True Life In God - Vassula Ryden arrow Vassulas runas par dažādām garīgām tēmām arrow Vissvētākās Sirds sauciens: Kristus ilgas pēc vienotības

2020.gada 13.martā

Uzrunājiet cilvēkus un sakiet viņiem: šis ļaunums turpināsies ilgāk nekā jūs domājat, ja jūs nenožēlosiet savus nepareizos darbus un grēkus un nebūsiet patiesi savās lūgšanās; vērsieties pie Manis, jūsu Dieva, un nožēlojiet; Mani, jūsu Dievu, sasniegs patiesa un vispārēja lūgšana; gavēšana aizdzīs dēmonus; Man ir pieņemams ikviens upuris; aizdzeniet savu letarģisko garu un atsakieties no saviem ļaunajiem ceļiem, un izlīgstiet mieru ar Mani, jūsu Dievu; lai Es sadzirdētu: “Kungs, apžēlojies par mani, grēcinieku!”, un Es parādīšu savu līdzjūtību; un Es izliešu svētības pār jums visiem; nāciet, nebaidieties; Es klausos…


Aicinām atbalstīt mājaslapas uzturēšanu un jau nepieciešamo rekonstrukciju, kā arī vēstījumu izplatīšanu.
Būsim pateicīgi par jebkuru ziedojumu.
Mūsu konts:
SEB banka: LV04UNLA0050016002675
 TLIG Latvija, Biedrība
Reģ. Nr. 40008157102


 

 
 


 Vissvētākās Sirds sauciens: Kristus ilgas pēc vienotības

Mīļie svētceļnieki,
Šo konferenci svētceļniekiem Vassula sniedza 2007. gada 25. maijā Turcijā. Mēs vēršamies pie jums ar lūgumu dalīties tajā ar visiem “Patiesas dzīves Dievā” vēstījumu lasītājiem un draugiem, kā arī ar jūsu valstu garīdzniekiem.
Šī konference tika sniegta 500 svētceļniekiem no 59 valstīm – arhibīskapiem, bīskapiem, dažādu konfesiju garīdzniekiem un lajiem, kā arī citu ticību pārstāvjiem un tā  izpelnījās klausītāju ovācijas – aplausi turpinājās divas minūtes. Uz šo atzinību Vassula atbildēja, pagriezdamās pret aiz muguras novietotajām Jēzus un Marijas ikonām. Norādījusi uz tām, viņa pateica: “Paldies jums, Jēzu un Marija”.
Šī uzruna ir spēcīgs pravietisks aicinājums visu konfesiju kristiešiem, tā aizskar sirdsapziņu un pieprasa atbildi. Šai uzrunai būtu jāizplatās visu “Patiesas dzīves Dievā” vēstījumu lasītāju vidū, ikvienam no tiem, savukārt, šī uzruna būtu jānodod tālāk priesteriem un kalpotājiem.
 
