Ciešanu žēlsirdība

1987, gada 4. augusts

(Es baidos domāt par notiekošo, - vai tas ir jaunais garīgās izaugsmes solis, par kuru Dievs runāja pagājušajā nedēļā?) Mans Dievs?

mīļotā, tas esmu Es;

Kungs, vai es Tavu mācību izprotu pareizi?

jā; Mīlestība tevi darīs par spoguli, kurā savas ciešanas un domas ieraudzīs visi tie, kuri cieš, savukārt tu sajutīsi viņu agonijas un ciešanas tā, it kā tās būtu tavējās; sastopoties ar kādu, kurš izjūt lielas sāpēs vai ciešanas, Es, Kungs, dāvāšu tev žēlastību izjust tās tieši tāpat kā šis cilvēks; pateicoties šai žēlastībai tu spēsi ielūkoties viņu brūcēs un skaidri izprast šī cilvēka izjūtas;

ciet, kad cieš viņi un atklāsme, ko Es tev dodu, izveidos tevi par vērtīgu palīgu ikvienam no šiem cilvēkiem; ja tu centīsies viņus noliegt, Es tev atgādināšu par šo žēlastību un tu dalīsies viņu ciešanās;

Kungs, vai mana būtība spēj to pieņemt? Mans gars nebaidās, bet miesa ir vāja…

atceries, ka Es došu pietiekami daudz spēka gan tavai dvēselei, gan miesai, pie tam – līdz pēdējam elpas vilcienam; maziņā, tici Man, tā ir žēlastība; mīli Manus bērnus tāpat, kā viņus mīlu Es; esi Mans atspulgs, ej kopsolī gan ar Mani, gan ar viņiem; Es tevi mīlu un šī žēlastība ir Manas Vistīrākās Mīlestības dāvana; nepagursti, nāc un Es, dāvinot tev Savas naglas, „piesūcināšu” tevi ar Mīlestību; sajūti ikvienas ciešanas; meitiņ, vai tu Manās interesēs esi gatava to izdarīt?

Jā, Kungs, ja Tu to vēlies.

nāc, Mīlestība tevi vadīs;

Man bija šādas aizdomas un lūk, kāpēc:

Pirms trim dienām televīzijas ziņās bija reportāža par diviem bērniem, kuri bija iekrituši pagrabā un miruši. Man bija žēl gan bērnu, gan vecāku un es lūdzos par viņiem, it īpaši par vecākiem. Nākamajā dienā ziņās rādīja Kanādu, kurā bija plosījies ļoti spēcīgs tornado, - varēja redzēt, ka cilvēkus tas ir pamatīgi pārbiedējis un viņi vēl arvien baidās. Vakarā es aizlūdzu par viņiem. Man bija viņu žēl, bet es nespēju iejusties „viņu ādā”. Pēkšņi Dievs caururba mani ar Savas Gaismas staru, es jutu kā tas ieurbjas manā galvā un iziet cauri mugurai. Tas iekšēji mani svilināja, es piedzīvoju kaut ko līdzīgu agonijai, - man bija jāskrien padzerties, jo šķita, ka degu liesmās. Pēc tam es iemigu un sapnī Dievs man ļāva saprast kā man būtu jājūtas. Sapnī nomira mans dēls, es uzmodos ar tādu sajūtu, it kā pati mirtu, bet Dievs nekavējoties man sacīja, lai lūdzu par visiem vecākiem, kuri zaudē savus bērnus. Lūdzos tik dedzīgi, it kā tie būtu manis pašas bērni, bet tad iemigu. Dievs man deva nākamo sapni. Tajā mani bija satvērusi viesuļvētra un es piedzīvoju patiesas nāves bailes un visu ar tām saistīto bezcerību. Viņš atkal mani pamodināja un aicināja vēlreiz lūgties par tiem, kuri ir piedzīvojuši ko līdzīgu. Es lūdzos no visas sirds, jo vēl arvien atrados redzēto šausmu iespaidā.