True Life In God - Vassula Ryden arrow Baznīca

2020.gada 13.martā

Uzrunājiet cilvēkus un sakiet viņiem: šis ļaunums turpināsies ilgāk nekā jūs domājat, ja jūs nenožēlosiet savus nepareizos darbus un grēkus un nebūsiet patiesi savās lūgšanās; vērsieties pie Manis, jūsu Dieva, un nožēlojiet; Mani, jūsu Dievu, sasniegs patiesa un vispārēja lūgšana; gavēšana aizdzīs dēmonus; Man ir pieņemams ikviens upuris; aizdzeniet savu letarģisko garu un atsakieties no saviem ļaunajiem ceļiem, un izlīgstiet mieru ar Mani, jūsu Dievu; lai Es sadzirdētu: “Kungs, apžēlojies par mani, grēcinieku!”, un Es parādīšu savu līdzjūtību; un Es izliešu svētības pār jums visiem; nāciet, nebaidieties; Es klausos…


Aicinām atbalstīt mājaslapas uzturēšanu un jau nepieciešamo rekonstrukciju, kā arī vēstījumu izplatīšanu.
Būsim pateicīgi par jebkuru ziedojumu.
Mūsu konts:
SEB banka: LV04UNLA0050016002675
 TLIG Latvija, Biedrība
Reģ. Nr. 40008157102


 

 
 


Rev. Gevins Ašedens (LL.B. B.A., M.Th, D.Phil)

Saseksas Universitātes vecākais kapelāns un Religijas psiholoģijas pasniedzējs; Čičesteras bīskapa kapelāns; diacēzes padomnieks New Age reliģiozitātes jautājumos; Anglijas Baznīcas generālsinodes loceklis.

 

Personiskas pārdomas pēc 2007.gada „Patiesas dzīves Dievā” ekumēniskā svētceļojuma

http://tlig.org/images/global/article/gavin.jpg Ikvienam svētceļojumam ir dažādi līmeņi: tās ir vietas, lūgšana, šķīstīšanās process un cilvēki – šis svētceļojums nebija izņēmums.

 

VIETAS

Vietas noteikti ir pirmais, vispieejamākais un saprotamākais svētceļojuma aspekts. Cilvēks apmeklē vietas, kurām ir sava veida nozīme Baznīcas vēsturē un kuras vēlāk netieši ir ietekmējušas tās attīstību laikā un telpā. Ikviens uztver vietas savādāk, bet viena vai divas no tām noteikti būs atstājušas paliekošāku iespaidu. Mani pārsteidza Kapadokijas kapi, kuros kristieši slēpās vajāšanu laikos – es vēl nekad nebiju redzējis šāda veida ainavu!

Tomēr visvairāk mani aizskāra Marijas māja Efezā. Daudzi cilvēki liecināja, ka šīs vietas gaisotne uz viņiem ir atstājusi īpašu iespaidu. Es nezināju, ko meklēju, tomēr kopš esmu izlasījis „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumus, es daudz labāk apzinos Marijas, Kunga mātes svarīgo lomu. Doties svētceļojumā nozīmē saprast, ka tas izmainīs tavus priekšstatus, tu daudz ko noskaidrosi un kaut kas izmainīsies pilnībā. Kā anglikānis es vienmēr esmu sapratis, ka teoloģiski Marijai ir ļoti svarīga nozīme, es vienmēr esmu viņu godājis kā „Theotokos” - Dieva Dzemdētāju. Bet tas nebiju es, kas kā citi priesteri un ticīgie, spēja runāt par Viņas tuvumu. Mani šis fakts nedaudz mulsināja, tomēr es uzskatīju, ka, iespējams, tas ir saistīts ar manas psiholoģiskās struktūras īpatnībām – piemēram, ar manu vispārējo attieksmi pret sievišķo kā tādu.

