Agrākais 1.vienības „Atjaunotnes vienotība” direktors (Pasaules baznīcu padome Ženēvā) apspriež grāmatu „Mīlestības uguns” – „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumu izlasi, kuros tiek runāts par Svēto Garu.

Dieva tautas sadraudzībā visu ticīgo, priesteru, skolotāju un bīskapu kalpošanas pamatā ir viņu derība ar Kristu. Daži tiek aicināti būt par mācekļiem tādā veidā, kurā viņu personiskā identitāte un uzticība Kristum ir īpaši svarīgas. Atsevišķs aicinājums var izpausties kā īpaši intensīva tuvība ar Augšāmcēlušos Kristu. No šīs intīmās tuvības un plašā dialoga uzticīgais māceklis, svinīga solījuma saistīts, atbalso to prieku, ko viņš saņem no Dieva. Viņš/viņa netiek sūtīti, lai piedāvātu jaunu atklāsmi, bet gan, lai atkal no jauna pastāstītu vai uzrakstītu to, kas jau kādreiz ir bijis atklāts. „Man ļoti rūpēja jums rakstīt par mūsu kopējo pestīšanu, tāpēc sirds šinī rakstā mani spieda jūs pamācīt turpināt cīņu par to ticību, kas svētiem reiz uzticēta.” (Jūdas 3)

 „Mīlestības Uguns” is stāsts, kuru ir uzrakstījis Atgādinātāja atgādinātājs. Šajā vēstures posmā, vietā un situācijā atgādinātāja vārds ir Vassula. Viņas piedāvātā situācijas analīze ir ļoti reālistiska. Sastopoties ar patreizējo neticību, nepaklausību baznīcai, viltus pravietojumiem un visiem, kas runā „pasaules valodā”, vairs nav laika pašapmierinātībai un disciplīnas trūkumam. Kristus vēlas, lai Viņa kopienā valdītu kārtība, lai uzticība Dievam būtu sakārtota. Kur ir ticība, tur Dievs darbojas caur vājo un nespēcīgo, savukārt, kur nav nedz nožēlas, nedz ticības, vājums ir vienīgi vājums. Laika ir palicis maz, jo tie, kuri iztirgo Kristu, arvien vairāk ignorē Dieva esamību, viņi izkropļo un grauj Dieva žēlastību, viņi ignorē mūsu vienīgo Kungu un Skolotāju Jēzu Kristu (Jūda 4). Tas, kurš pasludina, ka Kristus ir augšāmcēlies, nostājas to pusē, kuri apsūdz šo pasauli un kļūst par liecinieku jaunajai pasaulei, kura neiznīks. Šī ievada mērķis nav kanonizēt Vassulas Garīgo sarunu saturu un metodi, nedz arī pasludināt viņu par talantīgu rakstnieci, kura prasmīgi izmanto dažādus stilus: doksologisko, sentimentālo, poētisko un gandares. Drīzāk es vēlētos ieraudzīt abas Dieva rokas – Dēlu un Garu (sv. Irenejs), kuras satver savu mācekli un dara caur viņu varenus darbus.

