Lieto vārdu „mēs”

1987. gada 7. marts

Vassula, Es, Jēzus, tevi mīlu; mīļotā, esmu atpūties; nāc, esmu apmierināts; tici Man, Es esmu izjutis atpūtu! strādāsim mīlestībā un centīsimies uzlabot šo situāciju; nāc, Es iemācīšu tev kompensēt citu kļūdas un trūkumus; Es esmu Dzīvības eliksīrs, Es esmu Augšāmcelšanās;

Jēzu, cik ļoti es ilgojos, lai ikviena dvēsele Tevi mīlētu! Noteikti tas ir šausmīgi, ja nesaņem pretmīlestību uz tik lielu Mīlestība kā Tavējā!

Vassula, redzi, - Manas ilgas jau ir iesakņojušās Tavā dvēselē; meitiņ, iepriecini Mani, iemācoties teikt, ka „mēs kalposim”, vai „mēs darīsim to un to”, lieto vārdu „mēs”, jo mēs esam vienoti uz mūžiem! iepriecini Mani sakot „Tēvs, Tavs prāts lai notiek” un neko Man neatsaki; meitiņ, šodien mēs ieiesim Mana ienaidnieka valstībā, jo Es gribētu tev parādīt to dvēseļu ciešanas, kuras ir Mani atstājušas;

Jēzu, vai tās ir pazudušas?

pazudušas ir ellē esošās dvēseles, bet tās kuras ir šķīstītavā, izglābjas, pateicoties Manu mīļoto lūgšanām un gandarei; nebīsties, jo Mana Gaisma tevi pasargā; Es esmu ar tevi;

Es ieraudzīju pazemi, tādu kā tumšu pagrabu; to apgaismoja vienīgi uguns liesmiņa. Tur bija drēgns un zeme lipa pie kājām. Es ieraudzīju dažas, rindā nostājušās dvēseles. Tās bija sasietas, es varēju saskatīt vienīgi izmisuma pilnas, agonizējošas sejas. Visapkārt valdīja liels troksnis, it kā vienlaikus darbojoties vairākām dzelzs mašīnām – kliedzieni, spiedzieni un metāliska klaboņa blīvi piepildīja visu telpu. Tieši pretim šīm sejām stāvēja kāds, kura rokās atradās karsta, izkususi lava. Šo lavu viņš it kā pārlēja no vienas plaukstas otrā, vienlaicīgi apšļakstot tam pretim stāvošo sejas, kuras no šiem apdedzinājumiem jau tāpat bija pietūkušas. Pēkšņi šī persona, kurā es atpazinu sātanu, pamanījusi mūsu klātbūtni, pagriezās …

(Sātans): Jūs tikai paskatieties uz viņu!

Pretīgumā par manu un Jēzus klātbūtni, viņš dusmīgi un nicinoši nospļāvās. „Nožēlojamie tārpi, jūs tikai paskatieties, ka mūsdienās ir arī tādas dēles, kas nāk izsūkt no mums pēdējās asinis! Tinaties prom no šejienes!” Viņš man teica: „Paskaties!”, vienlaikus apšļākdams savu upuru sejas ar kārtējo lavas devu. Es dzirdēju, kā dvēseles kliedza: „Ļauj mums nomirt…” Tad sātans, kurš izskatījās pēc īsta vājprātīgā, izplatīdams sev apkārt šausmīgas dusmas, iekliedzās: „zemes radījumi, paklausieties manī, jo jūs nonāksiet pie maaaaaaniiiiiiiiiiiiiiis!”

Es padomāju, ka ļaunais ne tika ir draudošs, bet arī traks, ja jau viņš cer uz uzvaru. Viņš, pamanījis manas pārdomas, draudoši norūca: „Es neesmu traks!”

Tad, viltīgi smejoties, viņš ar ironiju sacīja nabaga dvēselēm: „vai dzirdējāt, kā viņa mani nodēvēja par trako!”, bet pēc tam sarkastiski piebilda: „mīļotās dvēselītes, tagad jūs samaksāsiet par viņas teikto.”

