1993. gada 12. jūnijā pirms konferences, kurā līdzās Vassulai bija paredzēta arī tēva Ljudeviča Rupčika, ofm, uzstāšanās (Tēvs Ljudevičs ir teologs un eksegēzes pasniedzējs Sarājevā. 1983. gadā komunistiskajā eks-Dienvidslāvijā viņš uzdrošinājās publicēt grāmatu “Dievmātes parādīšanās Medžugorjē” – tā bija pirmā grāmata, kas tika publicēta par šo tēmu.), Vassula Rīdena, tēvs Maikls O`Karols, Kristīne Linča (vēstījumu izdevēja angļu valodā), Pats Kalahans (oriģinālā, rokrakstā rakstītā izdevuma izdevējs) un Džons Linčs satikās viesnīcas numurā, kurā bija apmetusies Vassula, lai apspriestu ar “Patiesas dzīves Dievā” vēstījumu izdošanu un izplatīšanu saistītās lietas.

Vassulas piedzīvotais sākās gandrīz uzreiz pēc visu sanākšanas kopā. Pēc viņas pašas stāstījuma sekos tēva Maikla, Pata Kalahana un Kristīnes Linčas notikuma izklāsti. (Tie tika sagatavoti īpaši publicēšanai internetā).

Pirms tikšanās sākuma Vassula bija saņēmusi vēstījumu no Jēzus (1993. gada 11. jūnijs).

Kad sākām tikšanos, sanākušie kaut ko apsprieda, bet es klausījos. Aptuveni pēc desmit minūtēm viņu balsis sāka mani traucēt, šķita, ka tās man nodara sāpes, ir smagas un ievaino manu dvēseli. Man acu priekšā nostājās tāds kā tēls, kurš man pēkšņi lika apzināties, cik tālu mēs visi (arī es) esam no svētuma un cik ļoti mūsu dvēselēm pietrūkst miera.

Manī iezagās tik lielas skumjas, ka sāku izjust kaut ko līdzīgu agonijai. Es pagriezos pret tēvu Maiklu O`Karolu un pačukstēju viņam, ka nejūtos labi. Viņš palūdza Patam Kalahanam palikt ar mani, kamēr viņš pats devās uz savu viesnīcas numuru pēc kāda dokumenta.

Pēc dažām sekundēm agonija sasniedza savu virsotni – es saļimu. Es mocījos, Pats man palīdzēja atgulties uz grīdas – mana dvēsele izjuta dziļas sāpes un es sāku rūgti raudāt. Es biju it kā pienaglota pie grīdas, jo Jēzus bija pārņēmis visu manu būtni – kad Viņš darbojās un runāja caur mani, es izjutu visu to pašu, ko juta Viņš. Mana ķermeņa svars izmainījās, tas kļuva smags kā svins, lai arī es pati nekādas izmaiņas neizjutu.

Es jutu kā pasaule plosa Kristus Miesu, es piedzīvoju, kā visa pasaule nodara šai Miesai sāpes. Es jutu, ka ikvienā no cilvēkiem pietrūkst miera – tā vietā, lai paceltu savus skatienus uz Kungu, mēs esam pārāk aizņemti cits ar citu un aizmirstam Viņa Svēto Klātbūtni mūsu vidū.

Es redzēju pasauli, kura bija tikusi maldināta, es redzēju, ka maldināti ir pat tie, kuri atrodas tuvu Kristum, es jutu, cik ļoti pietrūkst mīlestības… Es jutu, ka Svētais ir atstāts novārtā, jo mēs savās savstarpējās attiecībās esam pārāk viduvēji un ietiepīgi. Es jutu, ka pasaules grēcīgums priecājas par iespēju sāpināt otru cilvēku un es jutu, ka šī attieksme sāpina Kristu un no jauna piekaļ Viņu krustā. Viņa Svētā Vaiga pretstats mūsu aptraipītajai dvēselei bija patiešām iespaidīgs! Cik gan tālu mēs visi esam no svētuma un šķīstības!

