II Vatikāna koncilam, kurš centās paātrināt Baznīcas apvienošanas procesu, pirmkārt nācās atrisināt kādu svarīgu un sarežģītu problēmu. Šī problēma pastāv jautājumā kā pareizi nodefinēt attiecības starp vienoto, Jēzus Kristus dibināto Baznīcu un daudzajām šodien pastāvošajam baznīcām.

 

Kristus Baznīca un daudzās baznīcas

Lai atbildētu uz šo sarežģīto jautājumu, koncils izmanto Baznīcas jēdzienu, kurš ir sastopams katoļu, pareizticīgo un protestantu baznīcās. Tātad, koncils paskaidro:

„Šī Baznīca, kas tagadējā pasaulē ir organizēta kā sabiedrība, pastāv katoliskajā Baznīcā, kuru vada Pētera pēctecis un bīskapi, kas ir ar viņu vienotībā. Tomēr daudzi svētdares un patiesības elementi tiek atrasti arī ārpus tās redzemajām robežām. Tā kā šīs dāvanas pieder Kristus Baznīcai, tad tas ir spēks, kas ved pretim katoliskajai vienotībai.” (Lumen Gentium, 8)

Šis apgalvojums ir koncila mācības par vienotību un ekumenismu pamatā. Kāds piemērs šo apgalvojumu darīs vēl skaidrāk saprotamu: iedomāsimies, ka katrā valstī ir vairākas bibliotēkas – dažas ir lielas, bet dažas – mazas. Salīdzinot šīs bibliotēkas, mēs varam pateikt, ka dažas grāmatas ir atrodamas visās šajās bibliotēkās, bet citas – vienīgi lielākajā no tām.

 

Katoliskā Baznīca un citas baznīcas

Vadoties pēc II Vatikāna koncila mēs varētu teikt arī to, ka Katoliskā Baznīca varētu tikt salīdzināta ar vislielāko bibliotēku, pareizticīgā Baznīca ir nedaudz mazāka, bet pārējās – vēl mazākas.

Tāpat kā piemērā ar bibliotēkām, arī baznīcas nav pilnībā vienlīdzīgas, jo tajās nav visi Kristus atstātie pestīšanas līdzekļi. Tomēr viu reliģiju ticīgie ir vienlīdzīgi, jo ikviens ir Dieva radīts. Tāpat kā ar bibliotēkām – pat vismazākajā no tām cilvēks var atrast vērtīgas grāmatas, tomēr bibliotēkas nav vienādas grāmatu skaita dēļ. Tomēr cilvēki, kas tajās ņem grāmatas no cilvēciskās cieņas viedokļa visi ir vienlīdzīgi.

Tātad, no vienas puses koncils izsaka pārliecību, ka Kristus Baznīca savā pilnībā pastāv Katoliskajā Baznīcā. No otras puses koncils ievēro un pozitīvi novērtē visus tos daudzos svētdares un patiesības elementus, kuri pieder vienīgi Kristus Baznīcai, lai arī vienlaikus ir atrodami ne-katoliskajās baznīcās.

 

Kas nāk no Kristus un Svētā Gara, tas svētdara un glābj

Koncils sludina, ka visi svētdares un patiesības elementi ieskaitot tos, kuri ir atrodami ārpus Katoliskās Baznīcas, ja tie nāk no Kristus un Svētā Gara, tad tie ir svētdaroši un pestījoši. Dekrēts „Unitatis redintegratio” 3.paragrāfā skaidro: „Vēl jo vairāk – aži un pat daudzi ļoti nozīmīgi elementi un dāvanas, kuri savā kopumā ceļ un dod dzīvību Baznīcai, var pastāvēt ārpus redzamajām katoliskās Baznīcas robežam. To vidū var minēt rakstīto Dieva Vārdu; žēlastības dzīvi; ticību, cerību un mīlestību; iekšējās Svētā Gara dāvanas kā arī ārējos elementus. Tie visi, kas nak no Kristus un ved atpakaļ pie Viņa pēc savām tiesībām pieder Vienai Kristus Baznīcai.”

 „Atdalītie brāļi arī izpilda daudzas kristīgās reliģijas liturģiskās darbības. Dažādos veidos, kurš atšķiras ikvienas baznīcas vai kopienas ietvaros, šī liturģiskā darbība patiešām ir žēlastības dzīves avots un sniedz pieeju pestīšanas komūnijai.”

Cilvēks koncila mācību var izskaidrot arī šādi: mazajās bibliotēkās pietrūkst daudzu grāmatu, tomēr tās, kuras tur ir atrodamas, var tikt pareizi un auglīgi izmantotas – tās var paņemt un lasīt gūstot sev labumu.

 

Pareizi elementi, bet arī izkropļojumi

Augstāk minētā koncila doktrīna ir ļoti optimistiska, jo atzīst vienīgās Kristus Baznīcas elementus visās baznīcas un ekleziālajās kopienās. Diemžēl pastāv vēl kāda šīs problēmas puse, kuru koncils ļoti labi apzinās. Daži pestīšanas līdzekļi dažādos līmeņos nekatoliskajās Baznīcās pietrūkst, to vidū – priesterības un gandares sakramenti; Jaunavas Marijas un svēto godināšana ir daļēja un ļoti variē; pie tam, visas ne-katoliskās Baznīcas ir noraidījušas vērtīgo Kristus dāvanu Viņa Baznīcai, kuras galvenais uzdevums ir sargāt ticības un patiesīas vienotību: Romas bīskapa kalpošanu.

Vēlreiz pievēršoties bibliotēku piemēram, varētu to izmantot sakot, ka dažas no tām ir cietušas ugunsgrēkā – tās nav nodegušas pilnībā, tomēr daudzas grāmatas uguns ir iznīcinājusi. Tieši tāpēc ir jāapmaina iznīcinātās grāmatas, jo iepriekšējās vairs nevar lasīt.

Koncila doktrīna par vienotu Kristus Baznīcu, kura atrodas baznīcās parāda ceļu uz patiesu ekumenismu un norāda arī uz dažiem praktiskiem soļiem, kuri ir atzīmēti dekrētā „Unitatis redintegratio” no 5 – 12.paragrāfam. Izpētīsim tos un salīdzināsim, kas no tā ir minēts arī Vassulas Rīdenas kundzes vēstījumos.

Koncils un „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumi norāda mums uz vienotību, kuru var tuvināt atgriešanās, mīlestība un pazemība, kuras ciena cits citu un uzskata otru par vienlīdzīgu. Šo vienotību rada viss labais, kas nak no Kristus un Svētā Gara. Šī vienotība balstās patiesībā, kura tiek respektēta un nekad netiek noraidīta.

