„Mani mīļotie brāļi, bīskapi, dažādu kristīgo konfesiju vecākie! Es ar īpašu mīlestību sveicu jūs visus šajā svētajā klosterī. Es jums nesu sveicienu no Viņa Svētības Aleksandrijas un visas Āfrikas patriarha Pētera VII, kurš nevarēja būt kopā ar jums dažādu neatliekamu pienākumu dēļ. Viņš jums novel patīkamu laiku Nīlas zemē Ēģiptē.

Šī vieta, kurā jūs šodien atrodaties ir ne vien svēta, bet arī „Theovadistos” – vieta pa kuru ir staigājis Dievs. Šeit svētā Ģimene, bēgot no Hēroda izraisītā terora, pavadīja aptuveni 18 mēnešus. Šeit Jēzus Kristus spēra Savus pirmos soļus, šeit mazais Emanuēls pirmo reizi sadzirdēja putnu čivināšanu. Mūsu klosteris ir viens no senākajiem Ziemeļāfrikas pieminekļiem – tas ir celts 4.gadsimtā. Šī ir vieta, kurā 30 mēnešus bija ieslodzīts svētais moceklis Georgs – viņa moceklība noslēdzās kādā nelielā Palestīnas pilsētā.

Es īpaši priecājos par mums visiem, kas esam šeit šodien sapulcējušies, lai paceltu rokas kopīgā lūgšanā un pielūgsmē Dievam par mieru visā pasaulē un visu zemes cilvēku vidū. Cilvēce cieš no kariem un dažādām cita veida katastrofām. Mūsu, visu kristīgo konfesiju un citu reliģiju pārstāvju pienākums ir mācīt cilvēkiem izlīgumu. Mēs diemžēl esam aizmirsuši, ka mums visiem ir kopīgas saknes – Dievs Tēvs, Visuma Radītājs. Pietiek! Zeme ir nogurusi uzņemt sevī netaisnīgi izlietās brāļu asinis! Mums kādu dienu ir jāsaprot, ka atšķirības netiek pārvarētas ar ieroču starpniecību, bet gan ar sirds un mīlestības dialoga starpniecību. Kādu dienu mums visiem ir pienākums strādāt šajā virzienā cenšoties izlīdzināt cilvēku pirmkārt ar Dievu un tad ar saviem tuvākajiem, jo Dieva acīs mēs visi esam vienādi! Apustulis Pāvils saka, ka nav vairs jūda un grieķa, nav vairs verga un brīvā, vīrieša un sievietes. Kristus acīs mēs visi esam viens.

Mūsu šīsdienas sapulcei ir jābūt iemeslam, lai mēs katru savas dzīves dienu nolemtu lūgties, lai pasaulē pārsvaru iegūtu miers. Mums vajadzētu ņemt miera un mīlestības vēsti un nest to visas zemes cilvēkiem. Mēs patiešām varam kļūt par jaunajiem apustuļiem, kuri runā par mīlestību un mieru. Katru dienu prese mums vēstī par katastrofām un vardarbību. Lai arī kur cilvēks paskatīties, viņš ieraudzīs iznīcību, uguni, cilvēku strīdus, raudas un vaimanas. Iespējams, ka tas skan neloģiski, bet mēs, Aleksandrijas patriarhāts nu jau 2000 gadu garumā dzīvojam draudzībā un harmonijā ar visiem Ēģiptes iedzīvotājiem, kuri pārsvarā ir musulmaņi. Mums nekad nav bijušas nekādas problēmas. Redzot sauli, kas uzlec katru dienu, mēs nedomājam par to, kur tā sūtīs savus starus, vai tā apmirdzēs kristiešus, musulmaņus, hinduistus vai budistus, jo mēs visi dzīvojam zem vienām debesīm – Dieva Mīlestības. Ja mēs nedaudz pabīdām malā savas personiskās intereses, tad es esmu pārliecināts, ka kādu dienu mēs būsim laimīgi. Mēs paspiedīsim cits citam rokas izlīgumā. Es ticu, ceru un lūdzos, lai pienāktu diena, kad visi zemes iedzīvotāji atrastu kopsaucēju un apraudātu izlietās asinis, izlīgstot uz mūžīgiem laikiem.

No Ēģiptes, no zemes pa kuru ir staigājis Dievs mēs tiekam šodien sūtīti, lai aiznestu citiem mīlestības un miera vēstījumu. Mēs šodien esam sapulcējušies zem viena Baznīcas kupola un mēs nešķirojam, kas ir kristieši un kas ne. Sākot ar šo dienu mēs pasludināsim visai pasaulei, ka cilvēki, ja vien viņi pirmkārt savā dzīvē mīl savu Dievu, lai arī kā viņi To nosauktu, spēj dzīvot izlīgumā. Es esmu pārliecināts, ka šajā gadījumā no mīlestības uz Dievu dzims arī mīlestība uz citiem cilvēkiem.

Nododiet savu Baznīcu vadītājiem, savu reliģiju līderiem, saviem cilvēkiem, kopienām, pilsētām, ciematiem un valstīm mūsu sveiciens, svētības un mīlestību. Ka mēs, daži grieķi, daži kristieši, neatkarīgi no mūsu skaita, lūdzamies par mieru, par visu pasauli, lai nākamgad, kad jūs ceru ieraudzīt atkal, jūsu sejas rotātu vēl plašāks smaids! Sludiniet par vēstījumu, ka nav vairs kara, neviens netiek nogalināts un vairs netiek izlietas netaisnīgas asinis.