Tad Jēzus sāka runāt caur manu muti. Kamēr Viņa Miesu plosīja mūsu nežēlība, Viņa lūpas atkal un atkal no jauna izdvesa lūdzošu vārdu: “Miers”… Dažkārt šis vārds izskanēja kā klusi čuksti. Tad es sajutu, ka esmu piesista krustā – šī nāves veida agonija mani pārņēma gan ārēji, gan iekšēji. Es neatceros, cik ilgu laiku tas turpinājās, es tikai atceros, ka mana miesa pēkšņi kļuva it kā mirusi. Galva noslīga uz krūtīm, pleci saspringa, pacēlās no grīdas un palika šādā stāvoklī samērā ilgu laiku. Plaukstas visu šo laiku bija it kā piekaltas pie grīdas. Kad sāku iziet no šī stāvokļa, man šķita, ka kāds paceļ manu labo roku un liek tai izdarīt bizantiešu tradīcijai raksturīgo krusta zīmi. Es jutu, ka kāds spēks, kurš ir lielāks par mani, palīdz man svētīt ikvienu cilvēku, kurš tur bija klātesošs. Es neatceros notiekošo detalizētāk – kad tas notika, es vairs neizjutu agoniju, bet gan tikai mieru.

Kad biju visus svētījusi, jutu, ka agonija atkal no jauna iezogas manā dvēselē un mani pilnībā pārņem Kristus sāpes. Es atceros, ka pēkšņi piecēlos sēdus un sāku skaļi raudāt. Tad es atkal tiku piespiesta pie zemes, manas plaukstas tika saliktas kopā tā, it kā es lūgtos. Vēl arvien raudot, es dzirdēju pati sevi ļoti lēnām lūdzamies Tēvreizi. Starp vāŗdiem bija aptuveni divu trīs sekunžu pause, ikviens no tiem tik izrunāts ar lielām grūtībām, ļoti klusām. Es atceros, ka pirms vārdiem “bet atpestī mūs no ļaunā”, es sajutu it kā mana miesa tiktu saraustīta gabalos, bet sāpes kļuva tik spēcīgas, ka es domāju, ka miršu.

Tūlīt pēc lūgšanas es sevī sajutu ilgas pēc Tēva, es jutu, ka savā sirdī es meklēju Viņu. Manas lūpas vairākas reizes atkārtoja: “Abba?” Šie vārdi izskanēja tā, it kā es sacītu: “Kur Tu esi?”

Es domāju, ka viss ir beidzies, agonija apdzisa un es izdvesu Pata vārdu. Viņš pielika savu ausi pie manām lūpām, jo mana balss bija gandrīz vai nesaklausāma. Es viņam palūdzu mani piecelt un apsēdināt krēslā, jo dzirdēju, ka tēvs O`Karols viņiem sacīja, lai tie apgulītu mani uz gultas. Tad Pats centās vispirs mani apsēdināt un es redzēju, cik tas ir grūti, tas viņam prasīja tādu piepūli, ka viss viņa ķermenis saspringa un notrīcēja, tomēr viņam tā arī neizdevās mani pacelt ne par vienu centimetru. No iepriekšējās pieredzes es sapratu, ka Kristus vēl arvien mani turēji. Šķiet, ka vēl divas vai trīs reizes ik pa brīdim lūdzu mani piecelt, bet viņiem tas tā arī neizdevās. Pēc tam tēvs O`Karols mēģināja to izdarīt viens pats, bet arī viņam neizdevās mani izkustināt no vietas.

