu sirdī… Jūs esat atstājuši novārtā tādas likuma pamatīpašības kā mīlestība, grēku nožēla, žēlsirdība un ticība!” (19.03.1993) Izlīgt un samierināties citam ar citu nozīmē to pašu, ko izlīgt ar Dievu. Tas nozīmē, ka pēc atsvešinātības un dumpīguma mirkļa, ko mūsos ir izraisījis grēks, mēs atgriežamies pie Dieva labvēlības un Viņa tuvībā.
Šīs atklāsmes pašā sākumā, kad mans sargeņģelis centās pievērst manu uzmanību Dievam un likt man atgriezties pie Kunga, viņš man pateica ko tādu, ko es nesapratu. Sargeņģelis mani aicināja izlīgt ar Dievu. Mana pirmā reakcija bija pateikt, ka es taču ar Viņu nekaroju! Par ko viņš runā? Bet patiesībā es biju sadumpojusies pret Kungu… Tā bija realitāte, jo mana dvēsele bija atsvešinājusies no Dieva un es vēl arvien piederēju pasaulei, es vēl arvien biju cilvēku meita – iznīcīga un mirstīga. Es vēl nebiju kļuvusi par Dieva pieņemto bērnu Svētā Gara žēlastībā un, kamēr nebiju nožēlojusi grēkus, es nebiju spējīga atdzimt Dievā, ieraudzīt Viņu Svētā Gara gaismā un kļūt par Tēva bērnu.
Svētais Gars saka: „Es cenšos ievest jūs visus dievišķās Mīlestības vienotībā ar Tēvu, Dēlu un Sevi, lai jūs dzīvotu Mūsos, bet Mēs būtu jūsos… bez Manis jūsu miesa ir mirusi (garīgi mirusi), bet kopā ar Mani jūsu miesa ir dzīva – Manī un caur Mani jūs varat tikt uzskatīti par Dieva bērniem. Tieši tādēļ jums ir jāatļauj Man valdīt jūsu sirdīs un darīt jūs par Visaugstā dēliem un meitām. Raksti saka: „Svētīgi ir sirds šķīstie, jo viņi Dievu redzēs” (Mt 5, 8). Lai ieraudzītu Dievu un atzītu Viņu par savu Tēvu, jums žēlastībā ir jāpiedzimst no Manis, Svētā Gara – kā gan vēl lai jūs ieraugāt Dievu? Vai bērns pirms savas dzimšanas kādreiz ir redzējis savu tēvu? Nē – kamēr viņš nav dzimis, viņš tēvu nav redzējis. Tas pats attiecas arī uz jūsu garīgo piedzimšanu Manī. Miesa ir miesa un tai ir miesas redze, bet tas, kurš ir dzimis no Gara, redz Dievu, spēj to pamanīt, atzīt un iegrimt Viņa dziļumos.” (07.06.1998)
Tas nozīmē, ka esot sašķelti mēs ļoti drosmīgi dumpojamies pret Dievu un visiem Debesu spēkiem. Viņa Troņa priekšā mēs bezbailīgi pārkāpjam Viņa Mīlestības likumu un pats ļaunākais – mēs turpinām ticēt, ka esam taisnīgi…
Brāļi un māsas, cik ilgi tas turpināsies? Cik ilgi mēs atļausim sātanam barot mūs ar viņa indi – lepnību un šķelšanos? Dievs mūs visus aicina būt vienotiem un vēlas, lai šī vienotība stiprinātu Viņa Baznīcu, kura patlaban ir sabrukusi. Ja mēs apvienosimies, mēs ne vien stiprināsim Viņa Baznīcu, bet arī liksim bēgt ļaunajiem gariem. Kad viņi sadzirdēs Svētā Gara soļus, tumsības spēki un ļaunā gara varas sapratīs savu sagrāvi.
