ŠEIT var noskatīties šīs uzrunas videoierakstu

Es pateicos Dievam, jo Viņš ir labs un Viņa mīlestība uz mums ir mūžīga. Atceroties par to, kā Viņš Savā žēlastībā mani pacēla un uzticēja man neierobežotu atbildību par “Patiesas dzīves Dievā” vēstījumu saturu, es pateicos dienu un nakti.

Dievs bija Tas, Kurš Džonatanam deva drosmi un vēlēšanos organizēt Svētajā Zemē vēl vienu starptautisku “Patiesas dzīves Dievā” grupu tikšanos tāpat kā tas bija Betlēmē. Lai šī tikšanās varētu notikt, viņam palīdzēja arī daudzi citi mūsu grupu locekļi. Es vēlētos atkārtot svētā Pāvila vārdus: “jo mēs necenšamies izpatikt cilvēkiem, bet gan esam patīkami Dievam”. Mēs zinām, ka Kungs ar Savu vēstījumu starpniecību līdzu lūgties par Baznīcu, lai tā izlīgtu un kļūtu vienota. Tomēr izlīgums neaprobežojas tikai ar to – mēs lūdzamies arī par izlīgumu ar Dievu ar to saprotot, ka visiem, kuri ir bijuši sadumpojušies pret Dievu, tiem ir ar Viņu jāizlīgst. Tāpat jāizlīgst arī savās ģimenēs un valstu starpā, kurās ir karš.

Mēs nebijām paredzējuši, ka būsim Svētajā Zemē vienlaikus ar svēto tēvu, tā sanāca, ka mūsu plāni sakrīt – mēs savu programmu sastādījām vēl ilgi pirms svētā tēva lēmuma apmeklēt Svēto Zemi. Dievs vēl vienu reizi atgādināja, ka Viņa vārdu krājumā nav vārda “veiksme” – Debesu Tēvs vienkārši vēlējās, lai mēs šeit būtu visi kopā. Sakarā ar šo pasākumu mūsu Svētās Zemes grupai izdevās sagādāt dažiem no mūsu priesteriem iesēju koncelebrēt svēto misi kopā ar pāvestu Svētību kalnā 24.martā. Tas viņiem sagādāja lielu prieku un mēs bijām pateicīgi Dievam par vēl vienu dāvanu.

Man bija jāierodas svētajā zemē divas dienas pirms pārējiem, lai Beit Sahūrā (Ganu laukā) satiktos ar Hanna Al Atraš kungu. Vakariņas notika pašā laukā, teltī – patiesībā tas bija restorāns, bet ļāva justies tā, it kā mēs dzīvotu Jēzus laikā. Mēs daudz runājām par vēstījumiem un Kunga man uzticēto misiju.

Šoreiz uz Svēto Zemi bija paredzējuši braukt aptuveni 400 cilvēki no 50 dažādām valstīm. Mūsu vidū bija vairāk nekā 60 ārzemju garīdznieku, tomēr pasākuma gaitā mums pievienojās arī daži vietējie priesteri. Mums bija liels gods uzņemt mūsu vidū mons. Luidži Akolji no Romas, kurš mūsu uzturēšanās laikā Betlēmē informēja par mūsu aktivitātēm katoļu patriarhātu. Mūsu vidū bija mons.Hulio Terans Dutari, Ekvadoras palīgvīskaps, mosn. Jaume Gonzaless Agapito no Barselonas un mons. Hulio Urego Montoja no Venecuēlas. Mēs bijām priecīgi par bīskapu Zakarjanu no Lionas armēņu Baznīcas. Dieva žēlastība bija ļāvusi kopā pulcēties vienpadsmit dažādām konfesijām un to garīdzniekiem – Romas katoļiem, grieķu, krievu, bulgāru un armēņu pareizticīgajiem, sīriešu Baznīcai, koptiem, luterāņiem, anglikāņiem, baptistiem un svētā Toma Baznīcai.