 

Tad, ar vēstījumu starpniecību, es uzzināju, cik dzīva, svarīga un visā iesaistīta ir Jaunava Marija, un es sapratu, ka mana attieksme pret Viņu vairs nevar būt tikai kādas personiskas pieredzes rezultāts – tam ir jābūt kam spēcīgākam, kas sakņojas manās lūgšanās un attiecībās ar Kungu. Šo apziņu ļoti stiprināja viņas māja un vieta, kurā tā atrodas. Šo vietu raksturo liela krāsu bagātība – zāle ir neparasti lekna, viss ir auglīgs, bagātīgs un it kā vibrējošs. Šai vietā svinētā Euharistija bija patiesi prieka pilna un tam nebija nekādas saistības ar svētceļnieku grupā notiekošo. Bija tāda sajūta, ka mēs vienkārši ieejam dziļāk Dievā un tā ir Viņa dāvana, kuru saņemam tieši šajā konkrētajā vietā. Tas nozīmē, ka šo žēlastību mēs noteikti saņēmām ar Dievmātes starpniecību. Marijas māja nepiedāvā kādu īpašu tuvumu Kungam vai Viņa Mātei, bet tā parāda uz kādiem dziļumiem mēs esam aicināti. Iespējams, ka ar mūsu lūgšanu un uzmanības starpniecību mēs varam palīdzēt Viņai un Kungam izveidot mūsos plašākas durvis uz Debesu Valstību.

Kopš es uzzināju, ka dosimies uz Izmiru Efezā, manā prātā ļoti bieži atbalsojās dziesma „Varena ir efeziešu Diāna”. Rakstos ir skaidri parādīts, ka Efeza ir bijusi varena un ļoti nozīmīga vieta. Staigājot pa galveno ielu, milzīgi pieauga mana cieņa pret apustuli Pāvilu. Cik daudz drosmes un svētuma bija vajadzīgs, lai ierastos šajā pilsētā ar Evaņģēliju un nostāties pret šo spēku, bagātību un ikviena materiālo ieinteresētību, piedzīvojot vajāšanas, kā tas ir aprakstīts Apustuļu darbos, kā arī palīdzēt cilvēkiem piedzīvot augšāmcēlušos Kristu.

Ļoti dziļu aizkustinājumu es piedzīvoju Patmas salā. Tas noteikti ir manas iztēles auglis, tomēr tā vien šķita, ka Turciju ir pārklājis pelēks plīvurs, un, jo vairāk mēs virzījāmies un Grieķijas salu pusi, jo šos plīvurs pamazām izzuda. Tā nebija tik daudz atmosfēriska, cik metafiziska pieredze, tomēr, lai kas tas arī būtu, šī pieredze bija daudz reālāka par klimata maiņu.

Neilgi pēc savas atgriešanās (toreiz es biju jauns jurisprudences students), es sastapos ar kādu anglikāņu priesteri, kurš man pastāstīja, ka Patmas salā, sēžot pie apustuļa Jāņa kapa un lasot Apokalipses grāmatu grieķu valodā, viņš bija piedzīvojis dziļu garīgu atjaunotni. Toreiz es padomāju, ka labprāt kādu dienu vēlētos izdarīt to pašu un pēc 30 gadiem šāda diena pienāca.

Tādā veidā svētceļojums izmainīja manī vēl kādu lietu un tā ir: manas attiecības ar pēdējo Bībeles grāmatu. Akadēmiskās teoloģijas aprindās ir pieņemts uzskatīt, ka ceturto evaņģēliju un Apokalipsi nav uzrakstījis vies un tas pats Jānis. Tomēr Patmā pieredzētais deva man savādāku skatījumu uz Debesu Valstības notikumiem.

Teologi savu spriedumu pamato tajā, ka rakstīšanas stils, vārdu krājums un pati grieķu valoda šajos abos darbos ir ļoti atšķirīga. Tagad esmu kļuvis par tās domas piekritēju (akadēmiskās aprindās šis viedoklis netiek uztverts nopietni, bet ir klātesošs tradīcijā), ka Jānim ir bijis sekretārs. Mani ļoti iedvesmo doma, ka kāds no Jāņa tuvākajiem līdzgaitniekiem ir pierakstījis un atjaunojis grāmatu – tagad šī atklāsme ir atguvusi savu vietu manā teoloģiskajā kartē. Vēl svarīgāk man bija atklāt, ka „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumos Kungs diezgan plaši citē Apokalipsi. Tas viss kopumā ir izmainījis manu teoloģisko izpratni. Ja Jēzum ir taisnība, es noteikti kļūdos. Ar vēstījumu starpniecību es pamazām pierodu pie metaforām un hiperbolām, kuras Kungs plaši izmanto Evaņģēlijā un kuras ir arī īpaši klātesošas „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumos.