 

„Bez iekšējas atgriešanās ekumēnisms, kurš ir šī vārda cienīgs, nav iespējams” („Unitatis redintegratio”, 7). Ta ir taisnība – vienotība ir jābūt autentiskai, tā nevar tikt reducēta uz kādas formālas vienošanās parakstīšanu un kura neskar nedz sirdi, nedz garu. Tātad, vienotībai pirmkārt ir jārodas sirdī, kurā cilvēks ikvienu brāli vai māsu Kristū uzlūko ar mīlestību un cieņu. Tieši tāpēc arī koncils kā pirmo min garīgo ekumenismu – tas veidojas pateicoties atgriešanās, svētuma un lūgšanu dzīves rezultātā izmainītai apziņai. „Šādai sirds izmaiņa un dzīves svētumam, kurš ir savienots arī ar publisku un privātu lūgšanu par kristiešu vienotību, ir jātiek uzskatīta par visas ekumēniskās kustības dvēseli. Tieši šāds ekumenisms ir izpelnījies „garīgā ekumenisma” nosaukumu””. („Unitatis redintegratio”, 8). Šis garīgais ekumenisms ir tas, kurš rodas sirdī un atklājas mīlestībā, cieņā uz otru personu un caur dziļu un patiesu atgriešanos.

Arī vēstījumi, kurus Jēzus mums dod ar Vassulas starpniecību, runā par šādu „garīgo ekumenismu”, kurš aizsākas cilvēku sirdīs. Lūk, daži piemēri:

1991.gada 23.septembris:

 

"Dieva Valstība ir miers, vienotība un ticība, kuras veidojas sirdī. Tā ir Kunga Baznīca, kura jūsu sirdīs ir vienota… Es lūdzu, Savus bērnus, lai viņi vienotos sirdī, lai viņi būtu viena balss un savās sirdīs atjaunotu Mana Dēla sākotnējo Baznīcu. Es saku – Mana Dēla sākotnējo Baznīcu, jo ta bija celta uz mīlestībs, vienkāršības, pazemības un ticības pamata. Ar šiem vārdiem Es nevēlos teikt, ka jums būtu jāuzceļ vel viena jauna ēka – Es vēlos, lai jūs atkal no jauna uzceltu Baznīcu savās sirdīs. Es vēlos, lai veco šķelšanās, neiecietības, neuzticības, nepiedošanas, mīlestības trūkuma akmeņu vietā, jūs caur izlīgumu liktu jaunus Mana Dēla Baznīcas akmeņus. Lai tas varētu notikt, jums ir vajadzīga ļoti liela gara nabadzība un pāriplūstoša nesavtības straume…”

1991.gada 13.oktobris:

  

„Īsts kristietis ir tas, kurš ir kristietis iešēji, un arī patiesa vienotība būs siržu vienotība. Vienotība nebūs burtā, bet gan garā,”

1992.gada 14.oktobrī:

 

  

Mīlestība un pazemība rada vienotību

Mīlestības trūkums, lepnība un nespēja mainīties izraisa šķelšanos. Pretējās īpašības – pilnīga mīlestība, laipnība un pazemība ved Baznīcu un cilvēci pretim pilnīgai vienotībai. Vatikāna II koncils mums atgādina pazemības svarīgumu. „Tieši tāpēc mums ir jalūdz Svētais Gars, lai Viņš mums dotu žēlastību patiesi aizliegt sevi, būt pazemīgiem un laipniem kalpošanā citiem izrādot tiem brālīgu nesavtību.” („Unitatis redintegratio”, 7)

Īpašais uzsvars uz pazemību Baznīcas apvienošanas procesā ir akcentēts arī „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumos – tos var uzskatīt par nevainojamiem koncila dekrētu komentāriem.

"Ar mīlestību saistīta pazemība ir vienotības atslēga: Mīlestība un Pazemība ir vēl viena Vienotības atslēga. Ņemiet šīs atslēgas un lietojiet tās, mīļotie, izmantojiet tās un esiet viena svēta tauta.” (1989.gada 9.augusts)

Pazemība vairās no lepnības un pieķeršanās saviem uzskatiem, kurus izraisa pārliekas ambīcijas. Pazemība dara cilvēku par savu apkārtējo cilvēku kalpu. Tieši tāpēc uz pazemības pamata ir jāceļ vienotība:

"Kamēr jūs neaptversiet, ka jums ir jāpieliecas, jūs nespēsiet apvienoties.”  (1991.gada 23.septembris).

"Svētīgi ir tie, kuri nemeklē to, kas viņus šķir zem Mana Svētā Vārda, bet gan caur pazemību un mīlestību meklē viņus vienojošo. Viņi tiks saukti par Dieva svētnīcas pamatu un balstiem.” (1991.gada 14.aprīlis; sal 1991.gada 4.augusts).

"Kamēr jūs neizlīgstat cits ar citu mīlestībā un pazemībā, kamēr jūs nemīlat cits citu kā Es jūs mīlu, jūsu saglabāsiet savu sašķeltību.” (1992.gada 27.marts)

"...Es esmu viens un tomēr katrs no viņiem ir izveidojis Kristu tādu, kāds tam labpatīk. Es esmu Savas Miesas galva, tomēr vienīgais, ko redzu, ir viņu galvas un nevis Manējā. Pasaki, lai viņi pieliec savas galvas un lai atļauj parādīties Manējai; pasaki, ka vienīgi tad, kad viņi pielieksies, Es spēšu viņu pacelt pie Sevis.” (1991.gada 7.oktobris)

 

Lai arī cilvēki ir dzimuši ar piederību dažādām reliģijām, tie visi pieder Dievam, kurš apzināti, tieši un ar mīlestību ir radījis ikviena dvēseli. „Visi cilvēki ir apveltīti ar saprātīgu dvēseli un radīti pēc Dieva tēla, viņiem ir viena daba un vienota izcelsme. Kristus atpestīti, viņi var lepoties ar vienu dievišķo aicinājumu un likteni; tā ir galvenā vienlīdzība starp visiem cilvēkiem un šī vienlīdzība ir jāatzīst arvien vairāk.” („Gaudium et spes”, 29.1)

Ja šī vienlīdzība netiek atzīta, nav iespējams arī veidot autentisku Baznīcas vienotību. Tāpēc ikvienā protestanta, pareizticīgajā un katolī pirmkārt ir jāsaskata viņa cilvēciskā cieņa – katrs ir Dieva radīts un pieder Dievam. Šo fundamentālo patiesību mēs atrodam Kristus vēstījumos, kurus ir pierakstījusi Vassula Rīdenas kundze:

"Pareizticīgie! Katoļi! Protestanti! Jūs visi piederat Man! Jūs visi esat Viens Manās acīs! Man jūs visi esat vienādi…” (1987.gada 27.oktobris)

"Pasakiet Man – vai jūs visi neesat līdzīgi, vai visi neesat Manu Roku darbs?... Kurš no jums nav ticis radīts pēc Mana tēla līdzības?... Daudzi no viņiem runā par vienotību un brālību, tomēr viņu vārdi ir nepatiesi un tukši.” (1991.gada 25.novembris)

Dieva acīs mēs esam „viens”, jo Viņš vienādi mīl visu reliģiju cilvēkus – mums tie ir jāciena tā, it kā Baznīca jau būtu vienota.