Pirmā svētceļojuma diena, 15.marts, aizsākās samērā agri ar svinīgu visu mūsu vidū esošo priesteru un mācītāju procesiju. Procesiju pavadīja majestātisks Kyrie eleison dziedājums, bet pēc tam ikviens stādījās priekšā minot arī savu mītnes zemi. Pēc tam es stādīju priekšā visas pārstāvētās valstis – tai laikā šo valstu pārstāvji piecēlās vicinot savas valsts karogu. Gaisotne bija aizrautības un prieka pārpilna.

Tūlīt pēc prezentācijas Romas katoļu Piedzimšanas baznīcā Betlēmē tika svinēta atklāšanas mise – man tās laikā palūdza iet procesijā kopā ar priesteriem un nest Bērna Jēzus figūriņu, kuru man pēc tam bija jānovieto pie altāra. Es jutu, ka Jēzus mani jau lutina, jo šo pašu figūriņu ikviena Ziemsvētku vigīlijas dievkalpojuma laikā nes priesteris un šo procesiju rāda ziņās visā pasaulē. Pie izejas es satiku grieķu pareizticīgo priesteri tēvu Spiridonu, kurš mani ļoti laipni aiz rokas izvadāja par pareizticīgo Piedzimšanas baznīcu. Vēlāk viņš mums pievienojās uz vakariņām un tika iepazīstināts ar “Patiesas dzīves Dievā” vēstījumiem. Viņš ar prieku pieņēma grāmatu un iepazinās ar dažiem no mūsu priesteriem.

Programma bija izveidota tā, lai mēs ne vien apmeklētu svētās vietas, bet arī noturētu Betlēmē divu dienu garu simpoziju. Pirmā simpozija diena bija 19.marts – arī tā aizsākās ar svinīgu visu priesteru un mācītāju procesiju no visām mūsu vidū esošajām Baznīcām. Procesijas laikā atkal tika dziedāts majestātiskai Kyrie eleison. Simpozija laikā mēs varējām noklausīties dažādās pusstundu garās konferencēs. Tās bija ļoti saturīgas, jo runāja dažādu Baznīcu pārstāvji. Tas vairoja arī mūsu cerību un vienotību. Varēja just, ka šajās runās izskan patiesas slāpes pēc vienotības un izlīguma. Es savām uzrunām biju izvēlējusies trīs tēmas. Pirmā bija: “Krusta cēlums”, otrā – “Mēs esam aicināti būt par dieviem caur līdzdalību dievišķajā dzīvē” un “Būsim viens dievišķajā Trīsvienībā”.

Es lūdzu Jēzum, lai Viņš man palīdzētu uzrakstīt šīs konferences. Pazīstot sevi zinu, ka bez Viņa dievišķās palīdzības nespēju uzrakstīt neko. Lūgšana tika uzklausīta, jo vārdi nāca bez grūtībām – vienu reizi, kad centos atrast pareizo vardu, tas man tika pateikts skaļā balsī. Tā kā šo vārdu nekad nebiju izmantojusi, vēlāk paskatījos vārdnīcā – protams, ka precīzāk pateikt nebūtu bijis iespējams! Otrajā simpozija dienā ieradās četri novēlojušies viesi – mons. Hulio Terans Dutari no Ekvadoras un mons. Jaume Gonzaless Agapito no Spānijas kopā ar kādu tikko ordinētu rpeisteri. Pēdējais, bet nebūt ne pats nenozīmīgākais bija grieķu pareizticīgo arhimandrīts no Ņujorkas tēvs Eugēnijs Pappass.

Pēcpusdienā tēvam Eugēnijam bija paredzēta pēdējā konference. Es klusām sēdēju manā stūrī un skatījos. Es pie sevis padomāju, ka beidzot Dievs mums ir atsūtījis kādu grieķu pareizticīgo arhimandrītu, kurš tāpat kā mēs visi dedzīgi un p-a-t-i-e-š-ā-m ilgojas pēc vienotības un izlīguma.