Es pasmaidīju, jo šķita, ka pārdabiskā priekšā viņi jūtas pilnīgi pazuduši. Pats un tēvs Maikls nolēma, ka tagad centīsies mani piecelt kopā, bet viņiem atkal nekas neizdevās. Tad, pēkšņi, es pati bez jebkādas piepūles piecēlos. Es kustējos ļoti lēnām un nespēju parunāt. Viņi man atnesa tēju. Es pati to ielēju, bet nebiju spējīga padzerties. Sapratu, ka Jēzus vēl arvien mani tur un tiešām – nepagāja ilgs laiks, kad es no jauna pakritu Krustā sistā pozā un vēlreiz piedzīvoju krustā sišanu. Kad tas bija beidzies, tā kā vēl arvien nebiju spējīga kustēties, es ar acu skatienu Patam liku manīt, ka agonija ir beigusies. Mute bija izkaltusi un arī lūpas bija sausas kā pergaments, tāpēc palūdzu Patam, lai viņš samitrina manas lūpas. Viņš vairākas reizes ar slapju pirkstu samitrināja manas lūpas līdz slāpes bija remdētas.

Šķiet, ka mana roka atkal bija pacelta svētībai. Kad manas acis sastapās ar tēva Rupčiča acīm (skatīt Pata Kalahana atstāstu), mana roka tika izmantota, lai viņu svētītu. Tad Jēzus sāka runāt caur manām lūpām un izteica šādu pravietojumu:

Pasaki tēvam Rupčičam, ka horvāti beigās tiks atbrīvoti. Tas viss nav veltīgi, arī viss šeit notiekošais notiek Manam Godam.

Svētīgi ir miera nesēji, jo viņi tiks saukti par Dieva bērniem.

Svētīgi ir sirds šķīstie, jo viņi Dievu redzēs.

Svētīgi ir garā nabadzīgie, jo viņiem pieder Debesu Valstība.

Priecājieties, jo Karali jau nāk atpakaļ! Pestīšana ir tuvu!

Kad viss bija beidzies, es atkal no jauna jutos labi, nekādu “seku” nebija.

(1993. gada 17. jūnijā – tā bija ceturtdiena – ceļojuma laikā pa Filipīnām es saņēmu stigmatu uz savas labās pēdas. Šī brūce man ir līdz pat šai dienai.)  

Tikšanās sākās 10os no rīta. Gandrīz tūlīt Vassula pagriezās pret mani un pačukstēja, ka nejūtas labi. Es to pateicu pārējiem un pieņemot, ka viņi pagaidīs, kas sekos tālāk, uz dažam minūtēm izgāju no istabas. Kad atgriezos, ieraudzīju, ka Vassula ir sabrukusi Pata Kalahana rokās, bet nākamajā mirklī viņa jau gulēja uz grīdas. Es jau agrāk biju redzējis kā Vassula piedzīvo Ciešanas – vienu reizi tas notika Šveicā, bet otrreiz – Pitsburgā. Pēdējo 18 mēnešu laikā šī pieredze nebija atkārtojusi. Tomēr pēc vaibstiem es atpazinu ciešanu pieredzes atkārtošanos. Šādos brīžos Vassulas skatiens kļuva tāds kā meklējošs, seja savilkās, rokas pacēlās uz augšu, ķermenis ik pa laikam sarāvās sāpēs, dažkārt atskanēja baiļu kliedzieni vai vaidi. Šoreiz Vassula raudāja tikai ik pa brīdim.

Dažus no mums redzētais aizkustināja līdz asarām. Pats Kalahans nometās uz ceļiem blakus Vassulai un pierakstīja viņas vārdus. Vairākas reizes atkārtojās vārds “Miers”, bet tika saņemts arī vēstījums tēvam Ljudevičam Rupčičam un konferences, kurā bijām aicināti piedalīties, dalībniekiem. Kad redzēju, ka agonija beidzas, tā kā biju redzējis agrākās šāda veida pieredzes, ieteicu pagatavot viņai tēju. Vassula nedaudz padzērās, bet tad negaidīti pateica Patam, ka pieredzētais atkārtosies un tā arī notika. Linčas kundze tikmēr devās uz vietu, kur tika tirgotas grāmatas un pēc brīža viņai pievienojās arī Džons.