Koncils uzsver vēl kādu visu kristiešu vienlīdzības iemeslu un tā ir Kristība. „Kristība rada sakramentālas vienotības saites starp visiem, kuri ir atdzimuši caur šo sakramentu.” („Unitatis redintegratio”, 22)

Pateicoties kristībai visas – gan katoliskās, gan ne-katoliskās - kopienaseido vienu reālo Kristus mistisko Miesu, t.i. – Kristus Baznīcu. Šī iemesla dēļ vēstījumā, kuru Jēzus ir devis caur Vassulu, Viņš attiecībā par kristīgajām kopienām saka: "Man jūs visi esat vienādi” (1987.gada 25.oktobris).

No šī vārda „vienādi” („the same”) mēs varam saprast, ka visi esam viena Kristus mistiskā Miesa, kuru cilvēki ir sadalījuši, tāpēc vēl arvien tai pietrūkst un tā nespēj izmantot līdzekļus, kurus Kristus dod tās attīstībai.

Vassulas rakstītā konteksts norāda, ka dažas kopienas un konfesijas ir „vienādas” un „līdzīgas” un, ka tās ir Kristus mistiskās miesas daļa. Vēstures gaitā šīs baznīcas ir sadalījušās un bieži vien, atsakoties no daļas no patiesības un daļu no pestīšanas līdzekļiem, kurus Kristus ir atstājis Savai Baznīcai, ir zaudējušas arī daļu no sava spēka. Tās līdzinās bibliotēkām, kuras, lai arī vēl arvien ir bibliotēkas, ir atļāvušas iznīcināt daļu no savām grāmatām.

  

Novērtēt Dieva dāvanas un dalīties tajās

Koncils atgādina „vēl jo vairāk – daži, un pat daudzi no nozīmīgiem elementiem un dāvanām, kuras ir paredzētas Baznīcas celšanai un tās dzīvībai, var pastāvēt ārpus redzamajām katoliskās Baznīcas robežām…” („Unitatis redintegratio”, 3). Tā kā tie ir patiesības elementi un dāvanas, kuras dod Kristus un Svētais Gars, lai Baznīca caur tām saņemtu dzīvību un tiktu uzcelta, tad ar šīm dāvanām ir arī jādalās. Dogmatiskā konstitūcija („Lumen Gentium”, 15) piemin vairākas ne-katoliskajās baznīcās īpaši izteiktas vērtības: cieņa pret Svētajiem Rakstiem; reliģiskā dedzība; ticība un mīlestība uz Visvareno Dievu Tēvu un Kristu, Dieva Dēlu, mūšu Pestītāju; Kristības žēlastību; lūgšanu un Svētā Gara dāvanas un žēlastības; liecība līdz pat savas dzīvības atdošanai. „Unitatis redintegratio” 15 paragrāfā tiek minētas Austrumu Baznīcā sastopamās vērtības: autentiski sakramenti, kuru vidū vislielākā nozīme ir piešķirama Euharistijas sakramentam; Mūžam Jaunavas Marijas un svēto godināšana; garīgās tradīcijas bagātības, kuras visspilgtāk izpaužas klostera dzīvē; liturģiskais mantojums u.t.t.

Koncils ne vien norāda uz Svētā Gara darbu māsu Baznīcās, bet iet vēl tālāk iesakot katoļiem smelties šajos žēlastību avotos. „Tāpēc katoļiem nopietni tiek ieteikts biežāk smelt garīgās bagātības, kuras atrodam Austrumu tēvu darbos – tās liek pacelties cilvēkam dievišķo noslēpumu kontemplācijā. („Unitatis redintegratio”, 15)

Tātad, saskaņā ar II Vatikāna koncila mācību, Baznīcas vienotībai ir ļoti noderīgi atzīt un dalīties visā, kas nāk no Kristus un Svētā Gara neatkarīgi no tā vai šīs dāvanas ir pašā Katoliskajā Baznīcā, vai ārpus tās. Tomēr jādalās ir vienīgi Dieva darbos, jo tie, kurus ir izkropļojis cilvēks, nespēj vairs nevienu bagātināt.

Šo pašu vienotības ceļu, kas ir saistīts ar savstarpēju bagātināšanos un dalīšanos – cilvēks atrod arī „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumos. Jēzus saka:

"Vienotība, Mans bērns, nozīmē to, ka jūs dalāties cits ar citu savās bagātībās.” (1991.gada 13.aprīlis)

Ar Sava vēstījuma starpniecību Jēzus atklāj Vassulai, kura ir pareizticīgā, Katoliskās Baznīcas bagātības. Viņš iesaka Vassulai pieņemt šīs bagātības un gūt no tam labumu.

Jēzus aicina Vassulu praktizēt to, kas nav atrodams viņas Pareizticīgajā Baznīcā: Krusta ceļu (piem. 1987.gada 29.maija vēstījums), Rožukroņa lūgšanu (1987.gada 28.decembris), Viņa Vissvētākās Sirds un Viņa Mātes Bezvainīgās Sirds godināšanu (1988.gada 25.janvāris)

Jēzus vēlas, lai pēc Vassulas piemēra visi kristieši gūtu labumu no Katoliskajā Baznīcā atrodamajām bagātībām. Piemēram, lai Krusta ceļa meditācijas ikvienam kļūtu par žēlastību avotu.

 

"Vai visiem kristiešiem, Kungs ? "

"Jā, visiem, kuri Mani mīl. Es, Kungs, nevēlos, lai Manā Baznīcā būtu jebkāda šķelšanās.” (1988.gada 19.marts)

Tādā pašā veidā arī Rožukronim ir jābagātina ikviena kristieša garīgā dzīve. Tāpēc Jēzus Vassulai saka:

 

"Kungs, man tas nekad nav ticis iemācīts."

 

 

"No jums visiem, kuri vēl nezina šo lūgšanu, Es vēlos dzirdēt šos pašus vārdus: ‘Jā, Kungs, es vēlos iemācīties – palīdzi man!’” (1987.gada 28.decembris)

Mācot Vassulai Vissvētākās Sirds godināšanu Jēzus vēlas viņu (un arī tos, kuri sekos viņas piemēram) piepildīt ar žēlastībam, ar prieku un ar mieru: „nāc un mājo Manā Vissvētakajā Sirdī – tās dzīlēs tu atradīsi mieru un sajutīsi Manu dedzīgo Mīlestību ar kādu Es jūs visus mīlu. Tu spēsi viņiem pastāstīt par Manu kvēlo Mīlestību uz viņiem.” (1987.gada 24.janvāris)

Jēzus vēlas, lai gani, kuriem ir uzticētas kopienas, neatsakās ne no kādiem līdzekļiem, kuri varētu ticīgajiem palīdzēt labāk saprast Viņa neizprotamo Mīlestību. Tā kā bieži vien realitāte ir savādāka, Jēzus piezīmē:

