Lielā Piektdiena
1987. gada 17. aprīlis
Lielās Piektdienas dievkalpojuma beigās priesteris ikvienam deva ziedus, kurus varēja nolikt uz simboliskā Jēzus kapa. Daudziem viņš iedeva veselu pušķi, bet es saņēmu tikai trīs. Sapratu, ka Dievs vēlas man atgādināt to, ka pietiekami neizprotu Svētās Trīsvienības noslēpumu.
Nākamo divu dienu laikā es neko neuzrakstīju un man tā ļoti pietrūka, jo rakstīšanas laikā, pārdomājot, es ļoti spēcīgi izjūtu Dieva klātbūtni. Mans Kungs, ir pagājis tik daudz laika!
cik ilgs laiks ir pagājis?
Divas dienas!
Vassula, divas dienas? Ko gan teikt Man, - esmu tevi gaidījis gadiem ilgi!
Piedod, Jēzu, man vairāk nav ko teikt. Piedod, ja es Tevi kaut kādā veidā ievainoju.
nāc, Es tev piedodu; vienīgais, ko sagaidu no Savām mīļotajām dvēselēm ir, lai tās atļautu Man satvert viņu sirdis kaut uz dažām minūtēm, kuru laikā Es tajās varētu izliet Savu pāri plūstošo Mīlestību;
Jēzus balsī bija jaušams ļoti liels maigums un mīlestība. Ik reizes, kad Dievs man tuvojas un vēlas sniegt kādu nozīmīgu vēstījumu, sātans un viņa mācekļi ir klāt, lai man uzbruktu. Viņa klātbūtne nav jūtama fiziski. Vienīgais veids, kādā viņam tiek atļaut man uzbrukt ir rakstiski, ja redzu uz papīra parādāmies zaimojošus vārdus un apvainojumus. Dievs man bija iemācījis atšķirību starp Sevi un viņu. Parasti es izvairos viņam atļaut pat pabeigt teikumus un tas sātanu padara traku. Ja es pati to nepamanu, Dievs nobloķē manu roku un es vairs nespēju rakstīt. Šī ir lapa no manas piezīmju burtnīcas. Parasti uzbrukuma spēks ir atkarīgs no vēstījuma nopietnības. Es pavisam nesen apzinājos šo sakarību, tāpēc nepadodos pat, ja dažkārt jūtos vienkārši bezcerīgi.
|