Es esmu tavs Mierinātājs

Jēzu?

mīļotā, iedvesmas nāk no Manis līdzīgi rasas lāsēm uz koku lapām;

esmu tev apsolījis Savu uzticību un esmu izdarījis visu, lai arī tu paliktu uzticīga Man, vai tagad saproti1?

Vassula, vai Manis dēļ tu vienosi Manu Baznīcu? Es stāvu tavā priekšā un Es pats tevi mācīšu, tev tikai ir Man jāseko; Es vēlos, lai visas Manas Baznīcas apvienotos; Es ilgojos, lai Mani priesteri neaizmirstu Manus agrākos Darbus un atcerētos, cik vienkārši bija Mani mācekļi, lai viņi atcerētos par pirmo kristiešu pazemību un uzticību; nāc, Es tev atklāšu Savas Sirds visdziļākās un apslēptākās vēlmes, maziņā, atļauj Man tās iegravēt tevī;

Šinī brīdī es tiešām izjutu lielu bezcerību. Jutu, ka Dievs no manis sagaida tik daudz un vēstījumos, rakstiskā veidā atklāj Savas ieceres, bet es, tos lasot, jūtos paralizēta. Man šķiet, ka nedaru to, ko Viņš vēlas, jo nekas taču nemainās! Bet no otras puses – ko lai daru, ja neviens gandrīz neko par šiem vēstījumiem nezina. Jūtos tā, it kā nespētu būt Viņam patīkama un paklausīt, it kā nedarītu to, ko Viņš vēlas visvairāk. Jēzu? (Šo vēstījumu kopijas ir kādiem simts cilvēkiem, bet ar to nepietiek!)

Es esmu, dzīvo mierā; Es  atjaunošu Savu Baznīcu, bet tu Vassula, atļauj man vienkārši iegravēt tevī Savus Vārdus; Es tevi mīlu, - pagodini Mani, mīlot Mani; Manas Baznīcas apvienošana ir Mans darbs, tu būsi tikai Mana vēstnese, - vai saproti atšķirību? pat, ja Es saku, - atjauno un apvieno Manu Baznīcu, šie vārdi tomēr neattiecas tieši uz tevi; bet tu pamazām iemācīsies saprast, - vai tu jau daļēji to neesi iemācījusies?

Jā, Kungs, es esmu.

gaidi un tu redzēsi;2

Man ir kāds jautājums, kuru vēlētos tev uzdot; kādēļ tu tagad nenāci pie Manis pēc mierinājuma? jā, tieši tā, jā;

Dažu sekunžu laikā Jēzus man deva tādu kā redzējumu, kurā tika ietverts viss nākamais stāsts. Tā bija tāda kā līdzība par māti un bērnu. Māte bija pazaudējusi savu bērnu un nebija to spējusi atrast gadiem ilgi. Beidzot, to atradusi, zinot, ka tagad bērns no jauna pieder viņai, māte bija ļoti laimīga un centās bērnam iemācīt visās vajadzībās vērsties pie viņas. Bērnam to izdarīt bija ļoti grūti, jo viņš bija pieradis savas problēmas risināt pats un nebija pieradis saņemt mierinājumus. Viņš atkal bija aizmirsis, ka māte viņu var mierināt un palīdzēt. Vīzijā es redzēju ļoti sīku bērneli, kurš klīda apkārt mājai, neņemdams vērā savu māti. Māte, redzot bērnu tik nožēlojamā stāvoklī, jutās sāpināta. Visvairāk viņu sāpināja tas, ka bērns neizrādīja vēlēšanos mesties viņas apkampienos un parādīt savu vajadzību pēc viņas maiguma. Redzot savu bērnu šādā stāvoklī un redzot, ka viņš to neņem vērā, mātes sirdi plosīja sāpes. Ja tikai bērns spētu paļauties uz viņu, māte tā labā varētu izdarīt tik daudz!

Šajā redzējumā es biju šis bērns, bet Jēzus bija māte.

Dievs man deva šo redzējumu, jo es netiku galā ar vēstījumiem, šķita, ka tie ir smaga nasta uz maniem pleciem, ar kuru es neko nedaru. Es biju nolēmusi, ka vienkārši iešu gulēt, lai to visu aizmirstu. Pēcpusdienā es tā arī izdarīju – likos gultā un mēģināju iemigt. Manas domas bija pievērstas Jēzum, tomēr jutos pārāk nožēlojami, lai Viņu uzlūkotu.

mīļotā, Es esmu tavs Mierinātājs! atbalsti Savu galvu pret Mani, atļauj Man tevi noglāstīt un remdināt tavas sāpes, atļauj Man iečukstēt tev ausī Savus Vārdus; Manas Sirds dziļumos Tev ir ierādīta ļoti īpaša vieta; nepavadi savu laiku kaut kur ārpusē; tagad nāc uz savām mājām3;

Es nespēju …

tad Es pats pacelšu tevi uz Savām rokām un aiznesīšu tevi uz turieni;