Mīli Mani vispilnīgākajā klusumā

1987. gada 31. maijs

Svētdiena.

Vassula, nāc un pieņem Mani,1 Es tevi tur gaidīšu, iepriecini Mani, nāc un palūkojies uz Mani! saki, ka piederi Man, ļauj Man sadzirdēt šos vārdus!

(Jēzu, es piederu Tev un Tevi mīlu.)

Vassula, Es šos vārdus esmu gaidījis gadiem! tagad, kad piederi Man, mīli Mani;

Iemāci Man Tevi mīlēt tā, kā Tu to vēlies.

uzticies Man, Es tevi vadīšu;

Vēlāk.

(Mani vēl arvien pārsteidz tas, kā kustas Mana roka …) Jēzu, vai tu to zini?

jā, bet vai Es neesmu Visvarens? Vassula, esi miera pilna, esi vienkārša, esi līdzīga Man;

(Kamēr rakstīju, divreiz mani iztraucēja mans dēls. Viņš nāca iekšā istabā, skaļi aizcērtot durvis u.t.t. Mani tas skumdināja, jo bija pārāk daudz trokšņa.)

mīli Mani; atbildi Man!

Kungs, es Tevi mīlu, es Tevi mīlu, Kungs!

nekad neaizvieto Mani ar kādu citu lietu vai cilvēku; liec Mani pirmajā vietā, vajadzības gadījuma pirmkārt meklē Manu Klātbūtni un paliec mūžam lūkojoties Manī; līdzinies spogulim, kurā lūkojoties var ieraudzīt Manu atspulgu, nekad nemeklē ko citu, kā tikai Mani; nekad necenties atgūt savus agrākās dzīves sliktos ieradumus; Es esmu Svētais, Es esmu Kungs, mēs tagad esam viens; tu vienmēr, uz mūžiem piederēsi Man; zemojies, mācies no Manis un ilgojies tikai pēc Mani; elpo Man; tagad vairs nenovērsies ne pa labi, ne pa kreisi; mīļotā, turpini soļot taisni un atļauj Man tevi lietot; pagaidi Mani; sajūsmini Mani ar savu vārdu vienkāršību, jo vienkāršība Mani valdzina; uzrunā Mani atkal, ļauj Man no jauna sadzirdēt tavus vārdus, saki Man: „Jēzu, es Tevi mīlu, Tu esi mans Prieks, mana Elpa, mana Atpūta, mana Nopūta, mans Smaids;

meitiņ, tu iepriecināsi Mani vēl vairāk, ja veltīsi laiku pārdomām; sākot ar šo mirkli to Mani meklēsi klusumā, mīlēsi Mani vispilnīgākajā klusumā, lūgsies klusumā un klusumā ieiesi Manā garīgajā pasaulē; Es tevi mīlu – atlīdzini Man jau tagad; pagodini Mani, atdodot sevi Man, neapbēdini Mani, mīļotā, runā, esi Mana!

Ko tas nozīmē – klusumā? Ko Tu ar to domā?

Es vēlētos, lai tu klusumā uzlūkotu Mani un necenstos iejaukties šajā klusumā, Es vēlos, lai tu neļautu šajā klusumā ienākt nekam liekam; meklē Mani klusumā;

Neļaujot nekam sevi traucēt …

nekam; ilgojies pēc klusuma un miera;

Kungs, kā ģimenē atrast šo mieru un klusumu – tas ir gandrīz neiespējami!

Es tev to dāvāšu; Vassula, Man ir tevis žēl! tu esi Mana izredzētā, Manas mirres, Mana mīlestība, - tevis dēļ Es esmu gatavs uz visu! Manu sirdi piepilda līdzjūtība uz tevi un taviem kritieniem; Es, Kungs, tev palīdzēšu – nekad nejūties pamesta vai nemīlēta; vai zini, kā jutos tai brīdī, kad tev šķita, ka neesi mīlēta?

Kad tas bija?

Manā Baznīcā;

Nē, Kungs, es nezinu.

Man šķita, ka atkal no jauna tiku piekalts krustā, sists un šaustīts, apspļaudīts un caurdurts; Vassula, Es tevi tik ļoti mīlu! palīdzi Man atjaunot Manu Baznīcu; palīdzi Man, atļaujot sevi lietot; meitiņ, esi drosmīga;

Pēc neilga laika kāds cilvēks man pateica, ka Jēzus dažkārt var atraidīt cilvēkus un aizvērt viņu priekšā durvis2; līdz šim es to nezināju, bet šis cilvēks man parādīja kādu Bībeles fragmentu, kuru gan neļāva izlasīt līdz galam. Es biju aizgājusi uz baznīcu un pieņēmusi svēto Komūniju, bet pēc mūsu sarunas man šķita, ka būtu izdarījusi kaut ko neatļautu un pārkāpusi Katoliskās Baznīcas likumus, tātad – izdarījusi kaut ko ļoti ļaunu. Nākamajā svētdienā (tā kā jutos nevajadzīga un nepieņemta), apstājos pie durvīm, gandrīz ārā. Noticējusi tam, ka esmu ļauna un Dievs ir uz mani ļoti dusmīgs, es kopā ar visiem nepiegāju pie Komūnijas. Baidījos, ka varētu izdarīt kaut ko vēl briesmīgāku.

Jēzu, es nezināju, ka tas Tevi varētu tik ļoti sāpināt – es pašreiz runāju par šīm sajūtām, nejūties mīlētai!

nē, tu to nezināji; tieši tāpat, kā to, ka Es nekad neatstumju tos, kas nāk pie Manis; Es esmu Mīlestība un Mīlestība ir domāta visiem, - nav svarīgi, cik ļauna tu būtu;