Es turpinu noasiņot

Pašreiz visas mēbeles jau ir aizvestas un, lai apsēstos un rakstītu, ir kaut kur jāatrod kāds krēsls. Mājās, pēc strādnieku aiziešanas vēl arvien ir liela nekārtība – šur un tur mētājas papīru kaudzes, kurpes, striķi, pudeles … Pie tam, pirms aizbraukšanas mums vēl ir jāsarīko divi atvadu vakari (80 un 30 cilvēkiem)… Dieva roka mani neatstāj ne uz mirkli un man vienmēr atrodas kādas divas trīs stundas dienā rakstīšanai. Kungs man dod neparastu spēku, es neesmu nogurusi, bet gan izjūtu pilnīgu mieru, Viņa Mieru.

Vassula, Manas Dvēseles iemīļotā, esi Man līdzās, raugies Manī un ļauj Manam pirstam pieskarties tavai sirdij; bērniņ, ja tu zinātu, cik ļoti Es tevi mīlu; Es tevi vadīšu līdz pat galam; aizvien vairāk ziedo Man; vai esi gatava Manis dēļ ciest?

Jā, Kungs, dari, kā vēlies. (To Viņš man bija lūdzis jau agrāk, bet toreiz es šaubījos, man bija bail. Šodien Viņš to pašu atkārtoja vēlreiz.)

Vassula, Es esmu tik priecīgs! Vai upurēsi Man sevi kā jērs?

Jā, Kungs, dari, kā Tev labpatīk.

tas viss nebūs veltīgi, viss būs Mīlestībai un Mieram; Vassula, Man ļoti slāpst; Es ievedīšu tevi izkaltušās zemēs, kur tavas acis redzēs to, ko vēl nekad nav redzējušas; Es tevi vadīšu ar debešķīgu spēku un ievedīšu Savas asiņojošās Miesas pašos dziļumos; Es tev norādīšu tos priesteru kārtai piederošos grēciniekus, kuri līdzinās ērkšķiem Manā Miesā; Es viņus netaupīšu; Mani spēki ir izsīkuši, - Rētas ir atvērtas plašāk nekā parasti un Es turpinu noasiņot; Mani ir vēlreiz piesituši krustā Savējie, Mani paša priesteri!

Tu, Kungs, mani tik ļoti sāpini, kādēļ gan lai viņi to darītu, kādēļ?

Vassula, viņi nezina, ko dara; mīļotā, cīnies kopā ar savu Dievu, esi gatava sastapties ar Manām ciešanās un dalīties ar Mani,

Es vēlos Tevi mierināt. Kungs, neaizmirsti tos, kuri Tevi mīl!

tie ir Manas Dvēseles mīļotie, Es no šīm dvēselēm sagaidu daudz vairāk, - Es vēlos, lai tās upurētu savas sirdis Man; Es viņus mīlu, Es uz viņiem paļaujos, tie ēd no Manas rokas, viņi ir Mani upuri, viņi ir maigās ziedlapiņas, kas aizstāj Manus ērkšķus, viņi ir Manas mirres;

Vassula, nebaidies, mēs iesim daudz dziļāk, - tur, kur vēl arvien pārsvarā valda tumsa; Es tevi vadīšu;

(Pēc kāda laiciņa mana dvēsele sāka izjust Dieva rūgtumu. Ēdienam un dzērienam, kas nonāca manā mutē, bija rūgta garša. Iespējams, ka Kungs man deva padzerties no Sava kausa. Es izjutu elpas trūkumu, sāpēja gan dvēsele, gan miesa.)