Pats un es samitrinājām Vassulas lūpas ar tēju – viņa to pieņēma. Gan katrs atsevišķi, gan abi kopā mēs centāmies viņu piecelt no grīdas. Pats, strādādams celtniecībā, bija cēlis vairākus simtus mārciņu smagus priekšmetus. Tomēr, lai arī viņa pati vēlējās, lai mēs viņu pieceltu, mums neizdevās pat izkustināt viņu no vietas. Vassulas miesas būve ir smalka un parastā situācijā viņu varētu pacelt pavisam viegli. Kad mēs bijām neveiksmīgi nopūlējušies, viņa pasmaidīja – šķita, ka viņa gandrīz vai pasmejas par mums it kā saka: “turpiniet vien tālāk…”

Patam šķita, ka Vassulas ķermenī Pestītāju bija piespieduši pie zemes pasaules grēki. Kad ciešanu pieredze bija galā, Vassula tikai ar nelielu piepūli pati piecēlās sēdus, bet pēc tam apsēdās savā krēslā. Viss notikušais ilga aptuveni trīs stundas. Pēc tam mēs pierunājām Vassulu kaut ko ieēst. Četros pēcpusdienā viņa bija gatava savai stundu ilgajai runai konferencē.

Mēs sapulcējāmies Vassulas viesnīcas numurā, lai apspriestu ar “Patiesas dzīves Dievā” vēstījumu izdošanu saistītās lietas. Tikšanās sākumā Vassula ieminējās, ka nejūtas labi. Tēvs O`Karols devās uz savu istabu paņemt dažus dokumentus. Vassula paskatījās uz mani un palūdza, vai es nevarētu apsēsties viņai blakus, jo viņa nejūtoties labi. Tad pēkšņi viņa pakrita uz priekšu tā, it kā zaudētu samaņu. Es pielēcu kājās un steidzos viņai palīgā. Man tuvojoties Vassula krita uz priekšu, bet es paspēju viņu satvert un noguldīt uz grīdas. Viņa piedzīvoja acīm redzamas sāpes.

Mēs stāvējām Vassulai līdzās – viņa sāka vaidēt, bet pamazām vaidi pārvērtās klusās sāpīgās raudās. Sāpes pakāpeniski kļuva arvien nežēlīgas, varēja redzēt, ka viņas ķermenis piedzīvo dziļas ciešanas. Šķita, ka viņai ir grūti panest tik intensīvas sāpes, jo visa miesa sāka raustīties agonijā. Es nevaru pateikt, cik ilgi tas turpinājāš.

Sāpju rezultātā viņa sāka svaidīties no viena sāna uz otru – kustības kļuva arvien spēcīgākas un radās iespaids, ka viņa tiek mētāta, lai arī pati vēlas no tā izvairīties. Tad pēkšņi viņas rokas tika “atmestas” atpakaļ tā, it kā tās būtu novietotas uz krusta. Lai arī rokas un plaukstas bija it kā sasietas, viņas ķermenis un galva dziļās sāpēs turpināja mētāties uz priekšu un atpakaļ. Ķermeņa daļa līdz gurniem pacēlās aptuveni 6 – 8 collas no grīdas, bet galva noslīga uz kreisā pleca, lai arī plaukstas bija it kā pienaglotas pie grīdas. Viņas pēdas bija cieši sakļautas kopā, kreisais celis nedaudz ieliekts, bet labais – nedaudz ieliekts un pacelts uz augšu.

Šķita neiespējami, ka mēs varam būt liecinieki kam tādam, kas tik ļoti līdzinājās Kunga ciešanām. Tā kā ķermenis vēl arvien bija piepacelts no grīdas, tas izskatījās tā, it kā būtu pie krusta. Viņas vaidus un agonijas kliedzienus ik pa brīdim pārtrauca vārdi “miers… miers… miers.” (tie tika atkārtoti daudzas reizes). Es nevaru pateikt, cik ilgi tas turpinājās, tomēr pēc kāda laika viņa vairs nekustējās, lai arī viņas ķermenis, kā to iepriekš aprakstīju, vēl arvien neskāra zemi.