Jēzus Kristus, pats būdams dzīvais Dieva Logoss, mācīja mums Dieva Vārdu. Kad jūdi pārmeta Jēzum, ka Viņš pats nav apguvis Rakstus, Kungs atbildēja: „Mana mācība nav no Manis, bet gan Tā, Kurš Mani ir sūtījis. Ja kāds ir gatavs darīt Viņa gribu, tad viņš arī sapratīs, vai Mana mācība patiešām ir no Dieva” (Jņ 7, 16). Jēzus uzsvēra, cik svarīga ir mīlestība: „Ja kāds Mani mīl, viņš turēs Manus Vārdus… Tie, kuri Mani nemīl, netur Manus vārdus, bet Mani vārdi nenāk no Manis, bet gan no Tā, Kurš Mani ir sūtījis” (Jņ 14, 23 – 24). Labajai Vēstij piemīt zināma objektivitāte – tā runā par „Maniem baušļiem” – par to, kas ir bijis rakstīts Psalmu grāmatā (Lk 20, 42), Mozus Likumā, praviešos (Lk 24, 44). Jēzus nepalika dzīvot tuksnesī, bet gan skaidroja Rakstus gan templī, gan uz ceļa sastaptajiem cilvēkiem (Lk 24, 27 – 32). Jēzus savus mācekļus sapulcināja ar mācīšanas palīdzību, jo Viņš „mācīja ar autoritāti un nevis kā Rakstu zinātāji” (Mt 7, 29). Visa Jēzus dzīve un kalpošana ir saskaņā ar Pestījošā Dieva ekonomiju. Viņu rūpēja Viņa Tēva lietas (Lk 2, 49), Viņš apstaigāja Svēto Zemi, bet beigās tomēr devās atpakaļ uz Jeruzalemi, kur Viņa Krustā sišana kļuva par Viņa pagodināšanu.

Tagad augšāmcēlies Kristus ir dzīvs un darbīgs Savā Garā – šī realitāte mums atklājas Vasarsvētku dienā. Lai komunicētu ar mums, Viņam ir vajadzīgs Gars, tādēļ Viņš mums pavēl: „Neslāpējiet Garu” – Patiesības Garu, Kurš „iemācīs jums visu un atgādinās visu, ko Es jums esmu teicis” (Jņ 14, 26). Gars ir Viņa liecinieks, „cits liecinieks” (Jņ 5, 6), jo Viņš nerunā no Sevis, bet gan to, ko ir uzzinājis un darīs jums zināmas nākamās lietas” (Jņ 16, 13). Vienlaikus Gars ir arī brīvība, Tas ir kā Vējš, kurš dveš, kur vien vēlas. Ikvienā vietā, kur mēs sastopam viltus skolotājus un mācību, Gars neatlaidīgi atkārto Jēzus teikto, savukārt uzticamajiem mācekļiem Viņš atklāj Dieva Gudrības apslēptos dārgakmeņus. Gars mūsos pilnveidos Augšāmcēlušā Kristus pilnīgo Mīlestību. „nesakiet, ka viss, ko vēlējos jums pateikt, jau ir ticis pateikts – kādēļ jūs Mani gribat redzēt tikpat ierobežotu kādi esat paši?” Ar Svētā Gara starpniecību Jēzus izdala dāvanas, spējas, kalpošanas veidus. Svētais Gars, Kurš ir klātesošs pilnīgi visur, spēj aizsniegt un piepildīt visu pasauli.

 „Jo arī jūs būsiet Mani liecinieki”. Tāds arī ir Atgādinātāja atgādinātāju un Liecinieka liecinieku galvenais uzdevums: viņi nav izvēlēti un nolikti kādai noteiktai kalpošanai, bet gan svētīti un svaidīti, lai liecinātu, ka Kristus ir augšāmcēlies! „Es esmu brīvs sūtīt jums jaunas zīmes un brīnumus”. Īpašības, kas raksturo šos lieciniekus ir pilnīga mīlestība un uzticamība – ja tas ir nepieciešams, Jēzus Kristus viņiem lūdz no jauna pārrakstīt Viņa vēsti. No tā mēs daudz varam uzzināt par kristietības būtību: Evaņģēliju mums „neuzspiež” imperatora edikts, magistērija dekrēts, koncila lēmums, intelektuālās domas spiediens vai apkārt valdošā kultūra. Kristietis ir sholastiķis, kurš ir iegrimis skolotāja – skolnieka dialogā un mīlestības pilnā komunikācijā. Šī saruna var izvērsties par atgriešanos, par sirds un prāta atjaunotni. Sholastiķis sacīs: „Es apsolu būt Tev uzticīgs – šis ir mans svinīgais solījums. Palīdzi man turēt šo solījumu mūžīgi mūžam.” Skolotāja māceklis vienmēr būs skolnieks.