Lūk tur viņš stāvēja, sludinot to, ko Jēzus mums gadiem ilgi ir teicis par vienotību – viņš gandrīz vai vārds vārdā citēja “Patiesas dzīves Dievā” vēstījumus, lai arī nekad tos nebija lasījis. Svētais Gars lika viņa mutē tos pašus vārdus – dedzīgi un bez bailēm šis priesteris atvēra savu sirdi visām viņa priekšā sēdošajām Baznīcām. Es klausītāju sirdīs redzēju patiesu pārsteigumu par to, ka kāds grieķu pareizticīgais arhimandrīts spēj tā runāt. Ikviens viņa izteiktais vārds līdzinājās rīta rasai, kura mums visiem dāvāja atveldzi. Bija jūtama patiesa Svētā Gara vēsma – priesteris klausītājiem dāvāja savu sirdi.

Uzrunas noslēgumā koris aizsāka dziedāt kādu Austrumu liturģijas dziesmu kamēr pūlis, vēl arvien tēva Eugēnija vārdu iedvesmā, steidzās viņam pretim, lai viņu apkamptu. Visu Baznīcu priesteri un kalpotāji bija saskrējuši viņam apkārt kā bērni un tēvs Eugēnijs liecās uz visām pusēm, lai saņemtu apkampienus. Mēs visi priecājāmies tā it kā būtu Debesīs. Mēs bijām viens. Slava Dievam, kurš pazīst Savus ļaudis un dažkārt ļauj tiem baudīt Sava Gara veldzējošo dvesmu.

Sākot ar šo mirkli mums kļuva skaidrs kāda līksmība valdīs Debesīs tai dienā, kad Baznīca kļūs viena... Dievs Savā līdzjūtībā mums ļāva nobaudīt to vienotību, kura iestāsies tad, kad Baznīca atkal kļūs par bērnu. Tēvs Eugēnijs pirms tam bija sagatavojis rakstisku runu, tomēr, pēdējā mirklī, ieraugot pūli, viņš savus pierakstus nolika malā un vērsās pie mums tieši – spēkā un ar humora pieskaņu.

Tas bija tikai iesākums visiem jaukajiem pārsteigumiem, kurus Kungs mūsu grupai bija paslēpis Savā piedurknē.

Dievs nemitējās izliet Savas žēlastības pār mūsu grupu – Viņš bija ieplānojis un paredzējis pilnīgi visu. Mēs baudījām Viņa Gara spēku – neviens nespēja izskaidrot šādu grieķu pareizticīgo neparastu atvērtību Svētajā Zemē. 17.martā grieķu pareizticīgo priesteris no Svētā Kapa baznīcas uzaicināja mūs visus uz Iepriekš svētīto dāvanu liturģiju, kuras laikā visi varēja pieņemt svēto Komūniju.

Pēc liturģijas šis arhimandrīts iznāca laukā, lai satiktos ar mani personiski – viņš vēlējās nofotografēties ar mani. Viņš visticamāk bija Jēzus vecumā. Pēc tam viņš mani uzaicināja pie sevis uz mājām – tā bija visīstākā līksmība! Tas pats notika arī 22.martā Tabora kalnā – mums visiem bez izņēmuma tika dota atļauja pieņemt svēto Komūniju grieķu pareizticīgo Pārveidošanās baznīcā. Bija klātesošs vietējais priesteris, bet liturģiju svinēja tēvs Eugēnijs. Svēto Komūniju izdalīja trīs pareizticīgo priesteri – viens no Bulgārijas, bet pārējie divi no krievu pareizticīgo Baznīcas.

Es piezvanīju iepriekš minētajam priesterim, lai noteiktu tikšanās laiku un tiku uzaicināta nākamajā vakarā ierasties pie viņa mājās. Kopā ar diviem draugiem es nokļuvu tieši grieķu pareizticīgo patriarha privātajos pagalmos – arhimandrīta māja atradās tieši pretim patriarha mājai. Man tas viss šķita kā sapnis, jo esmu pieradusi vienīgi pie vajāšanām. Kopš Dievs ir sācis mani uzrunāt, vajāšanas patiešām bija kļuvušas par manu dienišķo maize. Un tagad pēkšņi mani ir uzaicinājuši ciemos...

