Kad manās rokās nonāca divas Vassulas Rīdenas grāmatas, kuras horvātu valodā bija tulkojusi Marija Dragiča Vukiča, biju patīkami pārsteigts, jo tulkojums no angļu valodas bija tapis Belgradā, kur dzīvo Vukičas kundze. Viņa man lūdza, lai uzrakstu priekšvārdu trešajai grāmatai horvātu valodā. Kopumā angļu valodā uz šo mirkli ar nosaukumu „Patiesa dzīve Dievā” ir iznākuši pieci šīs grāmatas sējumi un man ir liels prieks rakstīt šos ievadvārdus.

Pirmo reizi par Vassulu es uzzināju pirms diviem gadiem kādā kanādiešu katoļu izdevumā „L`Informateur Catholique”. Tas bija īpašs šī izdevuma numurs, kurš galvenokārt bija veltīts Vassulai. Arī vēlāk šis žurnāls regulāri publicēja informāciju par Vassulu. Kāda laba katoļu kundze, kuru ļoti iedvesmo Medžugorje un kura bieži brauc uz turieni svētceļojumus, vērsās pret Vassulu ar asu kritiku. Tās pamatā bija aizrādījums, ka Vassula izplata nepatiesu mācību – piemēram, Jēzus vēstījumos dēvē Sevi par „Mūžīgo Tēvu”, tā, it kā Viņš identificētu Sevi ar Tēvu, neņemot vērā atšķirības starp Tēvu un Dēlu. Šai godbijīgajai Dievmātes godinātājai nepatīk arī veids, kādā Jēzus komunicē mums Savus vēstījumus, izmantojot Vassulas roku – viņai šķiet, ka šajā veidā ir apslēpts spiritisms.

Vassulas kritizētāja, par kuru biju lasījis, bija Darija Klanača – man bija tas gods sastapties ar viņu, viņas organizētā kanādiešu svētceļojuma laikā uz Medžugorji. Viņa mani apmeklēja Splitā, svētā Pētera katedrālē, kur es dzīvoju kopš 1983.gada. Es uzrunāju svētceļniekus franču valodā un pastāstīju viņiem par Medžugorjes vēstījumos pausto aicinājumu uz mieru. Arī Klanačas kundze ļoti dedzīgi runāja par Dievmāti. Biju priecīgs, ka Klanačas kundzei, kas ir precējusies ar horvātu, ir tik laba reputācija Kanādas katoļu aprindās. Vēlāk, kad viņai radās nesaskaņas ar minēto izdevumu, kurš atbalstīja Vassulu, es ievēroju, ka, neskatoties uz nesaskaņām, izdevuma vadība ar lielu cieņu izteicās par Klanačas kundzi. Tas mani patiešām iepriecināja.

Es tomēr esmu Vassulas pusē un it īpaši kopš tā laika, kad manās rokās nonāca trīs no viņas grāmatām itāļu valodā, kuru nosaukums ir „Mīlestība un Miers”. 1992.gada 23.septembrī es svinēju svēto Misi lielā Komo baznīcā – tā bija pilna un tur es pirmo reizi sastapos ar Vassulu. Pirms mises viņa liecināja par savu pieredzi un vēstījumiem. Viņa to darīja ar lielu pārliecību un visu atbildību novēlēja Jēzum. Es savukārt sprediķoju par tās dienas Evaņģēliju, piebilstot, cik svarīgas mūsdienu pasaulei un Baznīcai ir privātās atklāsmes. Lai arī galīgo spriedumu es atstāju Baznīcas ziņā, es tomēr veltīju Vassulai dažus iedrošinājuma vārdus – šādu ieradumu es biju ieguvis runājot par Medžugorjes vēstījumiem.

Tomēr privātās sarunās es vienmēr esmu izteicis savu pārliecību par Medžugorjes vēstījumu autentiskumu – šajā gadījumā es balstos Evaņģēlija mācība, kas saka, ka labu koku var pazīt pēc tā augļiem. To var attiecināt uz tik daudzajiem atgriešanās gadījumiem un morāla rakstura brīnumiem, kas notiek šajā vietā. Kaut ko līdzīgu mēs varam atklāt arī Vassulā, kura pati par sevi ir apbrīnas cienīga, lai arī viņa, nepretendējot uz dziedināšanas harizmu, neveic nekādus redzamus brīnumus.