 „Mīlestības uguns” vēršas pie ekumēniskās kristietības ar smagiem, brīdinājuma pilniem vārdiem. „Trīs metāla stieņu” simbols ir patiess, tas atbilsts Baznīcu „stīvumam”, kuras ir pieradušas pie sašķeltības miega un letarģijas. Tas attiecas arī uz derību ar Kristu. Vēstījumos Kristus aicina uz steidzīgām pārmaiņām – vismaz uz Lieldienu svētku svinēšanu vienā datumā. Vienīgi Gara uguns var izkausēt un likt pieliekties sastingušajiem stieņiem, ja ne – Jēzus kristiešus izmetīs laukā kā „satrunējušu malku”. Mūsdienās, kad mūsu uzmanību piesaista tik daudzas sektantiskas un fundamentālistu grupas un nepietiek laika atcerēties par Dievu, kristieši nevar palikt nedzirdīgi pret Vassulas padomu un pārliecību, kas attiecas uz jaunajām, jau tagad redzamajām vienotības zīmēm. Viņas vēstījumiem piemīt kaut kas universāls, kas atgādina, ka „jūs visi esat viens Kristū Jēzū” (Gal 3, 28).

Tradīcija nenosaka nekādus ierobežojumus tanī, kas attiecas uz Evaņģēlija vēsts nodošanu tālāk. Vienīgais, šiem līdzekļiem ir jābūt atbilstošiem un vēsturiskā prakse ir noteikusi zināmas mācības kalpošanas: mācītāji, priesteri, skolotāji, teologi un bīskapi. Vai mēs varam pieļaut, ka Tradīcijas ietvaros var notikt arī citāda veida Dieva komunikācija – piemēram, ar neparastu harizmu apveltītas personas, kas atgādina mums Dieva vārdu? Vai mēs varam atrast vietu tiem, kuri nes Kristus vīziju un to nodod tālāk ar no augšienes saņemtu vārdu starpniecību? Ja tas tā ir, tad Baznīcai ir jāatzīst šī ticīgā dāvanas un jāintegrē tās Miesas dzīvē. Šīs harizmas ir jāatpazīst, daži no to nesējiem ir jāierobežo, bet citi – jāiedrošina.

 „Mīlestība Uguns” autore piedāvā redzamu liecību, kuru viņa pati piedzīvo ar savu roku starpniecību. Atgādinātāja balss un roka nedarbojas mehāniski – Vassulai nākas ņemt vērā savu cilvēcību, stiprās un vājās puses, viņai ir jānāk Dieva priekšā ar grēku nožēlu un lūgšanu, viņai ir nepieciešams svēto un ticīgo sadraudzības atbalsts. Viņas spītīgi atkārtotais „Kristus ir Augšāmcēlies” kā nemitīga lūgšana var daudzo izraisīt dusmas. Viņai nākas paciest to jautājumus un skrupulozitāti, kuri apšauba viņas piedzīvoto atklāsmju un pravietojumu objektivitāti. Viņas stiprā puse ir tā, ka viņa norāda nevis uz sevi, bet uz Kristu. Vassula noteikti apzinās ar ko viņa riskē, jo viņas autoritāte ir subjektīva, tā ir pakļauta vienīgi Dieva viestajiem labojumiem. Augšāmcēlies Kristus kā atraitne turpina viņu nelikt mierā (Lk 18, 5). Viņas, kā pēdējās stundas strādnieces, jau pati par sevi ir žēlastība, kura atļauj Kungam viņu pārveidot un lietot: „Tādēļ es trīs reizes esmu lūdzis Kungu, lai Viņš no manis atkāptos, bet Viņš ir sacījis: „Tev pietiek ar Manu žēlastību, jo Mans spēks nespēkā varens parādās.” Tad nu es daudz labprātāk lielīšos ar savu nespēku, lai Kristus spēks nāktu pār mani. Tādēļ man ir labs prāts vājībās, pārestībās, bēdās, vajāšanās un bailēs Kristus dēļ, jo, kad esmu nespēcīgs, es esmu stiprs” (2 Kor 12, 8 – 10).