Pie tam, mans priekšstats par Jāņa kapu izrādījās pilnīgi nepareizs. Es biju iedomājies, ka tas ir tradicionālais kaps jūras krastā, bet izrādījās, ka tā ir grota kalna pakājē.

 

LŪGŠANA

Kaut kas izmainījās manā pieredzē par Euharistijas koncelebrēšanu. Pirmo reizi to redzot biju ļoti pārsteigts. Redzot kardinālu, kurš godbijīgi piedalījās Jeruzalemes anglikāņu bīskapa celebrētajā liturģijā mani aizskāra vairāk nekā es spēju to izteikt vārdos – tas manī dziedināja neizpratni un pretrunīgumu.

Pēdējā, 2005.gada, svētceļojumā es šos dievkalpojumus redzēju kā nākotnes pravietisku liecību, kā kaut ko tādu, ko Dievs patiešām vēlas, bet vienlaikus kā kaut ko tādu, kas Baznīcai ir iespējams vienīgi tālā nākotnē. Šoreiz man šis dievkalpojums šķita gandrīz vai pašsaprotams – drīzāk mūsu konfesionālā sašķeltība man sāka šķist kā novirze no normas. Šī kopība ap vienu altāri bija patiesā Baznīca – tam tā ir jābūt un tā ir realitāte. Tas man atgādināja Ziemassvētku dienu, kurā ģimene, kas līdz šim ir bijusi izklīdināta pa visiem četriem pasaules stūriem un sen nav tikusies, beidzot sanāk kopā, apsēžas pie viena galda un svin svētkus. Viens bez otra mēs nevaram sevi saukt par Baznīcu.

 „Patiesas dzīves Dievā” svētceļojumi neapšaubāmi liek pacelties jautājumam, cik tas ir pareizi „iesaldēt” teoloģiskos jautājumus, kas veido ceļu uz sakramentālo vienotību. Vēstījumos Kungs nedaudz „apgāž” mūsu pārlieku lielās raizes par vienotas teoloģijas izveidi. Kad katru dienu dažādu Baznīcas seju – katoļu, pareizticīgo un anglikāņu – pārstāvji, visi Svētā Gara pilni, svinēja Euharistiju, atbilde kļuva pavisam skaidra: pats galvenais ir pulcēties ap vienu altāri. Tā vietā, lai par noteicošo uzskatītu Euharistiju, mūsu sakramentālo teoloģiju un Baznīcas politiku, šeit bija pulcējusies dziedināta Baznīca un bija redzama atjaunota Kunga Miesa. Viņam nākot mūsu vidū zem maizes un vīna zīmēm mēs kļuvām kā atsevišķi krasti, kurus sapludina kopā vienota mīlestība un pielūgsme. Šīs ikdienas Euharistijas no teoloģiskā viedokļa kļuva par patiesām Debesu Valstības priekšnojautām.

Ikvienam dievkalpojumam piemita īpaša garša. Manā uztverē vispiesātinātākie bija tie, kurus svinējām Marijas mājā Efezā un Vasarsvētku dienā Patmas salā virs Jāņa kapa. Efezā gan gaisu, gan zemi piepildīja liels maigums, kas ieplūda arī mūsu lūgšanās, savukārt Patmas salā mums tika ļauts uz mirkli ieskatīties laika un telpas nākotnē, mēs visi kopā tikām ievadīti \kunga mērķos un mēs sapratām. Ka arī Baznīca pravietiski ir līdzdalīga Kunga nodomā – Euaristijā, mīlestības centrtieces spēka iedarbībā, tai ir jākļūst par vienotu veselumu.

Tomēr šādai pieredzei ir arī sava cena. Atgriežoties mājās un svinot Euharistiju, es paveros apkārt un sev vaicāju, kur gan ir Baznīcas atlikušā daļa?

 

ŠĶĪSTĪŠANA

Cilvēkam lasot vēstījumus, viņā kaut kas mainās – es sāku saprast, ka tas notiek arī ar mani. Iespējams, ka tas notiek tāpēc, ka tās ir sarunas ar Kungu un ikvienā sarunā sirds ir atvērta dialogam. Ja sirds ir atvērta, tad pēc sarunas neviens nav tāds pats kā bija pirms tam – pat, ja izmaiņas ir mazmazītiņas, tās tomēr notiek.

