Mani draugi un mācekļi izvairījās uzlūkot Manas Brūces, un pat vismīļākie turējās pa gabalu …

viņi Mani bija pametuši …

viņu nebija klāt, lai stiprinātu Manus Soļus un atbalstītu Mani, lai Es nenokristu, kad nesu Savu Krustu; Mana Sirds trīcēja, un spēki Mani atstāja; gaisma Manās Acīs kļuva arvien blāvāka, kad Man uzbruka nikni vīri, kuru frāžainās runas vērsās pret Mani kā zobens no viņu mutēm, un Sirds Manās krūtīs sažņaudzās sāpēs; Es būtu varējis lūgt Saviem eņģeļiem dot Man dūjas spārnus, lai Es varētu aizlidot un rast atpūtu un patvērumu no vardarbības vētras, bet Es izvēlējos atbildēt Tēva aicinājumam;

Jahve noliecās no Savas Svētnīcas augstumiem, un, uzlūkodams zemi, Viņš sadzirdēja gūstekņa nopūtas un atbrīvoja nāvei nolemtos;

jā, Mans Tēvs patiešām Mani atdeva jums visiem kā jūsu izpirkšanas dāvanu, bet Es arī tam piekritu ar visu Savu Gribu;

viņi sacīja: „ja Jahve ir Viņa draugs, tad lai Viņš To izglābj!” bet Es, it kā kurls būdams, neko nedzirdēju, un kā mēmais neizdvesu ne skaņas; Es biju kā tāds, kurš, neko nedzirdēdams, arī nesniedz skarbu atbildi; Mani spēki pamazām Mani atstāja, un Acis zaudēja savu gaismu;

zeme sakustējās un nodrebēja; kalnu pamatnes notrīcēja;

kad Dievs ir pilsētā,4 tā nevar krist; šodien, krīzes stundā, kad velns pret tevi ir sapulcinājis visas savas ļaunuma varas, izliedams visu savu nicinājumu pret augstdzimušo, Es savukārt aicinu Savus izredzētos, jo Mans nodoms ir – lai Mana Baznīca turpina izplesties un pieaugt; Es vēlos daudzus Manā Namā esošos bērnus ievest godībā; Man likās pareizi iet cauri ciešanām un kļūt par paraugu tiem, kuri nākotnē sekos Manam piemēram, kļūdami par kaulu no Mana Kaula un par miesu no Manas Miesas, turpinādami gandares darbu savu brāļu un māsu labad;

Es nekad neesmu mitējies iecelt praviešus un Sava Pestījošā Plāna dēļ esmu tos licis uz Patiesības ceļa; Es tiem lieku piepildīt cildenos solījumus, kuri bija pacēlušies pie viņu lūpām mūsu Dievišķās mīlestības pilnajā satikšanās reizē; kad viņi savā lielajā mīlestībā uz Mani un savā cildenajā pārliecībā atdeva sevi Manam Pestīšanas Plānam, Es panācu viņiem pretim un ar Savu Ķēnišķīgo Zizli Es viņos iezīmēju tās pašas zīmes, kurām biju apveltīts Es Pats, – lai viņi līdzinātos Man un pārvērstos arvien vairāk Manā līdzībā;

Visi, kas Mani ir patiesi pieņēmuši, nekaunas no Manis; viņi nekautrējas arī no dievišķajām zīmēm, kuras parāda, ka tie vairs nepieder pasaulei; šodien jūs atpazīsiet Manējos pēc viņu degsmes Mana Nama dēļ – Mans Nams tos ietērpj dedzībā, kas viņus sadedzina; tu viņus atpazīsi pēc tā, kā viņi Manis dēļ pacieš apmelojumus, spļāvienus un vajāšanas; jā, Manis dēļ viņi būs gatavi tikt iemīdīti dubļos un paciest nemitīgus draudus; viņi neapslēps savu vaigu grūtību priekšā, tie tās panesīs mierā, un viņu sirdis netiks salauztas, bet gan tiks svētdarītas; viņi nelauzīs savus uzticības solījumus dalīties ar Mani Manā Krustā;

ja tu ievēro viņu brūces un viņiem pajautā: „kas tevi ir tā ievainojis?” viņi visi tev atbildēs:

„es savu muguru esmu devis, lai gandarītu par tevi; šīs mežonīgās brūces es esmu guvis mana Skolotāja draugu namā … es tās ieguvu, jo sacīju viņiem patiesību – tās dēļ viņi mani darīja par savu ienaidnieku un kā pret tādu arī izturējās; viņi vēlas izvairīties no vajāšanām mūsu Pestītāja Krusta dēļ, neievērodami Mīlestības Likumu; tomēr tas nav tik būtiski, un es nepievēršu uzmanību šīm brūcēm, jo svarīgāk man ir pazīt Krustu, mūsu Pestīšanas instrumentu; man ir svarīgāk iepazīt mūsu Pestītāja Krustu, caur kuru man pasaule ir krustā sista, un es – pasaulei;1 Raksti saka,2 ka Dievam ir jāpaklausa vairāk nekā cilvēkiem, tādēļ es esmu paklausījis un sekojis man dotajiem Debesu norādījumiem;”

„ko tu saki, kad tie, kuri tevi ievaino un sakās esam tava Skolotāja draugi, nāk pār tevi kā uzvarētāji?”