Ļaunais gars jau gatavojās ņemt rokās nākamo lavas devu un es, izmisumā, pagriezos pret Jēzu, lūdzot Viņam kaut ko darīt! Es lūdzu, lai Viņš apstādinātu sātanu! Jēzus atbildēja:

Es viņu apturēšu;

Tai brīdī, kad s. jau bija pacēlis roku, lava pēkšņi apdedzināja viņu pašu un viņš ievaidējās un sāka lādēt Jēzu, bet tad arī mani: „Ej, ragana, eeeeeej, liec mūs mierā!”

Pie elles vārtiem stāvošās dvēseles sauca: „Glāb mūs, glāb!”1Pēkšņi parādījās vēl kāda būtne, es nojautu, ka tas ir kāds no sātana mācekļiem, bet tas (s.) viņam pavaicāja: „Vai tu dari savu darbu? Vai dari, ko esmu tev pavēlējis darīt? sāpini viņu, iznīcini viņu, atņem viņai drosmi”.

Es zināju, ka šos vārdus s attiecina uz mani. Viņš vēlējās, lai šis dēmons man laupa vēlmi un drosmi satikties ar Jēzu, - gan piedāvājot maldinošus vārdus, gan iznīcinot jau saņemtos vēstījumus. Es pavaicāju Jēzum, vai mēs nevarētu doties projām. Viņš atbildēja:

iesim projām no šejienes; vēlos, lai tu visu redzēto pierakstītu; es tavā vietā parūpēšos par kļūdām; mīļotā, esi Manā tuvumā – Es vēlētos, lai Mani bērni saprastu gan savu dvēseļu esamību, gan arī ļaunuma realitāti; viss, kas ir rakstīts Manā Svētajā Vārdā, nav tikai izdomājums; sātans eksistē un viņš vēlas iznīcināt jūsu dvēseles; Es ciešu, redzot jūs guļam un neapzināmies viņa esamību; Es jūs brīdinu un dodu jums dzīves, bet lielākā daļa no jums tās uzskata par pasakām;

mīļotie, Es esmu tavs Pestītājs, nenoraidiet Manu Vārdu; pievērsieties Man un sajūtiet tās Mīlestības sāpes, kādas Es jūtu attiecībā uz jums; kādēļ, kādēļ, jūs tik vienkārši ļaujat sātanam jūs mīdīt kājām?

nāciet pie Manis jūs visi, kuri vairs neticat Man; nāciet visi, kuri Mani esat atstājuši; nāciet un redziet, - ir pienācis laiks ieklausīties; parādieties jūs, kas ievainojat Manu dvēseli, atdzimstiet un ieraugiet Manu Gaismu; nebaidieties no Manis, jo Es esmu jums piedevis; Es paņemšu jūsu grēkus un Manas Asinis tos nomazgās; Es piedošu jūsu vājības un trūkumus; uzņemiet sevī taisnīguma rasu, kas atjauno jūsu pazušanā ejošās dvēseles; nāku, lai jūs atrastu, nāku meklēt Savas pazudušās avis; vai tiešām Es, labais Gans, redzot jūs ejam pazušanā, spētu palikt vienaldzīgs?

Vassula, vai vēlies lūgties par visiem pazudušajiem?

Tagad, tūlīt, Kungs?

jā, tagad;

Es laikam īsti nezinātu, ko teikt, Kungs.

Es tevi pamācīšu; ieklausies un atkārto pēc Manis: „Svētais Tēvs, es Tevi pazemīgi lūdzu, Savā Spēkā un Žēlsirdībā sapulcini pazudušās avis, piedod tām un ļauj atgriezties Tavās Mājās. Uzlūko Savus bērnus un ar Savu Roku svētī tos. Amen.”

nāc, Vassula, atdusies Manā Sirdī, jo tajā ir apslēpta Miera oāze;