Kā gan pasaule lai uzticas Baznīcai, ja tā, sludinot tautām mieru un izlīgumu, savā iekšienē garīgi turpina nogalināt Kristus Miesu un raida citus uz citu indīgas bultas. Cik ilgi lai mēs esam kurli attiecībā uz mūsu Kunga aicinājumu izlīgt? Kā gan mēs varam būt tik aizmiguši un nesaprast, ka mūsu šķelšanās ieļauno Debesis? Uzklausiet Tēva vēstījumu: „Ak, Mana ķēnišķīgā saime, jūs savu godību esat iemainījuši pret kaunu!” (25.09.1997) „Es skatos uz zemi un nožēloju, ka to daru… Manas acis redz to, ko nekad nav vēlējušās redzēt, bet ausis dzird to, ko nav gribējušas dzirdēt! Mana Tēva Sirds ir skumju pilna. Es radīju cilvēku pēc Sava tēla, bet viņi ir degradējušies un šodien vairums no viņiem vairāk līdzinās zvēram!” (05.04.1996) Tad mainīsim mūsu sirdis un būsim vienotības piemērs visai pārējai pasaulei.
Jēzus saka, ka mīlestība un pazemība ir vienotības atslēgas. Viņš saka, ka garas un skaistas runas vienotību neradīs. Ne jau parādīdami godu viens otram mēs apvienosim Baznīcu. Tas viss nogurdina Jēzu, jo Viņa Svētnīcā ir ienācis posts un sašķeltība… Par ko tad lai slavējam viens otru? Jēzus saka: „Kur ir viņu gods? Lai jūs ieraudzītu Manu gribu, jums ir jāpieliecas. Klusiniet savu balsi, lai jūs sadzirdat no Godības augstumiem atskanošo pestīšanas balsi.” (15.06.1995)
Daudzi uzdrīkstas apgalvot, ka vēstījumos nerunā Jēzus, jo Viņš tajos atkārtojas. Jā, mīļotie, tas patiešām ir Jēzus sauciens no Debesīm un jūsu neticība un stereotipi atkal no jauna piesit Viņu Krustā! Viņš turpinās atkārtoties, jo Viņa tauta nedzird Viņa Žēlsirdīgos aicinājumus! Uz viņiem attiecas Isajas pravietojums: „dzirdēdami tie nedzirdēs un redzēdami neredzēs…” Jēzus mums saka, cik ļoti mēs ar savu attieksmi aizvainojam Tēvu – es vēlētos to izteikt Viņa vārdiem: „Mans Tēvs ir vairāk nekā aizvainots. Cik vēl ilgi zeme būs sadalīta un izpostīta? Cik vēl ilgi Manā Baznīcā valdīs šķelšanās un dumpis? Tēva Gars tiek nemitīgi zaimots un to izsmej daudzi no Maniem kalpiem. Vai šī paaudze vēl arvien nav saklausījusi no Debesīm atskanošo rūkoņu? Vai jūs vēl arvien neesat saklausījuši no Debesīm nākošās Manu svēto žēlabas?” (05.02.1999)
Šķelšanās mūsos ir kā ļauns padomdevējs un mums nevajadzētu šim padomdevējam dot nekādu rīcības brīvību un iespējas valdīt pār mums. Dievs, visa Labuma Avots, spēj atbruņot šo ļauno padomdevēju, jo Dieva Likums ir Labuma un Dzīvības Likums, kurš spēj uzvarēt jebkādas mūsu noslieces un ļaunumu. Tātad – kad sapulcējamies, lai kopīgi spriestu par vienotību, mums ir jānāk ar vienkāršu sirdi un pirms tam savā sirdī ir jāzemojas Dieva priekšā. Mums ir jānoliek malā neuzticēšanās un pasaulīga daiļrunība. Netiksimies, lai maldinātu cits citu – neviens, kurš nāk ar šādu attieksmi, nekad nesapratīs lietas Dieva gaismā.