Tulks man personiski iedeva ceturto Vassulas pierakstīto vēstījumu grāmatu un es ar ļoti lielu prieku konstatēju, ka tās ievadvārdus ir rakstījis tēvs Renē Lorentēns, kuru es ļoti augsti vērtēju. Viņu es vairakkārt esmu sastapis Splitā, pa ceļam uz Medžugorji.

Vassulas pierakstītie vēstījumi apstiprina pirmo iespaidu, kas man par viņu bija radies. Viņas vēstījumi, kuri manā izpratnē patiešām ir Jēzus vēstījumi, ir dzīvi un autentiski. Tie mums var palīdzēt labāk un personiskāk izprast Jēzus Evaņģēlija vēsti – tas ir pats galvenais kritērijs, kas palīdz privātajās atklāsmēs atpazīt veselīgu mistisko pieredzi. Baznīcā vienmēr ir bijušas un mūs mistiskas pieredzes – lai arī galavārds pieder Baznīcai, mēs tās nedrīkstam uztvert pārākk vieglprātīgi.

Kad es sastapos ar Vassulu 1992.gada 23.septembrī Komo, man radās iespaids, ka viņai nākas piedzīvot ļoti spēcīgu kritiku – prese par viņu rakstīja ļoti nicinoši. To var saprast, jo ar Vassulas starpniecību Jēzus izsaka Savu spriedumu par mūsu laikmeta ekstremālā novirziena teologiem, kuri distancējas no dievišķajām atklāsmēs, uzskatot, ka tādā veidā Dievs kļūst pārāk tuvs pasaulei! To neilgi pirms savas nāves atklāja jau pāvests Pāvils VI – viņš runāja „sātana dūmiem”, kas ir ienākuši Baznīcā un aizēno Dieva atklāsmes pamatpatiesības.

Jo vairāk es pārdomāju šīs lietas, jo stingrāka ir mana pārliecība, ka Vassulas galvenā harizma ir atklāt Dieva atklāsmes viengabalainību tās vistīrākajā formā. Nav nekā, kas varētu tikt atņemts no Atklāsmes un nav nekā, kas būtu tai jāpievieno. Mums nav jāpakļaujas pasaules spiedienam vai mūsdienu visu pieļaujošajai civilizācijai, kura iefiltrējas pat Baznīcā, apgrūtinot tās pestīšanas misiju.

Evaņģelizācijas pamatā ir jābūt inkulturācijai – tā, sekojot Koncila mācībai, saka Jānis Pāvils II. Lai dēstītu visās tautās Dieva atklātās patiesība, mums ir jāciena šo tautu kultūras, tām ir jādod mīlestības stiprinājums. Mums ir jālūkojas uz ikvienu ar skatienu, kas ir cilvēka cienīgs, mums ir jārespektē nacionālās un sociālās tiesības un jāvērš sava uzmanība uz sociālo situāciju. Tā ir patiesība un to māca otrais Vatikāna koncils kā arī visi pēckoncila pāvesti. Tomēr ir arī vārds, kas saka, ka Kristus un Viņa Vārds iznes spriedumu visām kultūrām, cilvēkiem, nacionālajām un sociālajām tiesībām. Ne jau kultūras ir tās, ka tiesā Kristus un izsaka spriedumu, bet gan Kristus ir tas, Kurš viņas tiesā. Kristus ir Tas, Kurš aizsargā, dod attīstības iespējas, piešķir cilvēcisko cieņu un paceļ ikvienu kultūru augstākā – Dieva – līmenī.

Šī iemesla dēļ nebaidieties „atvērt durvis Kristum”. Viņš, kopā ar Tēvu un Svēto Garu, ir mūsu Radītājs, Draugs un „Mūžīgais Tēvs”. Viņš zina, kas mums ir vajadzīgs, lai mēs kļūtu laimīgi šeit, virs zemes un arī sasniegtu lielo laimi Debesīs.

Baznīca kopā ar pāvestu un viņa – redzamās galvas – vadībā, sludina Kristus pestījošās mācības. Tieši to Jēzus mums saka ar Vassulas starpniecību, lai arī viņa pati uzsver savu piederību grieķu pareizticīgo Baznīcai. Šādā veidā viņa mums dod pierādījumus veselīgam ekumenismam, ekumenismam, kurš šodien iet savu Kalvārija ceļu. Tomēr ekumenismam, kurš ssavā būtībā ir Dieva darbs, līdzīgi Kristum ir jānoiet Kalvārija ceļš. Lai Dievs mūs pasargā un šī Kalvārija nepārņem visu pasauli.