"Es iztīrīšu Savu Baznīcu; Es no tās izslaucīšu visus, kuri liek šķēršļus uz Manas Dievišķās Mīlestības un Manas Vissvētākās Sirds ceļa.” (1987.gada 2.decembris)

 „Tā ir Mīlestība, kas uzrunā naidīgo pasauli, Mīlestība klauvē pie katrām aizvērtajām durvīm; Mīlestība sauc no ienaidnieku uzceltā un mūs šķirošā mūra otras puses; Mīlestība ir tā, kas kā ubags cenšas saubagot Mīlestības atgriešanos… caur smaidu… caur nožēlu… caur nopūtu. Tas esmu Es, Vissvētākā Sirds. Es nāku vēl vienu reizi, lai atdzīvinātu jūsu sirdīs šo dziestošo liesmu un pārveidotu to degošā maiguma un mīlestības ugunī. Es nāku, lai jūsu cilvēcībā bagātīgi izlietu Manas Sirds bagātības un dotu gaismu tiem, kuri dzīvo tumsībā un nāves ēnā… Ak, radība! Uz ko gan Es neesmu gatavs jūsu dēļ?"(1990.gada 12.septembris)

Vassulas saņemtie vēstījumi akcentē ne vien Katoliskajā Baznīcā praktizētās lūgšanu formas un dievbijības veidus – pāri visam tie atgādina patiesības, kuras ir aizmirsuši vai arī nepieņem ne vien ne-katoļi, bet, diemžēl, arī daudzi mūsdienu katoļi.

Starp šīm noraidītajām patiesībām ir pāvesta primāta un nemaldības patiesība. Tieši tāpēc 1991.gada 18.martā Vissvētākā Jaunava Marija atgādina visiem katoļiem un ne-katoļiem cik svarīgi ir būt vienotiem un sadarboties ar Romas bīskapu: „Ikvienam priesterim Dievs ir devis žēlastību darboties Mana Dēla vārdā un pārstāvēt Viņu. Tāpēc es lūdzos par visiem tiem, kuri vēl arvien nav pazemīgi pakļāvušies Baznīcas vikāram, lai viņi pakļautos un būtu gatavi paklausīt. Jēzus ir uzticams un patiess.” (1991.gada 18.marts)

Vairākās vietās „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumi atgādina nepieciešamību apvienot Baznīcu ap pāvestu – tā ir viena no vēstījumu galvenajām tēmām (piem. 12.12.1987; 05.05.1988; 03.06.1988; 04.06.1988; 21.06.1988; 08.11.1988; 03.12.1988; 09.02.1989; 17.03.1993 u.c.)

Vassulai dotie vēstījumi atgādina ne vien Romas bīskapa lomu, bet arī citas patiesības un tradīcijas, kuras mūsdienās ir piemirsuši ne vien ne-katoļi, bet arī daudzi katoļi. Lūk, dažas no būtiskākajām:

- ticība Kristus reālajai klātbūtnei Euharistijā (piem. 03.06.1989; 13.04.1991)

- ticība Kristus mūžīgajam euharistiskajam Upurim (piemēram: 30.01.1989; 22.10.1990; 02.05.1991; 02.06.1991; 06.06.1991; 16.07. 1991; 25.11.1991; 19.04.1992; 27.05.1993; 01.06.1993; 13.12.1993; 20.12.1993; 22.12.1993; 23.09.1994; 14.10.1994; 24.10. 1994);

- biežas sakramentālās grēksūdzes vērtībai (piem.: 15.021987; 03.11.1990; 20.03.1991);

- Jaunavas Marijas godināšanai (piem.: 12.12.1987; 22.12.1987) un svēto godināšanai (piem.: 27.09.1987);

- Dieva un Viņa svēto attēlu un statuju iedarbīgumam (piem.: 26.10.1987; 06.10.1988)

Tātad, Vassulas saņemtie vēstījumi iedrošina viņu pieņemt ne vien dažas vērtīgas lūgšanas un dievbijības formas, bet gan visu katoliskajai Baznīcai uzticēto mācību ieskaitot arī pāvesta primātu.

Tomēr Jēzus neliek Vassulai pārtraukt viņas saistību ar pareizticīgo liturģiju un lūgšanām. Tieši pretēji – Viņš lūdz Vassulu iepazīstināt pārējos kristiešus ar vissvarīgākajām un vērtīgākajām Pareizticīgo Baznīcas tradīcijām. Pirmēram, Jēzus lūdz Vassulai iemācīt citu konfesiju kristiešiem pareizticībā tik izplatīto „Jēzus lūgšanu”:

"Katru dienu lūdz Mani šādiem vārdiem: „Kungs Jēzu Kristu, Dieva Dēls, esi man, grēciniekam, žēlīgs”. Meitiņ, iemāci šo lūgšanu saviem brāļiem…” (1990.gada 18.janvāris)

Tātad, „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumos sludinātā vienotība aicina novērtēt visas esošās Svētā Gara iedvesmas un savstarpējās bagātināšanās nolūkos citam ar citu dalīties šajās vērtībās.

Šī vienotības jēdziena izpratne ir identiska tam kā to ir definējis II Vatikāna koncils. Koncila dekrētā par ekumenismu („Unitatis redintegratio”, 16) ir teikts, ka Baznīca neliek atteikties no liturģijas, lūgšanām, ieražām un tradicionālajiem tērpiem. „Lai izkliedētu jebkādu šaubu ēnu, šī svētā sinode svinīgi paziņo, ka Austrumu Baznīcai, paturot prātā visas Baznīcas vienotības nepieciešamību, tomēr pieder pašvaldības autoritāte attiecībā uz ierasto kārtību, jo tā ir labāk piemērota viņu ticīgo raksturam un nes lielāku labumu dvēselēm.” („Unitatis redintegratio”, 16)  

Koncils akcentē, ka zināma dažādība ir Svētā Gara dāvana un tā ir Baznīcas bagātība: „nekādā gadījumā neesot šķērslis Baznīcas vienotībai, šāda ieražu un kārtības dažādība piešķir Baznīcai tās skaistumu un sniedz lielu palīdzību sekmīgai tās misijas veikšanai.” („Unitatis redintegratio”, 16)

 

Paralēli aicinājumam respektēt visas kristīgās baznīcas un tajās ieraugāmo Svētā Gara darbību, koncils nenoliedz starp šīm kopienām pastāvošās atšķirības. Šīs atšķirības pastāv galvenokārt atklātās patiesības dažādās interpretācijās. Runājot par protestantu baznīcām, dekrēts „Unitatis redintegratio” vēstī:

 „Mēs apzināmies, ka tajās pastāv nopietnas atšķirības no katoliskās Baznīcas doktrīnas pat tajā, kas attiecas uz Kristu kā iemiesoto Dieva Vārdu un pestīšanas darbu kā arī attiecībā uz Baznīcas nolēpumu un kalpošanu, kā arī uz Marijas lomu pestīšanas darbā.” („Unitatis redintegratio”, 20)

Baznīcu nav iespējams apvienot atdalot to no Kristus Patiesības, to ir iespējams paveikt vienīgi ievedot to arvien pilnīgākā Patiesībā. Patiesības jomā atkāpes nav pieļaujamas – Patiesība ir jāmīl un ta ir jāmeklē. Koncils mums atgādina:

„Tāpēc ekumēniskā dialoga gadījumā katoļu teologiem, kuri aizstāvot Baznīcas mācību kopā ar atšķirtajiem brāļiem iedziļinās dievišķajos noslēpumos, tas ir jādara ar mīlestību uz patiesību, tuvākmīlestības garā un pazemīgi.” („Unitatis redintegratio”, 11)

Tātad Baznīcas vienotība tiek celta uz pilnīgas, Dieva dotās Patiesības pamata. Tā ir koncila izvirzītā tēze, kura izskan arī „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumos – arī tie var tikt uzskatīti par ticīgajiem adresētu neatliekamu aicinājumu sekot patiesībai. Šis aicinājums tiek adresēts gan ne-katoļiem, gan mūsdienu katoļiem.