„es nekad sev neesmu vaicājis, kādēļ tas tā ar mani ir noticis, jo es esmu devis zvērestu mūsu Dievam un Pestītājam un esmu to parakstījis pats ar savām asinīm, kļūdams par mūsu Glābēja vergu;”

„ko gan tavs Dievišķais Skolotājs par to visu saka?”

„Viņš, Kurš ietver visas radības, pats nebūdams viņu ierobežojumiem pakļauts, sēro par Sava Nama Saimi; daudzi no Viņa ganiem ir izpostījuši Viņa Namu; savā dumpīgumā viņi mīdījuši kājām Kunga Likumus, un godības pilnās ganības pārvērtuši postažā; arī viss viņu vīnadārzs ir izlaupīts; ganāmpulks atrod vienīgi neauglīgu zemi, kur nav ganību, un tiem nākas mirt badā,3 un gani mirst kopā ar savu ganāmpulku ... tas viss notiek, bet liekas, ka neviens no tiem to neņem pie sirds; viņi, savu cilvēcisko likumu pārņemti, ir atstājuši savu Kungu;”

„kā gan tu zini tik daudz un vari saskatīt šīs lietas?”

„tikai Krusta Gaismā cilvēks var ieraudzīt lietas, kas nav saskatāmas viņa miesīgajām acīm; tikai caur Pestīšanas Instrumenta aci cilvēks var ieraudzīt visu, ko šim Krustam nākas nest; tomēr šīs lietas var iepazīt vienīgi vienotībā ar Kristu; tikai esot vienotībā ar Viņu, cilvēks, kurš ir ar mieru, ka viņu apzīmogo par „Kristus vergu”, no Kunga Mutes var uzzināt visas šīs patiesības; jā, pieņemot dievišķo verdzību; tad cilvēka sirds ir uzpotēta ne vien Jēzus Dievišķajai Sirdij, bet arī Viņa Krustam un visam, ko tas Sevī nes; tajā ir skumjas, bet arī prieki; un es esmu pārliecināts, ka piederu Kristum un Viņa svētajam Krustam, jo Viņš man to ir teicis …

mūsu Dievišķais Skolotājs un reizē arī Līgavainis iedēsta mūs Savā Sirdī; iesakņojušies un uzplaukuši Viņa Sirdī, mēs nesam daudz labu augļu; mēs esam kļuvuši par Viņa Valstības mantiniekiem, par dieviem caur līdzdalību Viņa Dzīvē un par Dieva bērniem;

Dievs man neliedz Zināšanas, Viņš uzrunā mani vaigu vaigā vienkāršiem vārdiem, Viņa Balss manām ausīm ir kā mūzika, tā vēršas pie manis Savā majestātiskajā domu spēkā; Viņš apgaismo manu prātu, likdams man saprast sakāmvārdu apslēpto jēgu; ar Savu smaidu un prieku Viņš noņem zīmogu noslēpumainām Rakstu vietām, kuru nozīme ir bijusi mums apslēpta;

jā, Viņam ir noteikts laiks visam, ko Viņš dara; mans Kungs un mans Dievs ir apzīmogojis mani ar Saviem dievišķajiem skūpstiem, Viņš manu dvēseli ir apzīmogojis ar Sava Trīsvienīgā Svētuma nospiedumu, lai vēl vairāk iegremdētu mani Viņu Dievišķības pilnībā;”

ak, Vassula, vai redzi, kā Mans Tēvs ir tevi mācījis? tādēļ priecājies un līksmojies!

Es esmu Vārti, pa kuriem ieiet tikumīgie; tikai grēku nožēla un gandare spēj atvērt viņu nāsis, lai tās ieelpotu Manu saldo smaržu un atdzimtu; kas attiecas uz tevi – Es vēlos, lai tu būtu lilija, kura pār Manu Baznīcu izplata mirru smaržu; lai tā ielīst Manā Namā, kuru Es esmu caur Savu Krusta Upuri atpircis Pats ar Savām Asinīm; paliec Manā Tuvumā, lai varētu savu smaržu izplatīt sev visapkārt; ar maigumu nes Manu Krustu un vienmēr paliec iemīlējusies Tajā;

saņem Manu Mieru; ic;

---