Vīraka smarža

1987. gada 13. maijs

Vakar, 12. maijā, vakarā kāpņu telpā sajutu spēcīgu vīraka smaržu. Smarža cēlās augšup no pirmā stāva un tas mani pārsteidza. Iegāju pie dēla un pavaicāju, vai viņš nav aizdedzinājis pret moskītiem paredzēto spirāli, lai gan pati apzinājos, ka tās smarža nebūt nelīdzinās baznīcas vīraka smaržai. Viņš atteica, ka nē un tā kā bija daudz darāmā, tad par šo notikumu piemirsu. Pēc kādas stundas man vajadzēja ieiet istabiņā, kur parasti rakstu un noasināt zīmuli un tur no jauna sajutu kā mani apņem šī brīnišķīgā vīraka smarža! Izgāju ārā no istabas, lai pārbaudītu, vai arī citur ir sajūtama šī pati brīnišķīgā smarža, bet nē … Tā bija sajūtama tikai šai istabā, kur tā mani pārklāja no jauna.

mīļotā, pārklājottevi ar Savu smaržu, Es tevi no jauna svētīju;

Ak, Jēzu, vai tas biji Tu?

jā, Manu ziediņ, tu sajuti Manu Klātbūtni; tā bija Mana zīme1; vienmēr esi nomodā;

Jēzu, mana Mīlestība, mana Elpa, mana Dzīvība, mans Prieks, mana Nopūta, mana Atpūta, mans Svētais Draugs, mans Pestītāj, mans Acuraugs, mans Viss – es Tevi mīlu!

Vassula, mīli Mani no visas sirds, mīli Mani dedzīgi; izgrezno Mani ar maiguma pilniem vārdiem, saki Man mīlestības vārdus; liec norimt Manām sāpēm; lai tavs mīlošo vārdu balzāms remdē Manu brūču sāpes;

Šodien, lasot sv. Terēzes rakstus, atklāju, ka šādas smaržas patiešām eksistē. Pēc Terēzes teiktā sapratu, ka sātana klātbūtne izraisa tikai šausmīgu smaku. Dīvaini, bet tieši šodien grāmatā izlasītais sakrita ar notiekošo un kļuva par vēl vienu pierādījumu tam, ka vīraka smarža patiešām ir nākusi no Jēzus. Es biju ļoti laimīga!