"Vienmēr, līdz nāvei aizstāvi patiesību” – šos vārdus Jēzus saka ne vien Vassulai, bet ikvienam no Saviem mācekļiem (1991.gada 23.septembris).

 Šajos vēstījumos nav nekā no nepatiesa ekumenisma, kurš censtos apvienot kristiešus neņemot vērā to patiesības daļu, kas kādai baznīcai varētu nepatikt – piemēram Marijas unikālo lomu pestīšanas darbā vai arī pāvesta primātu Baznīcā. Nepatiess ekumenisms varētu tikt salīdzināts ar absurdu situāciju, kurā bibliotēkas, vēloties kļūt visas vienādas, iznīcinātu vērtīgākās tajās atrodamās grāmatas, kuras nav citās bibliotekās. Nepatiess ekumenisms piedāvā vienotības modeli, kura gadījumā ir jādalās tajā, kas Baznīcā ir visnevērtīgākais, piemēram – ar cieņas trūkumu attiecībā uz Jaunavu Mariju. Nepatiesais ekumenisms ir gatavs upurēt patiesību un pat Dieva baušļus, lai tikai pārvarētu starp baznīcām pastāvošās atšķirības. Tas ir nepieņemami – neviens nedrīkst nodot tālāk citiem kļūdas un izkropļojumus, kuri ir radušies cilvēku viduvējības rezultātā.

Vassulas darbos nav nekādas norādes uz šo nepatieso ekumenismu – tie aicina uz patiesības pilnības pieņemšanu ieskaitot ikvienu tās daļu. Viens no šādas attieksmes piemēriem ir Jēzus dialogs ar Vassulu, kurā tiek apspriesti protestanti, kuri nepieņem Vissvētākās Jaunavas ķēnišķīgo godību un pāvesta kalpojumu.

 

 

"Nē, Kungs, ja tas ir patiess māceklis, tad noteikti nē."

 „Ar šī teikuma palīdzību tu esi izteikusi visa būtību – ‘ja tas ir patiess māceklis’, viņš kalusīsies. Es esmu nācis, lai apgaismotu jūs visus un apvienotu jūs, bet Man par lielu nožēlu un sāpēm, ir tādi kuri gaismas vietā dod priekšroku tumsai, jo ļauni ir viņu darbi. Viņi atteiksies nākt Manā Gaismā aiz bailēm, ka viņu darbi netiktu redzami – tomēr Man paklausīgie un tie, kuri patiešām atzīst Manus darbus un seko Man, nāks Manā Gaismā un bez bailēm runās par saviem darbiem, jo viņu darītais ir ticis darīts Manī, viņu Dievā. Es sacīju, ka – ja jūs Manu Vārdu darāt par savām mājām, jūs patiešām esat Mani mācekļi – jūs iemācīsieties Patiesību un tā jūs darīs brīvus."(1987.gada 23.decembris)

Šis dialogs ļoti skaidri atklāj, ka Baznīcas vienotība nevar tikt īstenota ar kādas patiesības nepieņemšanas starpniecību nedz arī „diplomātiski” izvairoties runāt par atšķirībam. Tā var tikt realizēta vienīgi caur godīgu atvērtību visai Evaņģēlija patiesībai. Pilnīgai Baznīcas vienotībai ir jāpieņem visa patiesība. Nepietiek ar to, ka tiek pieņemtas patiesības par Vissvētāko Trīsvienību un Kristu kā Pestītāju – nedrīkst aizmirst arī Viņa patieso klātbūtni Euharistijā, Viņa mūžīgo Upuri, īpašo Jaunavas Marijas lomu, pāvesta primātu un nemaldību, biežu personisko grēksūdzi u.t.t.

Tas nozīmē, ka Baznīcas vienotība pieprasa, lai visi pieņemtu patiesības pilnību – ja katolis vai ne-katolis kaut ko atstāj novārtā, tā ir nodevība. Kļūdas, racionālismu un morālo relatīvismu nedrīkst pieņemt neviens Kristum ticīgais.

 

Koncils mūs māca, ka ekumēnisko kustības augstākā virsotne ir Euharistiska komūnija. „Rezultāts būs tad, kad pamazām novēršot dažādus šķēršļus ekleziālās vienotības ceļā, visi kristieši vienosies kopīgā Euharistijas svinēšanā, vienas vienīgas Baznīcas vienotībā…” („Unitatis redintegratio”, 4)

Diemžēl pilnīgai kristiešu vienotībai ap vienotu Euharistisko galdu ir vairāki šķēršļi. To vidū – mācība, kas noliedz Jēzus patieso Klātbūtni Euharistijā un Viņa mūžīgo Upuri. Šī šķērsļi ir jāpārvar ar lūgšanas un ekumēniskā dialoga starpniecību.

Vassulas pierakstītie vēstījumi arī norāda uz Euharistijas svarīgumu. Lai īstenotu vienotību ir ārkārtīgi svarīgi atzīt reālo Tā Klātbūtni Euharsitijā, Kurš vēlas mūs pulcināt ap Sevi.

 „Mana Vissvētākā Sirds aicina jūs visus nākt pie Manis svētumā. Atbalstieties pret Mani un Es jūs vedīšu pie Sava tabernākula, kurā dienu un nakti gaidu uz jums. Katru dienu Es upurēju pats Sevi. Nāciet, nāciet, pieņemiet Mani svētumā un šķīstībā, neapvainojiet Mani. Pieņemot Mani, esiet šķīsti un svēti. Iekšēji nomierinieties, vērsieties pie manis un atzīstiet Manu dzīvo Klātbūtni mazajā baltajā Hostijā – ļaujiet Man sajust jūsu svētumu un šķīstību.”(1989.gada 3.jūnijs; sal. 1991.gada 13.aprīlis; 1991.gada 14.oktobris).

