|
2005.gada 23.septembris
Tava mīlestība uz cilvēku ir pilnīgi neprātīga, Tava dziļā labvēlība uz mums, kas esam notraipīti ar grēku, ir neizskaidrojama; kā gan kāds varētu paziņot, ka pilnībā saprot tavu labestību? To varētu salīdzināt ar cilvēku, kurš gribētu satvert savā rokā miglu, vai arī gaismu, kas nav taustāma…
Sākumā, kad Tu man atklāji manu dvēseli, manu patieso būtību, kas kā spitālīgais slēpās krūmos, Tu man nepārmeti; tā vietā Tu lūdzi pēc manas draudzības; Tu mēģināji attaisnot manu šausmīgo stāvokli sakot:
„vai tas nav tādēļ, ka tev blakus nebija neviena, kurš tevi pamācītu?”1
mans nožēlojamais stāvoklis pievilka Tavu Žēlsirdību; mana nabadzībā nonākusī un kailā dvēsele pievilka Tavas simpātijas un Tavu piedošanu, ak, Svētais; mana vēlēšanās tapt glābtai plosīja Tevi un Tu teici:
„Es vairs nevaru izturēt redzot Manu ziediņu šādā stāvoklī!”
Tavi žēlsirdīgie vārdi nonāca pār manu kailo dvēseli kā rīta rasa;
„ja tu arī to vēlies, Es vedīšu tevi pa nožēlas ceļu un nemirstīgā dzīvē Manī…”
šos vārdus Tu iečukstēji manā ausī un tā tas viss sākās…
un tu esi atteikusies no savas gribas un pieņēmusi Manējo un tas tevi glāba… ja kāds ir noenkurojis sevi pasaulē, nevis Manī, viņš nekad mani neatradīs… atsakies no savas gribas un pasaules kaislībām, un nāc, lai iegūtu Mani; iegūstot Mani, mēs noslēgsim miera derību, kas pastāvēs mūžīgi; Es atklājos tev, Mana Vassula, un tevi dziedināju;
Es tev dāvāju iespēju staigāt pa safīriem, kas tevi vadīja Manā Valstībā; Es ikvienu aicinu pie Sevis, pirms pār šo pasauli nāk Mana atmaksa; šīs dienas tuvojas, jo Es vairs nevaru paciest2 šo atkrišanu; kad zeme drebēs, ziniet, ka tas ir tikai sākums tam, kas nāks pār šo ļauno paaudzi; Esmu nonācis lielā kapsētā, staigājot starp kapakmeņiem, lai jūs augšāmceltu; Es saucu, lai kapi atdarītos, un tie atdarījās; - piecelt Manus dēlus un meitas un atjaunot viņus bija Manas Mīlestības dāvana; Mana dedzīgā vēlēšanās viņus augšāmcelt lika man nokāpt kapos un, pirms jūs to sapratāt, Es pacēlu mirušos no viņu kapavietām un viņus apskāvu: „šī ir Mana jums dotā dāvana, kam jāpaliek nemainīgai; tie, kas paliks uzticīgi, iegūs Manu svētību kā balvu; tagad ejiet un rītausmā pasludiniet Manu Mīlestību…”
meitiņ, Es nekad nevienam neesmu uzspiedis Savu Likumu vai Savu Klātbūtni; Esmu nācis, lai atgādinātu ieviest kārtību šajā nekārtībā; un tomēr, neskatoties uz visiem Maniem redzamajiem brīnumiem un zīmēm, neskatoties uz Maniem daudziem aicinājumiem, neskatoties uz acīmredzamām Svētā Gara žēlastībām un dāvanām visai cilvēcei, neskatoties uz visām Manām Odām tev, paaudze, neskatoties uz Manu žēlsirdības pilno tuvošanos, kā atbildi Es saņēmu vienaldzību, vajāšanas un neticību, no dažiem – izsmieklu un apzinātu atraidījumu Maniem Aicinājumiem uz nožēlu; spļāvienus uz Manām svētībām; kaut Esmu augšāmcēlis viņu acu priekšā – viņi pavairojuši anatēmas, viņi augšāmcelšanos uzņēmuši ar nievām, vai vismaz to ignorējuši: viņi lasa Rakstus ar neredzošām acīm;
meitiņ, Esmu viņus iepriekš brīdinājis par nelaimēm, kas var notikt uz zemes viņu grēku un izdarīto postījumu dēļ un tās ir notikušas, un tomēr viņi vilcinās neticot, ka iemesls notikušajam ir viņu rīcība, nevis apkārtējā daba… kad Es teicu, ka zeme nodrebēs un novirzīsies no tās ass3, un ka salas mainīs savu atrašanās vietu, neviens Man neticēja; neviens neklausījās; viņi nepieņemtu no Manis nevienu padomu; viņi izturējās nicinoši pret visiem Maniem brīdinājumiem; kad Es šodien teiktu, ka šīs paaudzes ļaunprātības un atkrišanas dēļ viss kosmoss ir apdraudēts, viņi joprojām neticētu; kad viņi redzēs Manis radīto zemi saplosītu gabalos, šīs stūrgalvīgās dvēseles pārņems bailes; Plūdi4 nebūs nekas salīdzinot ar postu, kas nāks pār šo pasauli Manas Uguns dēļ; no zemes dzīlēm izšausies Uguns un no plaisām, pildītām ar šķidru Uguni, veidosies upes, Uguns upes, kas izšļāksies un izplatīsies ikvienā pilsētā aizdedzinot zemi; visas anatēmas, ko jūs uzlikāt pār Manis sūtītajiem, nāks atpakaļ pār jūsu galvām; Es pievienoju Savu Svētību tev, Mana Vassula, svētību, kuru viņš5 atteicās tev dot; ic
1 Jēzus pēkšņi satvēra manu roku, lai uzrakstītu šo Pats.
2 Vienlaicīgi dzirdēju: „turpināt atbalstīt”
3 Pirmais cunami Indonēzijā
5 Patriarhs Bartolomejs Konstantinopolē, kad es piegāju, lai iedotu viņam manu Farfā, Itālijā teikto runu par Vienotību, kuru biju iedevusi monsinjoram Fortino, kardinālam Kasperam un kardinālam Kassidi, kuri izrādīja interesi.
|
Saraksts pēc alfabēta 