Arhimandrīts vēlējās uzzināt visu no sākuma un es liecināju. Pēc tam es runāju par vienotību pēc kuras Kristus tik ļoti ilgojas. Priesteris sacīja, ka arī viņš ļoti ilgojas pēc izlīguma. Viņš sacīja, ka bija uzzinājis par mani pirms diviem gadiem un kopš tā laika bija ļoti vēlējies mani satikt. Pēc tam viņš sacīja: “Uzskatiet mani par vienu no jūsējiem”. Nekas cits mani nevarētu tik ļoti pārsteigt kā šādi vārdi... Pēc tam viņš piecēlās un piedāvāja parādīt pili – man bija iespēja pabūt uz terases no kurienes ir redzama ieeja Svētajā Kapā.

Es padomāju, ka tā patiešām ir liela Jēzus dāvana – es to noteikti neesmu pelnījusi un tomēr Viņš mani lutina. Kamēr es vēl skatījos zvaigznēs, tēvs arhimandrīts mani pasauca no otras terases puses, kurā atradās maziņa kapela. Mēs iegājām tajā, lai lūgtos. Viņš man parādīja kā no maza lodziņa kapelas kreisajā pusē ir redzams Svētā Kapa baznīcas doms. Es paskatījos uz Jēzu kādā no ikonām un teicu Viņam, ka vēl viens šāda veida pārsteigums no Viņa puses manī visticamāk izraisītu sirds trieku. Priesteris aizveda mani uz savu biroju un pavaicāja vai es bieži ceļojot. Es atbildēju apstiprinoši. Viņš pavaicāja vai kādreiz varētu man pievienoties... Es apsolīju atsūtīt viņam savu misiju sarakstu un tad viņš varētu izvēlēties. Tad es piecēlos, lai dotos projām, bet viņš lūdza, lai mēs visi par viņu lūgtos. Mums ir jālūdzas par viņu – es apsolīju to pateikt visai grupai un tā arī izdarīju.

Viens no patriarhāta priesteriem, kurš bija uzaicināts mums pievienoties, atteicās sakot, ka es neesmu saņēmusi svētību no grieķu pareizticīgo Baznīcas. Dievs šos vārdus noteikti dzirdēja, jo pavisam negaidīti mani uzaicināja uz patriarhātu satikties ar tēvu.N. – viņš šķita daudz atvērtāks attiecībā uz man doto harizmu. Uz patriarhātu es devos kopā ar tēvu Eugēniju Pappasu un Nīlsu Kristiānu Hvidtu, kurš mani iepazīstināja ar priesteri. Nesācis runāt viņš mūs uzaicināja ieiet plašā birojā, kur pie galda sēdēja metropolīts Vasiliss. Viņš ir otrais nozīmīgākais cilvēks pēc Jeruzalemes patriarha. Man atkal bija jābrīnās par šo uzaicinājumu.

Metropolīts runāja nevainojamā angļu valodā un šķita ļoti draudzīgs. Tēvs Eugēnijs paskaidroja viņam savas klātbūtnes Svētajā Zemē iemeslus – tas nekavējoties izraisīja jautājumu par pāvesta vizīti Svētajā Zemē. Pēc tam monsenjors Vasiliss teica tēvam Eugēnijam kā šī šķelšanās Baznīcā noteikti nenes tai nekādu labumu un, ka ir pienācis laiks, lai šo šķelšanos novērstu. Tēvs Eugēnijs pilnībā piekrita. Metropolīts turpināja sakot, ka “galvas” ar savu nepareizo uzvedību izraisa šķēršļus ceļā uz vienotību – es iekšēji slavēju Kungu un tas man palīdzēja saprast, kāpēc mēs visi varējām ņemt dalību abās grieķu pareizticīgo Liturģijās. Pēc tam tēvs Eugēnijs pastāstīja par manu misiju un harizmu. Es pēc tam parādīju albumu, kurā ir viss par maniem ceļojumiem un nedaudz pastāstīju par izdotajām grāmatām. Es viņam sacīju, ka Kristus mani ir sūtījis kristianizēt dekristianizēto sabiedrību. Metropolīts visu rūpīgi izskatīja un iedrošināja mani turpināt darbu. Tad viņš pagriezās pret mani, pacēla roku un mani svētīja. Tātad – es saņēmu savas Baznīcas svētību. Tēvs N. man palūdza, lai es nosūtu viņam visas grieķu valodā iztulkotās vēstījumu grāmatas un to es arī izdarīju.