Vassulas konference par “Patiesas dzīves Dievā” vēstījumos iekļauto mācību par vienotību. Turcija, 2007. gada 25. maijs
Baznīca ir viena un tā vienmēr ir bijusi viena vienīga. Baznīcas cilvēki ir tiem, kuri ir sašķēlušies savu nesaskaņu, aizspriedumu, lepnības un – pats galvenais – mīlestības trūkuma dēļ. Šis ir mums visiem labi zināms fakts!
Kristus, kuru šāda attieksme aizvaino, kādā no vēstījumiem saka: “Mana Baznīca ir Mana Valstība zemes virsū, bet Euharistija ir Manas Baznīcas Dzīvība – šīs Baznīcas, kuru Es pats esmu jums devis. Es jums atstāju vienu un vienotu Baznīcu, bet tūlīt pēc Manas aiziešanas, tik tikko biju paspējis pagriezt jums muguru, lai dotos pie Tēva, jūs jau sākāt postīt Manu Namu! Jūs to nolīdzinājāt līdz ar zemi, bet Mans Ganāmpulks ir ticis izklīdināts pa labi un kreisi…
Cik ilgi lai Es vēl dzeru no jūsu šķelšanās Kausa? Cik ilgi Man būs jāpacieš ciešanu, nelaimes un posta Biķeris?” (1991. gada 14. novembris)
Mums būtu jāņem vērā šis Kristus pārmetums – izlīguma un vienotības meklējumiem būtu jākļūst par visas Baznīcas dzīves prioritāti un arī par mūsu visu prioritāti, tas mums palīdzētu tuvotos tam mērķim, kuru Sev ir nospraudis arī pats Kristus. Vienotība ir mūsu pienākums Dieva priekšā, mēs esam par to atbildīgi, jo tas ir vienīgais ceļš kā pasaules priekšā saglabāt ticību Baznīcas teiktā patiesumam.
Lai arī cik ļoti Baznīca cenšas sasniegt šo mērķi, kamēr Lieldienu svētku datumi netiks apvienoti un kamēr šie svētki netiks svinēti kopīgi, šajā ceļā nebūs nekāda progresa. Jau gadiem ilgi Kristus mūs aicina apvienot Lieldienu svētku datumus – Viņš pat apsola, ka pārējo izdarīs pats, ka pats mūs apvienos un ievedīs pilnīgā vienotībā.
Jēzus sacīja: “Palieciet Manā Mīlestībā. Ja jūs turat Manus baušļus, jūs paliksiet Manā Mīlestībā” (Jņ 15, 9 – 10). Ja tas nenotiks, Kungs brīdina: “Ikviens, kurš nepaliek Manī, tiks nocirsts līdzīgi zaram – tas nokaltīs, tiks iemests ugunī un sadedzināts.” (Jņ 15, 6)
Acīmredzot, daudzi šos Kristus vārdus nav uztvēruši nopietni. Cik nepatiess un iznīcīgs var būt cilvēks! Par spīti Evaņģēlija aicinājumam uz vienotību, par spīti Svētā Gara pamudinājumiem, mēs vēl arvien esam sašķelti. Tieši tāpēc “Patiesa dzīve Dievā” vairs nedrīkst pieļaut, ka šī gangrēna turpina iznīcināt Miesas funkcijas, ka tā turpina tai atņemt spēku – mums tā ir jāuzvar cenšoties stiprināt mīlestības saites. Pat, ja tieši mēs neesam vainīgi un Baznīcas šķelšanās ir mūsu priekšteču kļūdu rezultāts, mums ir jājūt atbildība par to, ka esam atļāvuši šai slimībai postīt Kristus mistisko Miesu
Arī Baznīcai pazemībā būtu jāpaver ceļš un jāieklausās mūsu, laju, saucienos… Arī mums, kas tik dedzīgi meklējam vienotību, ir tiesības izteikties. Bez lajiem nav Baznīcas un mēs, laji, kaismīgi ilgojamies pēc vienotības.
Mēs zinām, ka Dievam šķelšanās ir pretīga – tā ir nepatiesa un skandaloza… Tad kāpēc daži Baznīcas pārstāvji apzināti turpina apvainot Kristu, turpinot uzturēt šo sašķeltību?