 

Vēl kāda patiesība, kura būtu jāpieņem visiem kristiešiem ir tā, ka Euharistijas svinību laikā klātesošs kļūst Kristus vienreizējais Upuris Kalvārijā. Diemžēl šo patiesību – lai arī katoliskā Baznīca to vienmēr ir mācījusi – nepieņem ne vien dažas ne-katoliskās baznīcas, bet arī daži katoļu teologi.

 

Pilnīga Baznīcas vienotība īstenosies tajā dienā, kad ticīgie sapulcēsies ap Euharistijā patiesi klātesošo Jēzu un ap Viņa unikālo pestījošo upuri.

 „tad tautas runās vienā valodā un tās visas slavēs Mani ap vienu vienīgu Tabernākulu – Upura Jēra Tabernākulu un Mūžīgā Upura Tabernākulu, kuru Mani ienaidnieki cenšas iznīcināt un aizvietot ar viņu postošo negantību."( 1991.gada 2.maijs; Dan 11, 31)

Postošā negantība vienlaikus ir gan sātana darbs, gan cilvēku, kuri atļauj viņam sevi vadīt. Šī negantība, starp daudzām citām lietām ir arī ticības trūkums Kristus patiesajai klātbūtnei Euharistijā un Viņa Mūžīgajam Upurim, kurš glābj visu laikmetu paaudzes. Postošā negantība ir garīgā upura nepienešana mūsu siržu templī. Tas attiecas uz bērna paklausības pilno attieksmi Dieva gribai, kas ir ikviena garīgā upura pamatā un kuru arvien vairāk aizstāj dumpīgums, nepaklausība un neticība. Ja Euharistija mūsu dzīvēs tiek pastumta malā, bet cilvēku siržu tempļos nomirst upurgatvība, tad šādu attieksmi var dēvēt par postošo negantību.

 „Postošā negantība ir Dumpības gars, kurš sevi pasludina par līdzīgu Man. Tas ir ļaunuma gars, kurš sevi ir nošedinājis Manā svētnīcā un aizņēmis vietu, kura ir paredzēta Manam mūžīgajam Upurim – šādā veidā viņš jūsu paaudzi ir padarījis par bezdievju paaudzi. Lielāko daļu no jums pie ateisma ir novedis racionālisma un naturālisma gars. Šis gars jums liek noticēt, ka esat pašpietiekami, ka visu varat sasniegt paši saviem spēkiem un pūlēm. Postošā negantība ir pārvērtusi jūs par sausu, tuksnešainu zemi. Paaudze, Manu mūžīgo Upuri jūs esat noraidījuši paši sevī, jo esat pazaudējuši savu ticību."(1991.gada 6.jūnijs)

 

Uzticība patiesībai ir ļoti svarīga pilnīgai vienotībai un tā pieprasa atzīt īpašo lomu, ko Dievs pestīšanas vēsturē ir uzticējis Jaunavai Marijai.

Vatikāna II koncila dekrēts „Unitatis redintegratio” ar prieku atzīst, ka Austrumu Baznīcas godina Vissvētāko Jaunavu, ka „viņai skaistās slavas himnās tiek izrādīta liela cieņa” (15). Runājot par protestantiem, koncils atzīst, ka viņu vidū attiecībā uz Jaunavas Marijas lomu pestīšanas darbā pastāv liela dažādība. (sal.”Unitatis redintegratio”, 20)

Protams, ka pilnīga mīlestības un patiesības vienotība pieprasa, lai tiktu atzīti tie pestīšanas darbi, kurus Dievs Savā Mīlestībā ir uzticējis Jaunavai Marijai un visas tās īpašās žēlastības, kuras viņa ir saņēmusi. Visiem ticīgajiem ir jāapvienojas arī Jaunavas Marijas godināšanā.

Šo nepieciešamību Jēzus ļoti spēcīgi akcentē Vassulai dotajos vēstījumos. Viņš uzsver: „Manas Mātes Bezvainīgā Sirds ir vienota ar Manējo. Es vēlos, lai ikviens no jums godinātu Viņas Bezvainīgo Sirdi tā, kā tā to ir pelnījusi. Vai tu, meitiņ, redzi kā mūsu Dievišķās Sirdis ir pārklājuši cilvēku ērkšķi un kā cilvēki Mums izrāda vienīgi nepateicību – svētzādzība un mīlestības trūkums ir viņu grēku vainagojums. Vassula, Es, Vārds, mīlu un cienu Savu Māti. Es vēlos, lai tu ietu pie Manas Mātes un cienītu Viņu tā kā Viņu cienu Es. Es vēlos, lai Viņu godinot, locās ikvieni ceļi, Es vēlos, lai jūs lūgtos Rožukroni un vērstos pie jūsu Svētās Mātes. Es vēlos, lai jūs labotu savus grēkus un lūgtu Viņu, lai Viņa jūs māca.” (1988.gada 25.janvāris)

Jēzus, kurš mīl un ciena Savu Māti, pats dod piemēru visiem ticīgajiem – ne tikai katoļiem – kā tiem vajadzētu viņu mīlēt un cienīt. Patiesības vārdā neviens nedrīkst samazināt tās lielumu, kuru ir izvēlējies pats Debesu Tēvs un kurai bez mazākās vilcināšanās ir uzticējis Savu mīļoto Dēlu. Tēvs zināja, ka Marija Viņu nepievils un tā arī tas bija.

  

Saglabāt vienotību ar pāvestu

 „Patiesa dzīve Dievā” mums atgādina, ka Baznīcas vienotība var tikt īstenota vienīgi ap pāvestu. Šis apgalvojums ļoti drosmīgi atkārtojas daudzās Vassulas rakstu vietās. Tas ir drosmīgs apgalvojums, jo Romas bīskapa primāts un nemaldība ir viena no nepopulārākajām patiesībām ne vien pareizticīgo un protestantu, bet arī daudzu katoļu vidū – šo patiesību apstrīd pat daudzi teologi.

Tomēr Jēzus vairākos vēstījumos saka: "Šķīstiet sevi, nožēlojiet grēkus. Paklausiet Manas Baznīcas vikāram Jānim Pāvilam II, kurš nekad jūs neatstāj, bet kuru jūs cenšaties nobīdīt malā un neņemt vērā. Jūs visi, kuri viņu noliedzat, sagādājat dziļas sāpes Manai Vissvētākajai Sirdij…” (1989.gada 1.jūnijs )

"Es nāku apvienot Savu Baznīcu; Es nāku jums atgādināt to, kam Es, Kungs, esmu devis autoritāti un Debesu Valstības atslēgas.” (1988.gada 23.maijs; sal. 1988.gada 19.marts; 1989.gada 19.februāris)

 

 