Pēc kāda brīža viņas ķermenis nolaidās uz grīdas un viņa pacēla abas rokas. Viņas acis atvērās, bet seja kļuva mirdzoša – tādu es Vassulu nekad nebiju redzējis. Ļoti maigi viņa vairākkārt izrunāja vārdu “Abba”… Viņas lūpas kustējās tā, it kā viņa runātu, bet vārdus sadzirdēt es nevarēju. Tad viņa apklusa un es esmu pārliecināts, ka turpināja ciest. Tad viņas galva nokārās pa kreisi un sastinga, viņa izskatījās gandrīz kā mirusi.

Tad, ar ļoti lielu piepūli, viņa izdvesa vāŗdus “Man slāpst”. Tēvs O`Karols viņai padeva glāzi ar ūdeni, bet viņai nebija spēka padzerties. Es tupēju uz ceļiem pie viņas labā pleca. Tagad viņas rokas bija izplestas un šķita, ka viņa vairs nejūt tik dziļas sāpes. Viņa pacēla roku svētībā – pirksti bija salikti tā, kā dažkārt ikonās, kurās attēlots Jēzus, kurš svētī – un lēnām svētīja mūs katru. Kustība bija ļoti mērķtiecīga, viņa norādīja uz ikvienu cilvēku, lai arī ne uz vienu no mums neskatījās. Man bija pilnīgi skaidrs, ka tieši šādā veidā Jēzus mūs ikvienu svētī no krusta. Tad viņa nomierinājās, sakrustoja rokas un novietoja tās sev uz vēdara. Viņa gulēja uz grīdas, ļoti mierīga, ar atvērtām acīm. Šajā mirklī kādam no mums bija jāiziet no telpas.

Tad es pietupos pie viņas pēdām kreisajā pusē. Kādu mirkli Vassula turpināja nekustīgi gulēt, bet tad pagrieza galvu uz manu pusi it kā vēloties kaut ko pateikt. Es noliecos pie viņas, lai sadzirdētu teikto. Viņa lūdza, lai es viņai palīdzu piecelties un šķita, ka viņas ciešanas ir galā. Es novietoju vienu roku zem viņas labā pleca, bet otru – zem kreisā un centos viņu pacelt, tomēr man tas neizdevās. Tā bija ļoti dīvaina sajūta – šķita, ka man ir jāpaceļ kāds dzīvs spēks! Tas tik ļoti atšķīrās no mana agrākā darba celtniecībā. Tad Vassula palūkojās man acīs it kā zinot, ka es viņu nepacelšu kā arī to, ka viņa man palīdzēt nevar. Viņas sejā parādījās neliels smaids, kuru es tai mirklī nesapratu un es pavirzījos atpakaļ.

Es atkal notupos pie viņas pēdām. Vassula vairākas reizes (ļoti klusām, gandrīz nesaklausāmā balsī) lūdza, lai es viņai palīdzētu piecelties. Ik reizi, ka es mēģināju to darīt, bet man nekas nesanāca, viņas sejā parādījās neliels smaids. Es sev uzdevu jautājumu, ko šis smaids varētu nozīmēt. Un tad Kungs man it kā sacīja: “Cik maz tu spēj bez Manas palīdzības, tu pat nespēj palīdzēt apsēsties tik smalkai būtnei.” Bet tas bija arī apliecinājums, ka man viss nav jādara, jo visas lietas ir Dieva rokā. Kungs man sacīja: “Atslābsti un esi mierīgs…”

Tēvs O`Karols apsēdās uz blakus esošā soliņa. Vassula atkal palūdza, lai mēs viņai palīdzētu, bet arī divatā mums neizdevās izkustināt viņu no vietas. Mani vēlreiz pārsteidza tas, cik ļoti atšķīrās centieni pacelt kādu smagu priekšmetu no mēģinājuma pacelt dzīvu spēku. Pēc brītiņa Vassula pati pacēla roku un apsēdās. Kungs man it kā atgādināja: “Viss notiek Manā laikā. Kamēr neesi saņēmis Manu palīdzību, tu neko daudz nespēj.”