Šķita, ka svētceļojuma laikā šis process ir nedaudz paātrinājies. Manu prātu, kas parasti ir aizņemts ar teoloģiju vai priestera kalpošanu, savā varā bija pārņēmusi pielūgsmes pilna sirds un manā gadījumā tā nav nemaz tik ierasta parādība. Jau kopš kāda laika es centos saprast, kā sirdij un prātam vajadzētu būt pakārtotiem cits citam. Atbildi es atradu kādā pareizticīgo teicienā, kurš saka, ka cilvēkam ir jānāk Patiesā Dieva priekšā ar savu patieso ‘es’ un ar prātu, kas ir paslēpies sirdī.

Šī svētceļojuma laikā es atklāju kā mainās daudzi no maniem ierastajiem uzskatiem. Pārsvaru guva sirds. Prātam ir savs darbs un man tas patiešām patīk, tomēr prioritāte šoreiz tika dota sirdij un prātam nācās mājot šajā sirdī. Kad sirds dominē, tad lūgšanas laikā prāts pamazām apklust. Šī svētceļojuma laikā kaut kas īpašā veidā pamodināja manu sirdi – iespējams tas notika tāpēc, ka visa Baznīca atradās patiesā vienotībā, iespējams tāpēc, ka lūgšana bija sagatavojusi šo svētceļojumu, iespējams tāpēc, ka tik unikālā veidā mīlestība un pielūgsme bija stiprinājusi Baznīcu. Jebkurā gadījumā – notiekošais paātrināja iekšējo attīrīšanos, ko Dievs parasti mums dāvā.

 

CILVĒKI

Viens no svētceļojuma visuzmundrinošākajiem aspektiem bija gaidas sastapt cilvēkus, pie kuriem Kungs mūs sūtīs un kurus Viņš sūtīs pie mums. Abi „Patiesas dzīves Dievā” svētceļojumi tikpat spēcīgi kā apmeklētās vietas ir iegravējuši manā atmiņā arī sastaptos cilvēkus. Visvienkāršākie vārdi maltītes laikā var kļūt par ļoti uzrunājošiem – Svētā Gara piepildīti, tie var skart situācijas, kuras runātājs pat nepārzina. Svētceļojums ir zināma grēksūdzes forma, kurā tiek izrunātas lietas, saņemta piedošana un tās tiek iekļautas Debesu Valstības norisē. Šajā svētceļojumā ir bijis tik daudz gudrības – pat visnenozīmīgākajās sarunās bija tik daudz mīlestības, tuvības un laipnības, kuras izgreznoja ikvienu svētceļojuma dienu. Nepārstāstot sarunas ir grūti nodot tālāk to garšu, kas deva tikšanās reizēm tik dziļu intensitāti. Pats svarīgākais, iespējams ir tas, ka ikvienā bija ilgas mīlēt Kungu, sastapties ar Viņu un palikt Viņa klātienē un, izņemtiem no ikdienas rutīnas, šīs ilgas mūsos izpaudās jo īpaši spēcīgi.

Savas kristieša dzīves laikā es vienmēr esmu priecājies par ikvienu, kura acīs ir saskatāms Kristus, kuru šis brālis vai māsa nes savā sirdī. Šī svētceļojuma laikā visspilgtākās atmiņas ir palikušas no viena vai diviem brāļiem – priesteriem, ar kuriem, neskatoties uz viņu nabadzīgajām angļu valodas zināšanā, es sajutu īpaši dziļu mīlestības saikni un lielu cieņu, jo ieraudzīju viņu acīs, prātā un sirdī Jēzu. Tā bija visspēcīgākā norāde uz Baznīcas vienotību un Kristus harizmu. Tas mani pavadīja šī „Patiesas dzīves Dievā” svētceļojuma laikā. Un vēl kāda lieta, kas mani iekšēji uzrunāja bija pateicība par dzīvības dāvanu.

Tēvs Gevins Ašedens.


 
 
 
Dienas vēstījums tavā e-pastā!
 
 

 


Pamats Garīgums Baznīcu vienotība Starpreleģijas Misija Beth Myriam Liecības Bibliogrāfija Jaunumi Kontakti Vēstījumi Meklēt
Tlig.lv © 2009