Mīlestībā un pazemībā izdzīvotai vienotībai nav nekāda sakara ar sentimentalitāti, tā arī nav nodevība pret ticību un Patiesību. Izdzīvota vienotība nozīmē Rakstos izteiktās Patiesības sludināšana, tā nozīmē ikviena Evaņģēlija vārda atdzīvināšanu. Mēs nedrīkstētu būt miruši Dieva Vārdam…
Kristieši, kas turpina būt sašķelti, nedzīvo Patiesībā. Nav svarīgi, cik pareizi un uzticami viņi vēlētos parādīties citu acīs, pasaules acīs. Nav svarīgi, cik daudz “Esi sveicināta, Marija” lūgšanas viņi atkārto, nedz arī, cik dievbijīgi viņi ir… Viņu mīlestības un pazemības trūkums ir tik acīm redzams, ka to pamanām mēs visi…
Baznīca dzīvo sašķeltībā jau gadsimtiem ilgi… Daži kristieši atzīst savu grēku, daži, savukārt, sērīgi nopūšas par to, ka nav iespējams piedalīties kopīgā Euharistijā. Kas tad attur Baznīcu no soļa pretim vienotībai? Atkal, kārtējo reizi tas ir mīlestības un pazemības trūkums, nespēja atrast kopsaucēju, izlīgt un piedot. Tikmēr, kamēr viņu sirdīs neaizdegsies patiesa mīlestība uz Kristu un Svētā Gara uguns, šie kristieši turpinās savu pasīvo un inerto dzīvi, līdzinādamies Ezehiēla vīzijā aprakstītajiem izkaltušajiem kauliem.
Mīlestība ir vienotības sakne un pamats. Baznīca vēl arvien nedzīvo pilnīgā vienotībā tādēļ, ka viss izteiktais, pārrunātais un paskaidrotais tiek darīts bez mīlestības un šī iemesla apvienošanās darbs nenes augļus. Šī sašķeltība savā būtībā ir vēršanās pret Kristu. Visi tie, kuri sevi dēvē par kristiešiem vienlaikus turpinādami dzīvot sašķeltībā, vēršas pret Kristus atstāto bausli: “Mīliet cits citu.” Paskatīsimies patiesībai acīs: tie kristieši, kuri nav mīlējuši, bet līdz šim ir dzīvojuši vienīgi paaugstinot paši sevi, nekad nespēs izlīgt un apvienoties, jo patiesībā nekad nav sasnieguši briedumu Kristū.
Vai atceraties, kad Kristus pēdējo Vakariņu laikā izteica svētības vārdus un tad pacēla maizi, sacīdams Saviem mācekļiem: “ņemiet un ēdiet, šī ir Mana Miesa.” Tad Viņš paņēma biķeri un izteicis svētību, deva to viņiem, sacīdams: “Ņemiet un dzeriet visi no tā, šīs ir Manas, Jaunās Derības Asinis, kas tiks izlietas par daudziem grēku piedošanai…
Tas ir Kristus bauslis, tādēļ mums visiem tam ir jāpaklausa. Kā gan mēs varam sacīt, ka dzīvojam Kristū, ja mēs līdz šim brīdim neesam izlīguši savā starpā? Vai Baznīcas cilvēki kaut reizi ir sapratuši, ka viņi ik dienas grēko pret vienotību? Bet, ja tas mums visiem ir zināms, tad ganiem un mums visiem būtu jāizdara sava izvēle.
Mūsu priekšā ir divas izvēles. Pirmā izvēle ir tā, ko piedāvā Dievs: dzīvot mīlestībā, mierā, pazemībā, izlīgumā un vienotībā. Otrā izvēle nāk no sātana un tā iedvesmo uz karu, naidu, lepnību, nepiedošanu, egoismu un sašķeltību. Patiesībā izvēli izdarīt nav nemaz tik grūti, tomēr, ja mēs izvēlamies būt Dieva pusē, bet nerīkojamies saskaņā ar Viņa iedvesmu, mums būs jāatskaitās par ikvienu augstprātīgu attieksmi, par lepnību, par aizspriedumiem, par mūsu īgnumu, par mūsu tuvāk mīlestības trūkumu, par mūsu aukstumu un par ikvienu aizvainojuma vārdu ar kādu esam vērsušies pret citiem. Mums būs jāatskaitās par savu egoismu un arī par visu pārējo, jo tādā veidā mēs esam vērsušies pret Kristus baušļiem. Patiesībā tas viss ir pavisam vienkārši!