Kad Vassula apsēdās uz grīdas, šķita, ka viņa jūtas ļoti, ļoti nespēcīga. Mēs piestūmām krēslu un tēvs O`Karols atnesa viņai tējas tasi. Viņš man paskaidroja, ka dažkārt pēc šādas pieredzes viņa labprāt iedzer nedaudz tējas. Vassula ļoti klusi un mierīgi sēdēja savā krēslā. Pēc tam, kad tika pasūtīta tēja, es paskatījos pulkstenī – bija 12:15. Pēc mirkļa tika atnesta tēja, bet Vassula nespēja noturēt krūzīti, mēs vēlējāmies viņu padzirdīt ar karoti, bet viņa atteicās. Vassula izskatījās ļoti novārgusi. Domādams, ka agonijas pieredze ir beigusies, tēvs O`Karols un, kā man škiet, arī Džons atgriezās savā viesnīcas numurā.

Es vēlreiz mēģināju piedāvāt Vassulai tēju, bet tad, palūkojusies uz mani, viņa sacīja: “Pat, man šķiet, tas vēl nav galā” vai kaut ko tamlīdzīgu. Tikko Vassula bija izrunājusi šos vārdus, viņa atkal saļima uz priekšu un gandrīz izkrita no krēsla. Es viņu paspēju satvert un noguldīju uz grīdas. Piedzīvotais līdzinājas pirmajā reizē redzētajam, tikai šoreiz šķita, ka ciešanas nav tik nežēlīgas. Viņa vaidēja, raudāja un dziļi, izmisīgi gaudoja. Viņa atkal tika izstiepta it kā atrastos uz krusta, bija jūtama agonija un sāpes. Pēc kāda brīža viņa paskatījās uz mani un es sapratu, ka Vassula vēlas man kaut ko pateikt. Ļoti klusām un laipni viņa sacīja: “Man slāpst”.

Es atcerējos tēva O`Karola pirmo neveiksmīgo mēģinājumu iedot Vassulai dzert no glāzes, bet pēc tam atminējos, kā mēs kopām slimniekus mūsu ģimenē – ar mitru lupatiņu mēs apslaucījām viņu lūpas. Sūklīša tuvumā nebija, tādēļ es izmantoju savu pirkstu, lai samitrinātu viņas lūpas (mūsu Kunga lūpas). Es atsēdos uz papēžiem un apklusu – tajā brīdī manā atmiņā atausa vārdi no vēstījumiem: “Manas lūpas ir izkaltušas no mīlestības trūkuma.” Mani pārņēma dziļas skumjas, pirmā doma, kas man ienāca prātā bija tā, ka mēs tik maz mīlam Kungu. Pēc mirkļa šī doma mani sasniedza pilnībā: cik maz mīlestības es dāvāju savam Kungam! Un cik liela ir tā mīlestība un maigums ar kādu Viņš mīl gan mani, gan mūs visus. Es apzinājos, ka Kungs man dod ļoti vienkāršu, bet vienlaikus arī dziļu dāvanu: samitrināt “Viņa” izkaltušās lūpas – izdarīt pavisam mazu mīlestības un laipnības aktu. Tai pašā mirklī Viņš man ļāva arī saprast, cik daudz tas Viņam nozīmēja.