Kristiešu vienotības galvenais Avots ir Svētais Gars – Viņā mums ir jāliek cerība uz vienotību. Jēzus brīdina tos, kuru kalpošana nav godīga, bet kuri meklē tikai savu pašlabumu. Jēzus Sirds skumst noskatoties tajos Viņa Nama bērnos, kuriem pietrūkst patiesuma un kuru darbība Lieldienu datumu apvienošanai nesakņojas Garā. Jēzus lūdz, lai mēs lūgtos par viņiem un lai šis lepnības gars, kurš ir viņos un tos atdala no Patiesības, tos atstāj, un tie atgūst veselo saprātu. Līdz pat šai dienai sātans un viņa dēmoni tos ir savažojuši mīlestības trūkuma ķēdēs, jo tieši mīlestība ir ticības atšķirības zīme. Jēzus saka, kas viņiem būtu jāsaka cits citam: „Es esmu sludinājis Labo Vēsti visā pasaulē, es esmu smagi strādājis, lai Baznīca būtu vienota… Tagad, vienīgais, ka man atliek, ir saņemt Taisnības Kroni, kuru Kungs, mans Dievs ir man sagatavojis jau kopš pašas mūžības…” Kādēļ viņiem līdz pat šai dienai neizdodas paveikt savu pienākumu?”
Lūk, vēl viens sauciens no Debesīm, ar kuru Dievs vēršas pie Saviem priesteriem:
„Visiem priesteriem vajadzētu ar savu dzīvi censties līdzināties Man. Es nerunāju par tiem, kuri cenšas Man sekot un savu upuru un patiesuma dēļ ir kā mums tik patīkamie Ābeli. Nē, Es runāju par tiem, kuri līdzinās Kainam, Ēzavam, Jūdam, Rakstu zinātājiem un farizejiem – viņu rīcība ir pretrunā ar Maniem svētajiem likumiem.
Vai Man viņu dēļ būtu jāturpina dzert no šķelšanās kausa, kuru tie man uzspiež? Līdz šim Es neesmu viņiem centies kaut ko uzspiest, Es tikai esmu lūdzis, lai tiktu apvienoti Lieldienu datumi, tomēr jūs neklausāties Manā Garā… Jūs esat izsmēluši Mana Tēva pacietību. Tagad Es vēlreiz jūs lūdzu apvienot Lieldienu datumus, lai Mans Gars Savā žēlastībā varētu atmirdzēt pār jums un apvienot Manu Namu. Ja kaut viens no šiem cilvēkiem, kuri strādā vienotībai nepadotos savām bailēm un kaislībām, un uzdrīkstētos spert izšķirīgo soli Lieldienu datumu apvienošanai, Es, Dievs, viņu paaugstinātu.
Bet Es redzu tikai to, kā Austrumu Nams ir dusmu, stūrgalvības un baiļu pilns, kurš savu brāli uzskata par ienaidnieku. Austrumu Nams, tu pareizi esi darījis saglabādams Manas agrīnās Baznīcas Tradīciju, tomēr tu neatļauj Garam dāvāt tev pestīšanas spēku, tu neļauj saņemt pestīšanu tiem, kuri izmisīgi ilgojas pēc tās… Tāpēc Es tev saku: ilgojies pēc Mana Gara dāvanām un neatstāj Manu Namu izpostītu. Ja vien tu atvērsi savas sirds durvis, Mans Nams no Mana Gara dāvanām gūs lielu labumu.
Tu, Rietumu Nams, pateicoties Svētā Gara gaismai esi sapratis, ka ķermenim, lai tas pareizi elpotu, ir vajadzīgas divas plaušas. Lūdzies, lai Mans dzīvību dodošais Gars savieno jūs, tomēr pirms vēl tas notiek, Man būs daudz jācieš! Tādēļ, Rietumu Nams, Es tevi lūdzu, sper soli un norauj ļaunajam garam masku, ieviešot vienotu Lieldienu svinēšanas datumu tā, kā tas ir bijis pirmbaznīcas laikos.