Ekumēnisms, pēc Kalvārijas ceļa piedzīvos savu augšāmcelšanos. Šķiet, ka tieši to Jēzus mums vēlas pateikt caur vēstījumiem, kurus mums dod ar Šveicē dzīvojošās grieķu pareizticīgās Vassulas Rīdenas starpniecību.

+Frane Franičs, bijušais Splitas arhibīskaps
Splita, Dienvidslāvija

Lasot dievišķo vēstījumu grāmatas un zinot, ka to autore Vassula Rīdenas kundze pieder grieķu pareizticīgo Baznīcai, biju ļoti pārsteigts, atrodot tajās uzticību un atbilstību tam, kas pēc manas visdziļākās pārliecības, ir Katoliskās Baznīcas mācības pamatā.

Pazemīgi vēlētos piebilst, ka 1941.gadā es Gregoiranum Universitātē, kas tolaik bija ļoti uzticīga sv.Akvīnas Toma teoloģijai un filozofijai, saņēmu doktora grādu teoloģijā. No 1942. – 1980.gadam, 38 gadu garumā, es šo teoloģiju esmu mācījis starpdiacēžu Teoloģijas skolā Splitā. Es esmu uzzinājis par dažādiem iebildumiem, kurus attiecībā uz „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumiem izsaka daži katoļu teologi. Neviens no šiem iebildumiem nespēj sagraut manu pārliecību par to, ka šīs grāmatas ir paša Kristus iedvesmoti vēstījumi, kuri sevī ietver patiesības par ticību pārdabiskajam – patiesības, kurām līdz sāpīgajam shizmas brīdim vienādi ir ticējušas gan Bizantiešu, gan Romas katoliskā Baznīca. Tas nozīmē, ka vēstījumi ļoti labi atbilst senajai grieķu pareizticīgo Baznīcas mācībai, un tas nozīmē, ka Vassulai nav jāpamet sava baznīca un jākļūst par katolieti.

Šādu pārliecību es saglabāju vēl šodien, par spīti 1995.gada 23. – 24.oktobrī „Osservatore Romano” publicētajai Ticības doktrīnas kongregācijas „deklarācijai” (Paziņojumam). Es lūdzos, lai šī „deklarācija” tiktu caurskatīta vēlreiz un tajā tiktu ieviesta skaidrība tādā veidā kliedējot to neizpratni un grūtības, kuras mūsu Baznīcā, kuras negaidīti ir radušās ekumēniskajā dialogā starp pareizticīgo un katolisko Baznīcu.

Jūtu, ka man vajadzētu piebilst arī to, ka dažas no patiesībām, kas tiek paustas Vassulas darbos mūsu pašu Baznīcā piedzīvo patiesu krīzi. Šīs patiesības vēstījumos tiek paustas ļoti skaidri un apgalvotas pārsteidzoši nelokāmi. Kā piemērus varu minēt Vissvētākās Jaunavas Marijas Jaunavību un Mātišķību kā arī Euharistijā klātesošo Kristus patieso Miesu, Asinis, Dvēseli un Dievišķību.

Mana pazemīgā pārliecība ir tāda, ka šajos vēstījumos – arī ne pirmajā to sējumā - nav kļūdu. Vassula nekļūdās, dēvējot Kristu par Abbu vai Jahvi, nedz arī, ka viņa saka, ka Kristus nāks šajā pasaulē ar Savu mieru, jo tas ir saistīts ar vēsturisko Kristus ienākšanu pasaulē ar Sava Baznīcas starpniecību, kuru šis miera periods atjaunos. Tad Kristus klātbūtne šajā. Tad Kristus klātbūtne visai cilvēcei kļūs daudz redzamāka – šādu pravietojumu mēs esam saņēmuši gan no Fatimas Dievmātes, to pašu Dievmāte pravieto arī Medžugorjē.

Tādēļ es pievienojos visiem tiem katoļu bīskapiem un teologiem, kuri aizstāv Vassulas Rīdenas – vienas no mūsdienu izcilākajām vizionārēm un mistiķēm – pieredzes autentiskumu.