Tiesas Dienā mēs nevarēsim sacīt Dievam, ka Viņš šajos laikos nebūtu mums rādījis Savu Žēlsirdību vai arī – ka Viņš mums nebūtu atklājis Savus nodomus. Mēs nevarēsim izlikties, ka nebūtu dzirdējuši Viņa Balsi un Viņa aicinājumu vai arī nebūtu Viņu sapratuši. Mēs visi – tikpat labi es, kā jūs – zinām, ka laiku zīmes aicina mūs visus uz vienotību. Kā gan ir iespējams, ka dažas no Baznīcas autoritātēm nespēj lasīt laiku zīmes? Lai arī ir neiespējami nepamanīt šīs Svētā Gara dāvātās zīmes, tomēr dažiem tas izdodas. Kā iemeslu šādai attieksmei varētu minēt izpratnes zudumu par pārdabisko… Ticības Dievam vietu ir aizņēmusi ticība dabas spēkiem un tas ir smags grēks.
Šī neauglīgā rīcība ir pretrunā ar Kristus lūgšanu Tēvam, kurā Viņš lūdza: “Lai viņi visi būtu viens Mūsos tāpat kā Tu esi Manī un Es – Tevī, lai pasaule ticētu, ka Tu esi Mani sūtījis.” (Jņ 17, 21) Es teiktu, ka vēl nopietnāk ir tad, ka mēs nedarām neko, lai mainītu situāciju, bet klusējam, līdzinoties kapsētas kapiem.
Ja kāds jums aizrāda par to, ka garīga vienotība ir slikta, bet kopīga sadraudzība, kādu piedzīvojam šodien un šajās dienās, ir nevēlama, tad jums šiem cilvēkiem vajadzētu pajautāt:
“Kādēļ jūs kārdināt Dievu, likdami saviem ganiem dzīvot sašķeltībā? Ja jūs mani izjautājat par izlīguma un mīlestības darbu, tad jums ir jāsaprot, ka šādi rīkojoties, es vienīgi izpildu Kristus bausli. Tad kā, jūsuprāt, būtu jārīkojas: jāpilda Kristus bauslis, vai arī tas jāignorē un jādzīvo nepaklausībā? Vai izlīgums un mīlestība uz kādu ir grēks? Acīmredzot, nē… Par grēku drīzāk varētu uzskatīt Kunga baušļa un Viņa aicinājuma uz Vienotību neievērošanu. Jūsu sašķeltības grēks ir iznīcinājis daļu no Baznīcas un padarījis to par tuksnesi, un jūs to zināt! Kā gan lai pasaule mūsos atpazīst Kristus Miesu, ja mēs neesam vienoti? Kā gan lai pasaule tic, ka Tēvs ir Tas, Kurš ir sūtījis Kristu? Kas attiecas uz mani – es esmu izvēlējusies nebūt līdzīga kapam, kuru piepilda nedzīva matērija un kuru ir saraustījis gabalos pašas egoisms, lepnība, aizspriedumi un pašlabuma meklējumi. Es esmu izvēlējusies klausīt Kunga bauslim un es palikšu Viņā, jo ar Svētā Gara palīdzību esmu sapratusi laika zīmes, kuras mūs aicina uz vienotību un pulcēšanos apkārt vienam altārim… Es vēlos būt pilnīga Vienotības ikona, kas ikvienu aicina dzīvot “Patiesu dzīvi Dievā” un mājot Vissvētākajā Trīsvienībā.”
Kad būsiet izrunājuši šos vārdus, jūs, mani draugi, redzēsiet, kā reaģēs tie, kuri ir piesavinājušies Debesu Valstības atslēgas un kuri nedz paši ieiet tajā, nedz arī atļauj to darīt citiem – tā būs identiska vadoņu, vecāko, rakstu mācītāju, augstā priestera Annas, Kaifas, Jonatāna, Aleksandra un visu citu augsto priesteru ģimeņu locekļu reakcijai, ka tie, vajādami Pēteri un Jāni, sacīja viens otram: “lai šī mācība vairs neizplatītos cilvēku vidū, aizliegsim viņiem runāt Kristus vārdā.” (Ap d 4, 17)