Bieži šķīstīt sevi Izlīguma sakramentā

Koncils mums atgādina, ka bieži vien Baznīcas vēsturē šķelšanās bija saistīta ar abu pušu pieļautajām kļūdām („Unitatis redintegratio”, 3). Šodien vēl arvien mīlestības trūkums un lepnība ir galvenie iemesli, kuru dēļ nevar īstenoties Baznīcas vienotība vai vismaz – kuri palēnina apvienošanās procesu. Tieši tādēļ visiem kristiešiem vajadzētu vienmēr apzināties savus un nevis citu grēkus. Koncils mums atgādina: „Apustuļa Jāņa liecība var tikt attiecināta arī uz grēkiem pret vienotību: „ja mēs sakām, ka neesam grēkojuši, mēs Viņu darām par meli un Viņa vārda nav mūsos” (1 Jņ 1, 10). Tāpēc pazemīgā lūgšanā mēs lūdzam piedošanu gan Dievam, gan mūsu atšķirtajiem brāļiem vienlaikus piedodot tiem, kuri ir grēkojuši pret mums.” („Unitatis redintegratio”, 7). Tātad – ja kāds vēlas apvienot Baznīcu, tas var notikt tikai caur nožēlā un sakramentālā grēksūdzē saņemtas šķīstīšanās starpniecību. Diemžēl gandares sakramentu mūsdienās nepieņem ne vien protestanti, bet arī dudzi katoļi. Cilvēki arvien mazāk meklē šī sakramenta žēlastības, ar kura starpniecību Jēzus mūs abtrīvo no grēkiem, šķīstī un vieno mūs ar Tēvu un ar Baznīcu. Baznīcas vienotība var īstenoties vienīgi ar šī sakramenta starpniecību.

Vassulas pierakstītie vēstījumi mums atgādina par šo aizmirsto un novārtā atstāto sakramentu kā arī par nepieciešamību bieži sūdzēt grēkus individuālā grēksūdzē.

Jēzus saka: "Es jums esmu devis biktstēvus; ejot pie viņiem, jūs, Mani iemīļotie, patiesībā nākat vienīgi pie Manis – Man jūs izsūdzat savus grēkus;” (1988.gada 29.septembris)

"bērniņi, esiet neatlaidīgi savās grēksūdzēs, lai spētu pēc iespējas biežāk pieņemt Mani svētajā Euharistijā; divas reizes nedēļā gavējiet ar maizi un ūdeni – tas lai ir jūsu upuris un grēku izlīdzināšanas darbs;” (1991.gada 2.augusts)

"kad nākat pie Manis, pirms tam pārbaudiet savu sirds stāvokli; pārbaudiet sevi un sakoncentrējieties; pagodiniet Mani arvien pilnīgāk nožēlojot grēkus un bieži ejot pie grēksūdzes;” (1988.gada 29.septembris)

"bēda tam, kurš Mani aizvaino noraidot grēksūdzi un piedošanu un kurš nāk pieņemt Manu Dēlu vainas pilns! nožēlo un atgriezies! nožēlo savus grēkus!” (1991.gada 20.marts)

 

 

Patiess dialogs

Tātad – saskaņā ar Vatikāna II koncila mācību un „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumiem Baznīcas vienotība var īstenoties vienīgi cilvēkiem dziļi izmainot savas sirdis un sākot patiesi mīlēt citam citu. Nākamā patiesas vienotības prasība ir pilnīga uzticība patiesībai pat tad, ja šī patiesība vairs nav populāra. Cilvēks var sasniegt vienotību ejot pa Dieva mīlestības, tuvākmīlestības un patiesības ceļu.

Ja cilvēks iesaistās ekumēniskā dialogā tad, saskaņā ar II Vatikāna koncilu, bez šīs mīlestības dialogs nav iespējam. Līdzās atgriešanās aktam, mīlestībai, pazemībai, savstarpējai cieņai un kopīgai lūgšanai par vienou no galvenajiem līdzekļiem pretim vienotībai var tikt uzskatīts tieši šis dialogs. Šī dialoga mērķis ir labāka savstarpējā sapratne par to, ko Kristus patiešām cenšas pateikt un dot Savai Baznīcai. (sal. „Unitatis redintgratio”, 4)

Šis dialogs, ar priekšnoteikumu, ka tas patiešām ir patiess, ved pretim vienotībai, tas dāvā dziļas un arvien pieaugošas ilgas pēc vienotības. Ja tādu nav, tad šīs dialogs var pārvērsties bezmērķīgās diskusijās, polemikā, strīdos vai pieklājīgās sarunās, kurās netiek sasniegti nekādi ievērojami rezultāti. Vassulas pierakstītie vēstījumi mūs brīdina izvairīties no neauglīgiem dialogiem. Jēzus saka:

"Es esmu noguris no viņu cēlās daiļrunības; iespējams, ka viņiem pašiem šīš runas šķiet svarīgas, bet Manās ausīs tās izskan kā gonga skaņas – tās ir tukšību tukšība; esmu nācis runāt ar viņiem – vispirms tāpēc, ka biju noraizējies, bet pēc tam – žēluma pēc; tomēr līdz pat šai dienai neviens nav pieklusis, lai sadzirdētu Manu balsi; bēda jums, kas sakāt, ka kalpojat Man, bet patiesībā tikai neļaujat Manai Valstībai atrast tās vienotību un drošību!” (1992.gada 21.decembris)

"ej no valsts uz valsti un pasaki tiem, kuri runā par vienotību turpinot domāt un izdzīvot pretējo, ka viņu šķelšanās ir atdalījusi Manu Sirdi no viņu sirdīm;” (1991.gada 7.oktobris)

 

 

Kopīgs Lieldienu datums

Dažādu iemeslu dēļ kristieši vēl arvien nesvin kopīgu Euharistiju. Tieši tāpēc koncils mums dod padomu vienoties ikvienā iespējamā līmenī – gan rīcībā, gan, pats galvenais, kopīgā lūgšanā. Kopīga Kristus nāves un augšāmcelšanās noslēpuma svinību diena būtu svarīga vienotības zīme. Diemžēl, līdz pat šai dienai katoļi un pareizticīgie nav vienojušies par kopīgām Lieldienām.

Koncils ļoti ilgojas pēc kopīgas Pashas noslēpuma svinēšanas. Šīs ilgas tiek paustas koncila dekrētā „Orientalium Ecclesiarum”: „Kamēr visi kristieši, kā tas tiek cerēts, kādu dienu vienojas par kopīgu Lieldienu svinēšanas datumu, konkrētā reģiona patriarha vai augstākās Baznīcas autoritātes ziņa tiek atstāts vienoties ar citām pusēm par Lieldienu svinēšanu vienā svētdienā”. (20) „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumi norāda, ka katoļu un pareizticīgo vienošanās par kopīgu Lieldienu datumu ir ļoti svarīga. Jēzus žēlojas:

"vai Man, brāli, vēl vienu gadu būs jāpacieš tas, ko esmu piedzīvojis jau daudzus gadus pēc kārtas? vai varbūt šajā gadā tu sniegsi Man atpūtu? Vai vēl vienu gadu Man būtu jādzer jūsu šķelšanās kauss vai arī jūs beidzot dosiet atpūtu Manai Miesai Manis dēļ apvienojot Lieldienu svinēšanas datumus? Vienojoties par kopīgām Lieldienām, jūs remedēsiet Manas sāpes un priecāsieties Manī, bet Es – jūsos, un daudzu acis tiks atvērtas;” (1991.gada 14.oktobris)

