Mana Vassula, kopš Esmu tevi atjaunojis, Es tev esmu devis mācekļa valodu, lai tu sludinātu, aizrādītu, mācītu un slavētu; Esmu iedvesis tevī dievišķas iedvesmas, kas nākušas no Manas Sirds,  lai tu uzticīgi liecinātu; pirms Es tevi mācīju, Es ar tevi salaulājos un devu Savas Klātbūtnes žēlastību; ar prieku Es tev esmu ļāvis piekļūt Manam Cildenumam, lai tu baudītu Manu Klātbūtni; bet pēdējā laikā Es redzēju, ko Es redzēju; Man dodoties uz priekšu, Manu ceļu aizšķērso cilvēku nodomi un vēlmes; starp viņiem es pamanīju, ka daudziem ir acis, kuras neredz; meitiņ, Es esmu tevi kronējis ar mīlestību un maigumu, piepildot tavas ausis ar Gudrības mācībām to cilvēku labumam, kuri tagad min tevi ar kājām; tas, kurš min tevi ar kājām, min ar kājām Manus norādījumus; vai viņi nekad nav zinājuši, ka Mana izredzētā ir vienota ar Manu Vēstījumu? varbūt viņu galvā neienāk tas, ka tu tiki zīdīta pie Manas Krūts? Es pazeminu to cilvēku, kurš slepenībā ceļ tev neslavu, līdz viņš apklust; Manā Namā nav vietas nevienai lepnai sirdij; neviens melis nepatur savu vietu... tava klātbūtne pati par sevi ir Mans Vēstījums; mēs esam līdzstrādnieki...

tā kā viņi ir sākuši mazināt Mana Darba nozīmi, nevērīgi izturoties pret Gudrības ceļu, apšaubot Manu Suverēno varu attiecībā uz Manis izvēlēto, kuru Es svaidīju ar pravietošanu, Es kā Tēvs pacelšu Manu bērnu prom no tiem, kuri Manu bērnu apgrūtina;

šodien Es saku: kopš šī brīža Es uz laiku paturēšu Manus Vēstījumus apslēptus, jo Mans Aicinājums nav ņemts vērā un arī Mani norādījumi netiek pielietoti dzīvē; arī šāda Mana Klātbūtne netiek novērtēta, un ja Es uzskatīšu to par nepieciešamu, Es atsaukšu arī mūsu apmeklējumus; Mana Vassula, Es esmu svētījis un svaidījis tevi šai apustuliskajai misijai; Esmu tevi svētījis, lai tu augtu un Manā Garā sasniegtu pilnību, lai tu augtu augstu kā ciedri un cipreses, izplešot savus zarus; Esmu tev iepriekš teicis, ka Es tevī iedvesīšu vēl daudzas atklāsmes; Esmu sagatavojis tevi Savos karaliskajos pagalmos un, vēl svaigi pārklātu ar debesu rasas pilieniem, Es esmu sūtījis tevi būt visas cilvēces vidū; Esmu sūtījis tevi pie viņiem visiem kā Manu īpašumu, Manis paša dāvanu, kas nes manas mācības, lai tās dotu cilvēkiem viņu labumam; bet viņu attieksme pret tevi un Manām mācībām bija kā pret kaut ko nenozīmīgu; viņi attiecās pret Maniem Vārdiem un to, kura šos vārdus vēstī, virspusēji, daudzi no viņiem bez vajadzības ir tevi apgrūtinājuši, neņemot vērā Manu dāvanu un attiecoties pret to, kā pašiem tas patika; vai man tādēļ nebūtu jāiejaucas?

Es atņemšu no viņiem Savu uzticamo vārdu, kas nācis caur tevi, jo viņu sirds kļuvusi noraidoša pret tevi un Manis sacīto;

Es reiz teicu, ka ja jūs viņu apgrūtināsiet, Es došu viņai pietiekami daudz spēka, lai nogāztu jūs no jūsu troņiem un atgādinātu jums, ka viņas grūtības būs Manas grūtības; Es ikvienam esmu teicis, ka tu nāc no Manis un ka Es būšu jūsu vidū un šī zīme būs redzama uz tevis¹; ak vai, tik daudz reižu Esmu dzirdējis daudzus vīpsnājot tev aiz muguras, atdalot tevi no Mana Vēstījuma! ar šķeltu mēli spļaujot tev virsū indi… laimīgi tie, kuri nebija šo cilvēku pulkā un kuri bija tik godprātīgi, lai cienītu Manas mācības un to, kura tās vēstī, viņiem es atvēršu vārtus uz patiesām vērtībām;

un tev, meitiņ, Es saku, ka turpināšu tevi aicināt; Es tev neatņemšu Savu Klātbūtni; ja kādi tev uzdod jautājumus par šo liecību, saki viņiem:

„visus šos gadus no šūnām pilēja medus, bet jūs meklējāt citas lietas un nepapūlējāties to nobaudīt;” jūs ne mazākajā mērā nebijāt apmierināti ar Manis dāvāto, alkatīgi jūs skrējāt pēc pēdējiem jaunumiem, vācot kopā citus vēstījumus atbilstoši savam skatījumam, jūs nevis uzklausījāt patiesību, bet pievērsāties mītiem…²

Es esmu stādījis šo Vīnadārzu un nosaucis to: Patiesa dzīve Dievā; Es neesmu to stādījis augstu kalnos, bet ielejās, lai tas būtu pieejams ikvienam; tad pienāca norēķina dienas; iestājās atmaksas dienas; Es nonācu pie Sava Vīnadārza un, ejot tam cauri, ievilku dziļu elpu, pilnu ar skumjām; „vai tad šī nav tā vieta, kur bija jābūt tūkstošiem vīnogulāju?” Es pamanīju zem vīnogulājiem paslēpušās augošas nātres un kazenājus, kuri visi traucēja maniem vīnogulājiem; „ak, tagad Man Pašam būs jāizveido tas, kas visu to pārspētu;” pilns sašutuma, Es pavēlēju Savam sūtnim izdot rīkojumu, kurā Es pilnvaroju izraut ar saknēm visas šīs nātres un kazenājus, kas pastāvīgi postīja Manus vīnogulājus;

Es esmu Vīnogulāju saimnieks, kurš ienāks Savā Vīnadārzā tad, kad Pats to vēlēsies un pārbaudīs tā attīstību; Es viņiem esmu parādījis Savu Valstību un mācījis Zināšanas par svētām lietām, bet viņi nav Man pilnībā atgriezuši tās žēlastības, ko Esmu viņiem devis; Es viņus baroju, bet viņi nebija apmierināti ar Manis doto barību; Es devu viņiem dzert, bet savā muļķīgumā viņi to aizvietoja ar dzīvsudrabu, dodot priekšroku nevis Manai Godībai, bet savējai; kaut arī reiz viņi teica: „Es neaizstāšu Dieva Godību ar cita godību,” tomēr viņi aizstāja Manu Godību ar savu godību; tagad viņu vietā es iedēstīšu pazemīgos; lepnums nebija radīts priekš cilvēkiem; par ko gan lepoties pīšļiem un putekļiem?

un Es, kopā ar Svēto Garu, turpināšu tevi apciemot šajā mierīgajā veidā, tāpat kā asinis nepārtraukti plūst cilvēka vēnās bez ārējas skaņas, tāpat Es apciemošu tevi; paliec kā klosterī iekļauta Manī, mana Vassula; ic

---