Arī šodien mūsu atbildei ir jābūt tādai pašai, kāda bija Pētera un Jāņa atbilde, kuri sacīja; “Spriediet paši, vai Dieva acīs ir pareizi vairāk klausīt jums nekā Viņam. Mēs nevaram apsolīt, ka nesludināsim par to, ko esam redzējuši un dzirdējuši.” (Ap d 4, 19) Pieminēsim arī kādu citu situāciju, kurā Pēteris sinedrijā sacīja augstajam priesterim: “Svarīgāk ir paklausīt Dievam un nevis cilvēkiem.” (Ap d 5, 29)
Pavaicājiet viņiem: “Kurš no mums grēko? Vai tas, kurš ir izlīdzis ar saviem brāļiem un tagad, sekodams Kristus baušļiem, dalās ar viņiem vienā kausā un vienā maizē, vai arī tas, kurš nav izlīdzis un turpina uzturēt sašķeltību, liedams indi pār savu brāli un tādā veidā nostādamies Šķeltnieka pusē? Vai Kristus ir šķelšanās, vai Vienotības Dievs? Es ticu, ka atrodos pareizajā pusē, jo esmu izvēlējies izlīgumu, to, par kuru sludina Evaņģēlijs. Es neesmu pārliecināts, ka grēkoju, esmu nepaklausīgs vai nodaru ļaunumu Kristus Mistiskajai Miesai; es nedomāju, ka paužu nostāju, kura būtu bīstama ticīgajiem. Drīzāk ir pretēji – es mīlestībā un pazemībā esmu izlīdzis ar saviem brāļiem, un tagad dzīvoju garīgā vienotībā, par Kungs ir lūdzis jau gadsimtiem ilgi.” Tieši šādai ir jābūt jūsu atbildei.
Kungs kādā no Saviem vēstījumiem saka: “Vai redzi, cik ļoti Es mīlu Manu Namu? Es esmu apjozies ar spēku, tādēļ pacel Manā Namā savu balsi un pavaicā Maniem ganiem: „Vai jūsu vidū ir kāds, kurš būtu gatavs ar spēku un mīlestību atjaunot šo brūkošo Celtni? Vai ir kāds, kurš būtu gatavs aizstāvēt šo Namu? Vai ir kāds, kurš saprot par ko Es pašreiz runāju? Vai Kunga Namā ir kāds, kurš ir gatavs izplatīt Dieva Valstību?” (1998. gada 20. oktobris)
Lūgsim Kungu, lai Viņš sūta mums Svēto Garu, jo Svētais Gars ir kristiešu vienotības Avots. Lūgsim, lai Svētais Gars apgaismo tos, kuri vēl arvien liek šķēršļus vienotības ceļā.
Mums būtu jālūdz Svētais Gars, lai Viņš mūs stiprinātu un apveltītu mūs ar spēka Garu, lai mēs spētu ar dedzību un nenogurstoši turpināt darīt Dieva Gribu, lai mēs nekad nezaudētu drosmi vai pagurtu, ja pret mums būtu rīkojušies netaisnīgi tie, kuri neklausās Svētā Gara aicinājumā uz vienotību. Kristus kādā vēstījumā saka: “Pietiktu Man viņu sapulcēs izteikt vienu vienīgu vārdu, lai Mana Baznīca tiktu apvienota. Tomēr Es esmu vēlējies, lai Mani pagodinātu Nabadzība un Grēcīgums – tie, kurus viņi dēvē par necienīgiem.” (1991. gada 13. oktobris)
Attiecībā uz šiem vārdiem es šajā mirklī kopā ar visiem “Patiesas dzīves Dievā” kontemplatīvajiem lasītājiem ieņemu Nabadzības un Grēcīguma pozīcijas, kuras gudrie un zinoši uzlūko ar nicinājumu. Es lūdzu Baznīcas oficiālos pārstāvjus Kristus Mīlestības dēļ pārtraukt viņu strīdus, atteikties no sava nepatiesuma un vienaldzības tajā, kas attiecas uz vienotību, un atļaut Svētajam Garam viņus vadīt. Es lūdzu viņus uzklausīt Gara nopūtas, Viņa pavēli mums visiem pulcēties ap vienu altāri, dalīties vienā Biķerī un vienā Maizē, un kopīgi, vienā balsī sludināt, ka ir tikai viens Kungs, viena ticība un viena Kristība, viens visu Dievs un Tēvs, Kurš ir pāri visam un visā.

 
 
 
Dienas vēstījums tavā e-pastā!
 
 

 


Pamats Garīgums Baznīcu vienotība Starpreleģijas Misija Beth Myriam Liecības Bibliogrāfija Jaunumi Kontakti Vēstījumi Meklēt
Tlig.lv © 2009