Mana Svētā Gara Pilsēta un Līgava, tava smarža ir izgarojusi… atgriezies pie Manis kā bērns un mana žēlastība būs pār tevi, bet Mans trīskārt Svētais Gars būs tava gaisma un tavs vadītājs. Lai tas varētu notikt, Es no tevis sagaidu lielu gara nabadzību un pāri plūstošu nesavtību.” (17.11.1996)
Jēzus saka, ka ikviens, kurš uzticami aizstāv Baznīcu un liecina, kļūst par „dzīvām lāpām, kuru vārdi izgaisina pasaules tumsību. Svētais Gars viņiem dod kareivja sirdi, lai viņi spētu izcīnīt labu ticības un taisnības cīņu, vienojoties tajā ar ercenģeļiem Miķeli un Rafaelu – varenajiem un drosmīgajiem Taisnības aizstāvjiem.” (22.06.1998)
Mani draugi, šos vārdus es dzirdēju atskanam no augšienes un man tika pavēlēts tos pierakstīt. Dievs mani lūdza būt par Viņa atbalsi, kas atbalso Viņa vārdus un līdzīgi miglai pārklāj ar tiem visu zemi. Mani nelūdza – man pavēlēja iesmaržināt šo pasauli ar Kristus vēstījumiem, kuri kļūs par auglīgu sēklu šķīstās sirdīs.
Dievs neatklājas tiem, kuri uzskata, ka viņiem ir labas zināšanas par zemes lietām, jo tās pašas par sevi vispār nav zināšanas. Patiesās zināšanas ir pazīt Dievu un tas, mani draugi, nav iespējams vienīgi ar intelekta palīdzību. Tādēļ Dievs man pavēlēja izplatīt Viņa vārdus un likt tiem plūst kā Žēlsirdības un Cerības upēm. To es daru un Kungs vēlas, lai to darītu arī jūs. Dievs saka, ka ikviens cilvēks par šiem vēstījumiem spriedīs atkarībā no tā, kas ir viņa sirdī. Visi Dieva vārdi ir patiesi, tos sadzirdēs tie, kuri saprot, tie kļūs par sirdī šķīsto un vienkāršo iepriecinājumu. Bet šakāļiem šie vārdi būs par ieļaunojumu un tie tos uztver kā uzbrukumu. Jo Kungs saka, ka patiess kristietis ir tas, kurš ir kristietis savā sirdī un arī patiesā vienotība būs vienotība sirdīs. Vienotība būs gara vienotība un nevis formāla, burta vienotība.
Ar Savu Vārdu, mans Dievs, tu piecēli mani, lai izdziedātu man un visiem maniem brāļiem un māsām šo jauno mīlestības himnu.
Mani kauli bija izkaisīti, bet mana sirds kļuva arvien sausāka – tā bija pārvērtusies par kailatni, bet es pati – par drupām.
Es neapzinājos, ka esmu tukša, izsalkusi un ciešu trūkumu – man bija viss, izņemot Labumu.
Mīlestības Brīnums, Tu ienāci manā naktī, Tu atnāci pie tās, kuras vairs nebija, lai dvestu manī Savu Dvesmu un ievestu mani esamībā.
Tagad es varu teikt: Es tiku audzināta Tēva pagalmos, mana miesa atkal uzziedēja, bet mana sirds elpo un visas dienas garumā ilgojas pēc mana trīskārt Svētā Dieva.
Dievs, mans Pestītāj, Tu zini, ka neesmu cienīga staigāt Tavos Svētajos Pagalmos, tomēr es mīlu Tavu namu, Es mīlu Namu, kurā Tu mājo.
Es neesmu cienīga staigāt ap Tavu Troni un pēc labpatikas lūkoties Tevī.
Kungs, lai Tava radība līksmojas par Tavām bagātībām – dod viņiem Upes no kurām pasmelt līdz piepildījumam, dod viņiem pārpilnībā Mannu. Tevī, Kungs, ir dzīvības Avots, Tevī ir Dzīvības Koks, tādēļ nāc, nāc mūsu tumsībā, nāc ar Savu Gaismu, lai mēs beidzot to ieraugām!
Kungs, mans Dievs, uzklausi mani un esi man līdzās! Nāc un atjauno Savu radību, lai nekas vairs nespēj mūs sagraut! Gods Dievam, Godības Dievam! Tev, Kungs, es dodu savu dzīvi.
Amen.
Šīs konferences videoierakstu ir iespējams noskatītie ŠEIT
|
