Bet vienmēr atgriezies pie Manis

Vassula, Es, Kungs, stāvu tavā priekšā;

Jēzus smaidīja un ļāva man sajust Viņa klātbūtni, - Viņš bija pavēris vaļā Savu mantiju un rādīja man Savu Sirdi. Viņa krūtis apmirdzēja starojoša gaisma.

ienāc Manā Sirdī, iegremdējies tajā, ļauj tās straumēm tevi pārklāt; ļauj Manai Sirdij sajūsmināt tavējo, ļauj tai aizdedzināt Tavu Sirdi, izstarojot Manu Mieru un Mīlestību; nāc, pabūsim kopā; ļauj Man kļūt par tavu svēto Ceļabiedru; meitiņ, vai tu tam piekrīti?

Jūtu, ka nespēju viņam tuvoties, jo tiku sapratu, cik necienīga es esmu! Vai kāds vispār varētu uzdrošināties runāt ar Dievu, - mēs taču esam nepateicības pilni! Atļauties Viņam lūgt kādas žēlastības, bet vienkārši „parunāties”?! Mūsu necienība un draņķīgums manī izraisa sliktu dūšu, gribas paņemt līmlentu un aizlīmēt sev muti. Esot Viņa Klātbūtnē, es starp mums abiem, vēlmē respektēt Viņa Svētumu, es izklāju tādu kā plīvuru.

meitiņ, ko tu izdarīji? kāpēc? kāpēc?

Kungs, es vēlos Tev izrādīt lielāku cieņu.

Es gribētu, lai tu ēd;

Viņa rokā es ieraudzīju Maizi.

meitiņ, ņem šo Maizi; maziņā, lai to paņemtu, tev nāksies noņemt šo plīvuru, nāc; Es noņemšu to, kas mūs atdala … nāc, tuvojies Man, ņem Manu Maizi;

Es tā arī izdarīju, - piegāju pie Viņa un paņēmu no Viņa rokas Maizi.

vai vari iedomāties, cik ļoti Mani iepriecina iespēja tevi pabarot?

Jēzus bija Mīlestības pilns un izskatījās ļoti laimīgs.

Vassula, vai jūti, cik Es esmu laimīgs? atnes un atdod Man Savas vājības un grēkus, lai Mans Spēks un Mana Žēlsirdība varētu tos iznīcināt; lido brīvi, Manu balodīt, bet vienmēr atgriezies pie Manis saņemt Manu Maizi; Es tevi mīlu;

Kungs, es arī tevi mīlu.

Pēc šīs sarunas visu dienu jutos Viņa mīlēta … Vai to varētu nosaukt par ekstatisku stāvokli? Šajā brīdī izjutu Viņa klātbūtni daudz spēcīgāk nekā parasti.

Nedaudz vēlāk:

mēs iegājām Manā Svētnīcā un tavas acis redzēja serafu apsargāto svēto vietu; šodien vēlos tev parādīt Manas Svētnīcas iekšieni; vai redzi šo spēcīgo staru, kurš apspīd Manus Svētos Rakstus?

Jā, Kungs!

šie ir Mani Vissvētākie Raksti, kurus esmu uzrakstījis vēl pirms tavas radīšanas; Manā Svētajā Grāmatā ir apslēpti Debesu noslēpumi , kā arī gan Debesu, gan visas Manas radības atslēgas; šai grāmatai līdzās stāv divi ercenģeļi, kuri ar lielu degsmi apsargā Manus Svētos Rakstus; nāc, maziņā, Es tev rādīšu daudz lielāku godību;

Dievs mani aizveda kādā vietā, kur jutos ļoti neveikli.

vai redzi šo degošos kalnu?

Izskatījās ļoti skaisti, bet vienlaikus arī draudoši.

no tā izplūst divas uguns upes;

Tās līdzinājās tekošajai lavai, vienīgi bija gaišākā krāsā.

Es, Kungs, Savas Tiesas dienā atdalīšu ļaunās dvēseles no labajām; tad Es iegrūdīšu sātana sekotājus degošajās upēs un šo sodu tie saņems taisnīgos acu priekšā: Vassula, Es tavām acīm ļaušu ieraudzīt daudz vairāk no Savas Debesu realitātes, jo tās turpinās arī aiz Manas Svētnīcas; radība, zini, ka notiks Mana Griba, jo Es esmu Dievs, Jahve Sabaots, tādēļ ļauj Man brīvi darboties tevī; mēs, mīlestībā, darbosimies kopā, līdz Es nostiprināšu virs zemes Savu Darbu; kad tas notiks, Es atkal nākšu ar Savu Svēto Grāmatu un ļaušu tev tajā izlasīt kādu rindkopu, kura tev būs jāpieraksta, - šis Vēstījums apzīmogos Manu Mīlestības un Miera Vēsti;

Nakts vidū mani atmodināja skaļš kliedziens, kas nāca no Jēzus Krusta. Tajā bija tik daudz izbaiļu, ciešanu, sāpju un rūgtuma! Šis kliedziens vairāk izklausījās pēc spēcīga, ilgstoša vaida.