Uzzīmē Manu zīmi

1987. gada 9. aprīlis

Kad biju Šveicē, daudz domāju par to, kur es kādu dienu dzīvošu. Mēs vēl arvien kaut ko meklējam. Klaiņošana, klaiņošana, klaiņošana.

izjūti Manu Klātbūtni,

Es ieraudzīju Jēzu, kurš rādīja uz Savu Sirdi.

šīs ir tavas mājas … pašos Manas Sirds dziļumos; meitiņ, pagodini Mani, vedot pie Manis citas dvēseles;

Mana vecākā māsa tikko bija uzzinājusi par Vēstījumiem. Viņa izlasīja pēdējos piecus un tā rezultātā izraisījās ģimenes strīds starp viņu un vienu no mūsu brālēniem un šis strīds turpinājās astoņus gadus. Tagad viņi atkal ir labi draugi. Toreiz es nebildu ne vārda, savukārt māsa aizbrauca atpakaļ uz Rodas salu, kur viņa dzīvo.

Atceros, ka pirmajā vakarā, kad viņa vēstījumus pārrunāja ar savu vīru, viņš esot bijis daudz šokētāks nekā viņa. Tai vakarā viņi kopīgi esot izlasījuši 5. un 6. piezīmju burtnīcu, bet tad devušies gulēt. Vīrs nevarējis aizmigt, viņš sācis lūgties un lūdzis Dievam grēku piedošanu. Notika brīnums. Dievs viņam dāvāja to pašu redzējumu, kāds bija bijis man! Māsas vīrs ieraudzīja brīnišķīgo dārzu un apaļo „sauli”, kuru apsargāja miljoniem eņģeļu. Tāpat kā man, arī viņam Dievs atļāva ieiet gaismas aplī. Sajutis Dieva klātbūtni, viņš sāka trīsēt un raudāt. Pamodinājis māsu, viņš tai pastāstīja notiekošo, - tas manu māsu ļoti pārsteidza. Viņi pat nespēja sagaidīt nākamo rītu, vēloties tūlīt pat man pastāstīt par notikušo.

Nākamais būtiskais notikums bija Ēnoha grāmata, kuru jau sen vēlējos nopirkt. Iegādājusies, pirms sākt to lasīt, es netīšām atvēru 102. lappusi un ko es tur ieraudzīju? Izrādās, ka Ēnohs bija redzējis tieši tādu pašu redzējumu kā es. Tūkstošiem eņģeļu apsargāta spilgta gaisma! Nē, tā nevarēja būt tikai vienkārša sakritība! Šo vīziju biju pieredzējusi Bangladešā, 26. martā. 1987. gada 11. aprīlī, Parīzē, pārskatot grāmatnīcas plauktus, mans skatiens apstājās pie kādas grāmatas, kas saucās „Metanoia”. Skatienu bija piesaistījis šīs grāmatas vāks – tā ļoti precīzi atainoja manu, Ēnoha un mana svaiņa vīziju. Tur bija attēlota apļveida, eņģeļu apsargāta gaisma. Kad māsa aizbrauca, es atkal uzrakstīju Dievam, ļaujot Viņam izmantot manu roku. Bet Kungs iedeva rakstītu vēstījumu manam māsas vīram Strato.

Manas aitiņas, Es jūs mīlu; tas, kurš lasa Manus vēstījumus, ēd Manu Maizi; Manas zīmes saņems tie, kurus Es vēlos apgaismot ar Savu žēlastību1; uzzīmē Manu zīmi;

ΙΧΘΥΣ    ihtis2

Vassula, sāc apkopot šos vēstījumus un izvērtēt Manu vadību, pārraksti šos vēstījumus vēlreiz; Es tevi vadīšu un apgaismošu; viss Manis teiktais ir bijis tavai izglītošanai; tev tas bija vajadzīgs;

Mana Vēsts ir Mīlestības un Miera Vēsts;

Tas ir šausmīgi, - esmu pārāk reālistiska un skeptiska. Šodien atkal nespēju pretoties šīm šaubām par notiekošo. Kāpēc citu cilvēku ticība ir tik pilnīga un pastāvīga, bet manējā tik svārstīga. Es taču ļoti labi apzinos, ka pati neko nespēju, pie tam zinu, kas notiek, kad Dievs saņem manu roku – Viņš spēj izraut no tās zīmuli, bet citreiz kustināt pildspalvu, pat, ja es tai gandrīz vai nepieskaros. Ar mani notiek tādas lietas, Kungs man ir devis tik daudzus pierādījumu, bet es vēl arvien tik ļoti šaubos! Un vēl – tik bieži man šķiet, ka es ar notiekošo novirzu arī citus no pareizā ceļā. Šajos vēstījumos ir tiek aizskartas tik daudzas lietas un cilvēki, bet tie pat nav publicēti …

mīļotā, Es esmu Jahve; dod Man savas vājības un atļauj Mana spēkam tās iznīcināt;

Dievam noteikti ir vajadzīga ļoti liela pacietība, lai mani uzturētu … Man šķiet, ka galvenokārt manas šaubas ir saistītas ar mani pašu. Pazīstot sevi, es sevi salīdzinu ar citiem, kuri ir saņēmuši šāda veida pārdabiskus vēstījumus, redzu viņu labestību un dievbijību. Šis salīdzinājums ir kā diena pret nakti un tas mani grauj. Vienīgais, ko esmu pamanījusi un kas man šķiet pozitīvi ir tas, ka mīlu Dievu un to nevarētu uzskatīt tikai par manu iedomu augli! Lai gan viens priesteris izteicās, ka ļaunais gars ir tas, kurš man ir iedvesis šo mīlestību … Ja es būtu pavisam vāja un klausītos visā, kas man visapkārt tiek teikts, tad jau sen būtu salūzusi.

Šodien viena kundze, kura nesen ir sākusi lasīt Freida darbus, sacīja, ka šie vēstījumi ir manas zemapziņas auglis. Vai tas nozīmētu, ka mīlestība uz Dievu ir psihiska saslimšana? Bet viņas, jeb, pareizāk sakot, Freida teorija mani uztrauc vismazāk, jo Dievs jau bija mani brīdinājis. Jebkurā gadījumā man nekad nav paticis Freids – vuņš bija ateists un pat Jungs viņu atstāja! Freida izpratnē mēs esam veidoti tikai no matērijas!

bērniņ, cilvēki vienmēr ir sprieduši cilvēciski; Es esmu Žēlsirdības un Mīlestības pilns Dievs, tikai ļoti reti kurš to saprot;

Vienkārši tu neesi izvēlējies „īsto”, un tas arī manī izraisa vislielākās šaubas!

arī tu esi Mana meita! Es mīlu pat visgrēcīgākos no jums;