Es tevi mācu soli pa solim
1987. gada 12. februāris
Visvarenais Dievs, Es tik ļoti nevēlētos iekrist tukšībā vai sava labuma meklēšanā, lūdzu, palīdzi man! Es vēlos vienmēr būt nekas. Es vēlētos vienmēr palikt tik vienkārša, lai viss gods tiktu atdots Tev!
Vassula, Es esmu Jahve, Es tevi mīlu; maziņā, Man pieder visa vara; Es tev vienmēr atgādināšu par tavu mazumu un niecīgumu; Es tev ļaušu izprast Savu rīcību; Vassula, atrodi mieru, Es pavisam drīz būšu ar tevi;
(Uzzinot, ka Dievs vienmēr man atgādinās par manu niecīgumu, sajutu atvieglojumu! Šī diena bija bijusi briesmīga, tajā bija vienas vienīgas šaubas par to, ka viss ar mani notiekošais ir neiespējams un nepatiess un nemaz ar mani nenotiek. Tā tas turpinājās līdz brīdim, kad atkal sadzirdēju Dieva balsi. No vienas puses vēl arvien biju šajā nerealitātes apziņā, bet aicinājums bija absolūti reāls, tādēļ pēkšņi sāku justies kā visgrēcīgākā no cilvēkiem. Kas tad īsti notiek?)
Vassula, vai tiešām esi aizmirsusi, kāda tu biji pirms gada; iemīļotā, ļauj Man tev to atgādināt; Es, Jahve, staigādams caur mirušo rindām1, pēkšņi tur, starp grēciniekiem, pamanīju tevi; viņi tevi turēja un lika izjust lielu nemieru; es redzēju, kā tu tur guli, cenzdamās tikt ar tiem galā pati saviem spēkiem, tava dvēsele bija tuvu nāvei; šajā brīdī izjutu pret tevi lielu žēlumu; lūkojoties tevī, Es atcerējos Savus agrākos darbus; šajā brīdī tu aptvēri, ka Es varētu kļūt par tavu patvērumu un Es sadzirdēju kā no zemes dziļumiem līdz Manīm nonāk tavs žēlabu pilnais sauciens;
meitiņ, Es vienmēr esmu tevi mīlējis, bet tu biji par Mani aizmirsusi; Es ilgojos pēc tavas mīlestības, ilgojos, lai tu Mani nosauktu par Tēvu; daudzus gadus esmu stāvējis tavu durvju ārpusē, gaidot, ka kādu dienu tu, iespējams, Mani sadzirdēsi … Es biju turpat – rokas stiepiena attālumā; jā, Es patiešām biju pavisam tuvu pie tevis; Mana Sirds nespēja pretoties tavam saucienam un Es, prieka pilns, tuvojos tev; beidzot tu Mani sauci; meitiņ, Es tevi pacēlu pie Savām krūtīm, Es dziedināju tavas brūces; Es tevi iemācīju Mani mīlēt; Es tev mācīju, kā pacelt savu sirdi pie Manis un Es ļāvu pār tevi atmirdzēt Savai Gaismai … neskumsti, mazais ziediņ; Es tevi mācu ļoti pamazām, soli pa solim, runājot tev saprotamā valodā;
tu Man vaicāji, kādēļ daļa no vēstījumiem ir tikuši uzrakstīti pirms tavas ‘formācijas’; atbildēšu uz šo jautājumu tad, kad tu būsi atbildējusi uz Manējo; vai aptver cik liela vērtība ir ikvienai dvēselei Manās acīs?
Es zinu, ka liela, bet cik liela, to, Mans Dievs, es nemāku pateikt.
ja pateikšu, cik vērtīgas Man ir dvēseles, tad tā vienlaicīgi būs arī atbilde uz tavu jautājumu; viena vienīga dvēsele Man ir tik svarīga, ka šie visi vēstījumi2 varētu būt domāti tikai šai vienīgai dvēselei, kurai pirms nāves tā būtu vienīgā iespēja izglābties; vai tagad saproti?
Jā, pie tam zinu, par kuru dvēseli Tu runā.
meitiņ, Es tevi mīlu, nešaubies, ka šī garīgā vadība nāk no Manis; Es tev vienmēr atgādināšu, kurš tevi ir atmodinājis no tava snauda; Es tevi mīlu, vienmēr esi pārliecināta par Manu Mīlestību; strādā mierā un neaizmirsti Mani;
2 Vassula šo jautājumu uzdod 1098. gada 31. janvārī
|