Lieldienu datumu apvienošana izteiktu labu gribu un patiesu vēlmi pēc vienotības, jo nav nekādu doktrinālu šķēršļu kopīgām Kunga nāves un augšāmcelšanās svētku svinībām. Tieši pretēji – no teoloģiskā viedokļa tā ir pati vienkāršākā lieta, kuru diemžēl līdz pat šim laikam nav izdevies īstenot. Iespējas, ka tieši šī iemesla dēļ Jēzus saucienā izskan tik dziļas sāpes:

"vai Man, Tēvs, vēl vienu gadu būs jādzer viņu šķelšanās biķeris, vai arī viņi beidzot apvienos Lieldienu svinēšanas datumus un remdēs Manas sāpes un skumjas” (1991.gada 25.oktobris)

"kad viņi beidzot nonāks pie vienprātības par kopīgiem Lieldienu svētkiem vienā dienā” (1992.gada 21.decembris)

"...lūdzies, lai tiktu ieviests vienots Lieldienu datums.” (1993.gada 8.aprīlis)

 

 

Vienotība izdzīvos

Koncils, skaidri apzinoties ar ekumenismu saistītās grūtības, tic nākamajai Baznīcas vienotībai, kura gan var īstenoties vienīgi kā Vissvētākās Trīsvienības darbs. „Šī iemesla dēļ visa cerība tiek likta Kristus lūgšanā par Viņa Baznīcu, Tēva mīlestībā uz mums un Svētā Gara spēkā.” („Unitatis redintegratio”, 24). Ar šo pašu cerību mēs sastopamies arī Rīdenas kundzes rakstītajā: mums, ar nemitīgas atgriešanās, mīlestības, pazemības un lūgšanas starpniecību ir jādodas pretim nākamajai vienotībai, tomēr tā var tikt sasniegta vienīgi ar Kristus un Svētā Gara starpniecību.

"Mani iemīļotie, tuvu ir diena, kad jebkura vīzija īstenosies, tā piepildīsies vēl jūsu dzīves laikā; tāpēc atveriet savas sirdis un centieties saprast kāpēc Mans Žēlastības Gars tik bagātīgi tiek izliets pār šo paaudzi; pavisam tuvu ir Diena, kad visas paaudzes būs viens viena Gana vadībā un tās pulcēsies ap vienu svēto Tabernākulu, un Es būšu viņu vienīgais Kungs; tāpēc, Mani iemīļotie, lūdzieties par vienotību, kuru Es, Kungs, pilnībā gatavoju;”  (1989.gada 19.jūnijs)

"Ļaujiet Man jums vēlreiz atkārtot, ka Es pagodināšu un apvienošu Savu Miesu;” (1987.gada 18.oktobris)

Trīs dzelzs stieņu vīzija arī atklāj, ka vienotība var īstenoties vienīgi no augšienes. Jēzus saka Vassaulai:

 „Uzzīmē trīs metāla stieņus ar galvām to galos. Šie stieņi simbolizē Romas katoļus, pareizticīgos un protestantus – Es vēlos, lai viņi pieliektos un apvienoties, tomēr šie metāla stieņi vēl arvien ir ļoti stīvi un nespēj paši pieliekties, tāpēc Es nākšu pār tiem Savās liesmās un šī liesma tos kausēs, lai tie pieliektos un sakustu vienā metāla stienī – tad Mana Godība piepildīs visu zemi"(1989.gada 26.oktobris)

"Tieši šādā veidā Mans Gars apvienos ikvienu no jums un katrs ticēs, ka Tēvs ir Tas, Kurš Mani ir sūtījis – ikviens atzīs Manī upura Jēru;” (1993.gada 30.maijs)

Vatikāna II koncila dokumentu un Vassulas Rīdenas rakstītā analīze mums ļauj pieņemt sekojošu secinājumu: attiecībā uz mācību par vienotību šīs abas realitātes pilnībā saskan. Tomēr gan stila atšķirība, gan izteiktās domas pilnībā izslēdz hipotēzi, ka Vassula būtu ļaunprātīgi izmantojusi II Vatikāna koncila dokumentus. Saskaņa starp abiem dokumentiem var tikt izskaidrota vienīgi ar to, ka tiem abiem ir viens un tas pats Avots – tos ir iedvesmojusi viena un tā pati Persona. Varētu teikt, ka gan koncila dokumentiem, gan Vassulas Rīdenas pierakstītajiem vēstījumiem ir viens un tas pats Autors.

Mācība par Baznīcas vienotību ar kuru mēs sastopamies Vassulas Rīdenas kundzes pierakstītajā ir identiska Vatikāna II koncila mācībai. Tie, kuri viņu apvaino „pan-kristietībā” visticamāk nav pazīstami ar viņas darbiem.

Apsūdzībām pret Rīdenas kundzes darbiem ir arī morāls raksturs. Ikviens, kurš apgalvo, ka viņas mācību par vienotību nesaskan ar Baznīcas mācību, melo un izplata apmelojumus. Tātad, ja kāds vēlas būt uzticams Kristum, viņam ir jāmaina un jālabo savs viedoklis ne vien attiecībā uz pašu Rīdenas kundzi, bet arī attiecībā uz vienotību pēc kuras tik ļoti ir ilgojies Jēzus un II Vatikāna koncils. „Šis svētais koncils patiesi cer, ka katoliskās Baznīcas dēlu iniciatīvas, kurām pievienojas arī atdalītie brāļi, turpināsies un nesīs augļus, neliekot šķēršļus dievišķās Apredzības ceļā, nedz arī apšaubīs nākamās Svētā Gara iedvesmas.” („Unitatis redintegratio”, 24) Šī koncila izteiktā cerība vienlaikus izskan arī kā brīdinājums tiem, kuri savas neapdomības un nepārdomātās dedzības dēļ apdraudz vienotības ceļā turpmāko gaitu.” (sal. „Unitatis redintegratio”, 24)

Šī raksta autors tēvs Mihails Kašovskis ir saņēmis doktora grādu Luvenas katoļu universitātē un pēdējos 20 gadus pasniedzis dogmatisko teoloģiju Katovices arhidiacēzes seminārā Polijā. Viņš ir sarakstījis vairākas pastorāla rakstura grāmatas, tostarp tādas, kuras paredzētas ticības padziļināšanai bērnu un jauniešu vidū. Būdams „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumu izdevējs poļu valodā viņš šos vēstījumus pārzina ļoti labi. Kā ortodoksāls teologs viņš ir vairakkārt atkārtojis, ka Vassulas rakstītajā nav atrodamas kļūdas. Savu viedokli viņš ir paudis divos ievadrakstos, kuri ir publicēti poļu izdevuma sākumā. Viņa raksts par privātajām atklāsmēm ir ticis publicēts „Patiesas dzīves Dievā” oriģinālā rokraksta 8.sējuma sākumā.