Nedrīkst aizmirst arī to, ka pāvests jau ir devis man svētību un ir svētījis arī 10.vēstījumu sējumu franču valodā. Slava Dievam! Vienīgais, kuru mēs nesatikām bija tas, kurš man ir pretojies jau no paša sākumā, tomēr ejot lauka no pils mēs nokļuvām vietā, kura vēl tiek celta un tur mēs uzdūrāmies tieši šim cilvēkam un man bija iespēja pateikt viņam dažus vārdus. Mēs viņam uzdāvinājām grāmatiņu par septiņām Svētā Gara dāvanām. Atļausim Svētajam Garam izdarīt pārējo.

Ko vēl varēja vēlēties – mēs bijām 25.martā, kad visi “Patiesas dzīves Dievā” locekļi no visas pasaules ir sniedz nelielu atskaiti par notiekošo viņu zemē, par savam lūgšanu grupām un Beth Myriam projektiem. Tie ir projekti atvērt vietu – dzīvokli vai māju – kurā pabarot nabadzīgos ar siltām pusdienām un iespēju robežas uzturēt vienu vai divas istabas rekolekciju vajadzībām. Šādā vietā būtu vēlama arī kapela. Viena šādā māja šodien ir arī Betlēmē – uz tās jumta atrodas Palestīnas Dievmātes statuja, kuras rokas ir atvērtas. Šāda vieta ir arī Venecuēla, Bangladešā, Filipīnās Puertoriko un Velsā. Beth Myriam projekts tiek sagatavots arī Polijā. Visus šos projektus realizē brīvprātīgie un tie tiek uzturēti ar ziedojumu palīdzību.

Vēl kādu jaunu projektu realizē tēvs Ričijs Filipīnās – tā būtība ir popularizēt “Patiesu dzīvi Dievā” jauniešu vidū. Jauniešu grupas šajā gadījumā ir tikušas nodēvētas par “TLIGY”. Ļoti daudzi jaunieši vēlas pievienoties šīm grupām un bieži vien veic samērā tālu ceļu, lai nokļūtu līdz tikšanās vietai. Šāda lietu attīstība ir bijusi iespējama vienīgi pateicoties Svētā Gara žēlastībai un tāpēc mēs ticam, ka Dievs ir mūsu pusē.

Nākamās dienas vakarā es nolasīju savu pēdējo uzrunu par to kā uzlabot evaņģelizāciju izmantojot Kunga vēstījumus un es lūdzu, lai Romas katoļi seko mūsu, pareizticīgo, kuri esam viņiem pievienojušies, piemēram. Un tas, ko es lūdzu ir, lai katoļi censtos uzzināt kaut ko vairāk par pareizticību tāpat kā mēs mācamies par katolicismu. Lai katoļi balstās mūsu tradīcijās tāpat kā mēs rodam stiprinājumu viņu tradīcijās mācoties viņu lūgšanas un lūdzoties tās kā arī cenšoties pēc iespējas labāk izprast viņu dievkalpojumus. Neviens no katoļiem pat nesajuta atšķirību starp mums un viņiem. Vēl vairāk – tie, kuri mūs nepazina mūs noturēja par savējiem. Kungs man deva trīs dzelzs stieņu vīziju, kuri simbolizē trīs galvenās Baznīcas un Kungs apliecināja, ka vienotība iestāsies vienīgi pēc tam, kad tās pielieksies cita citas priekšā. Tāpēc pieliksim pūles, lai mēs kļūtu viens, būsim viena sirds.

Mons. Hulio Terans Dutari bija pēdējais, kurš mūs uzrunāja, viņš noslēdza vakaru slavējot Kungu, kurs mūs bija savedis kopā no visām četrām zemes malām, lai ļautu mums jau tagad priekšnojaust Vienotību.