Kad pacēlu acis, sapratu, ka Vassula skatās uz mani tā, it kā vēlētos man kaut ko pateikt. Es noliecos pie zemes, lai sadzirdētu viņas balsi. Viņa man pateica vēstījumu tēvam Rupčičam: “Pasaki tēvam Rupčičam, ka horvāti beigās tiks atbrīvoti.” Tad viņa vēlējās pateikt vēl kaut ko. Es paņēmu papīru, lai pierakstītu. Vassula sāka runāt: “Nekas nav bezjēdzīgi, viss šeit notiekošais ir Manam Godam.” Sākumā viņa runāja maigi un lēnām, bet vēlāk turpināja arvien ātrāk un ātrāk tā, ka man kļuva arvien grūtāk pierakstīt teikto. Es sāku pierakstīt cweturtos vēstījumu: “Svētīgi ir miera nesēji… (tad daļu no tā es neapaspēju pierakstīt) … viņi redzēs Dievu.” Piektais vēstījums bija šāds: “Svētīgi ir sirds šķīstie, jo arī viņi redzēs Dievu.” Tad sekoja sestais vēstījums: “Svētīgi ir… (turpinājumu pierakstīt man neizdevās).” Man izdevās pierakstīt pēdējo vēstījumu: “Priecājieties, jo jūsu Karalis nāk! Pestīšana ir tuvu!” Runādama, Vassula vēl arvien piedzīvoja dziļas sāpes. Es vēl arvien tupēju tanī pašā vietā, kur iepriekš.

Kad gribēju vēstījumu aiznest tēvam O`Karolam, izrādījāš, ka viņš kopā ar tēvu Rupčiču stāv ārpusē koridorā. Vassula sacīja: “Palūdz, lai tēvs Rupčičs ienāk iekšā”. Viņa man palūdza, lai es viņam nolasu horvātiem adresēto vēstījumu. Tēvs Rupčičs nostājās perpendikulāri Vassulai, kamēr viņa lūkojās taisni uz priekšu. Šādā stāvoklī viņas seja izskatījās pavisam savādāk – tā bija starojoša, estatiska, ļoti skaista, tajā atspoguļojās gan prieks, gan sāpes, kuras, iespējams, jau bija pārveidotas. Viņas acis bija plaši atvērtas un raudzījās taisni uz priekšu. Pēc kāda mirkļa, kad jau biju nolasījis vēstījumu, Vassula pacēla savu roku tēva Rupčiča virzienā un svētīja viņu (patiesībā tas bija Jēzus, kas viņu svētīja). Kustība bija tāda pati kā iepriekš, ļoti noteikta un lēna, bet acis raudzījās nevis uz priesteri, bet gan taisni uz priekšu.

Pēc mirkļa tēvs Rupčičs izgāja no istabas paņemdams līdzi papīrus uz kuriem bija rakstīti vēstījumi. Vēlāk viņš atnāca atpakaļ un atdeva man tos vēstījumus, kuri nebija paredzēti viņam.

Vassulas ciešanu pieredze turpinājās – sāpes izskatījās pēc tādām, kuras cilvēks piedzīvo pēc krustā sišanas, tā līdzinājās agonijai. Vispirms rokas bija izstieptas it kā atrastos uz krusta, bet pēc tam tās tika piekļautas krūtīm. Viņas acis raudzījās uz priekšu un it kā tālumā, tām bija neparasta un skaista izteiksme – acis mirdzēja, lai arī vēl arvien tika piedzīvotas ciešanas, tās atspoguļoja dziļu mieru un prieku. Es stāvēju pie Vassulas labā pleca, bet tēvs O`Karols centās palīdzēt, lai viņa justos ērtāk. Es atkal dzirdēju, kā viņa lūdz: “Man slāpst.” Tēvs pastiepās pēc ūdens un maigi, ar pirkstu samitrināja viņas lūpas (Jēzus lūpas). Šoreiz šķita, ka viņa piedzīvo lielāku mieru.

Tēvs O`Karols izgāja no istabas. Es nometos uz ceļiem netālu no Vassulas pēdām un lūdzos. Kamēr viņa piedzīvoja ciešanas, es daudz lūdzos. Viņa sakustējās, paskatījās uz mani un sacīja: “Man slāpst”. Ļoti aizkustināts, es vēlreiz samitrināju viņas lūpas (Jēzus lūpas.) Manu sirdi pārpludināja apziņa par to, ka Jēzus ilgojas pēc pavisam nedaudz mīlestības. Bija liels prieks Viņam pakalpot šādā veidā.

Pēc mirkļa Vassula sakustējās tā, it kā vēlētos piecelties°