|
2000. gada 8. marts
Manas dvēseles sargs un pavadonis, Tu manu dvēseli esi apslacījis ar mirrēm un ar Savu Klātbūtni esi vissaldākajām smaržām pārklājis manu galvu. Tagad es atkal esmu kopā ar Tevi – Tavs tuvums ir manas dvēseles, sirds un prāta bagātība. Tuvums tavam ķēnišķīgajam Dāsnumam dara mani spēcīgu un dedzīgu, tas izraisa manī dedzīgas ilgas sasniegt neuzvaramu svētumu…
Es tevi mīlu; pat tādā grēcīgumā Es spēju gūt prieku, un Mans Vārds caur Manu transcendenci dzīvo tevī; Es neuzrunāju vienīgi tevi un šo paaudzi, šie vārdi tiek pierakstīti arī nākamajai paaudzei, lai tie, kam vēl jādzimst, varētu slavēt Mani, savu Dievu; tagad skaties, kā Es noliecos lejup no Savas Svētnīcas augstumiem …
ak, Vassula, Debesis nekad nav noliekušās tik tuvu zemei kā tagad; vēl pavisam nesen Es dzirdēju no zemes paceļamies kādas nopūtas, bet tagad vairs nedzirdu it neko; tieši tādēļ, paaudze, Mani ir pārņēmis žēlums pret tevi;
vienīgie vārdi, kurus lielīgi izdveš šīs mirušās miesas, ir: „paskaties! es varu mitināties tuksnesī kā pelikāns; es kā plīvurpūce varu dzīvot drupās; Es varu dzīvot bez Dieva, jo es varu labāk izdarīt par Viņu …”
tad Es vēršu Savas Acis uz otru pusi un uzlūkoju pats Savu saimi, un ieraugu augstu paceltas acis, lepnas sirdis, neuzticēšanos, neslavas celšanu … kardināls ir nostājies pret kardinālu un bīskaps pret bīskapu …
Kungs, vai Tu vēlies man teikt, ka Tava Roka ir par īsu, lai atpestītu? Vai Tev pēkšņi nav spēka glābšanai? Tu esi pazīstams kā tāds, kurš ir lēnprātīgs dusmās, bet ne jau kā tāds, kurš vilcinās iejaukties un glābt! Tad kādēļ Tu vēl gaidi? Kādēļ Tu tagad neiejaucies?
vai tu uzdrošinies izaicināt Manu Gudrību? vai tu izaicini Manu Visvarenību?
Ak, Kungs, lai samierinātu Tavu saimi, es atdotu dzīvību – es jau to esmu izdarījusi… Dedzība Tava Nama dēļ mani aprij. Kad ir bijis jāpaceļ Tavs Nams, lai tas nesabruktu, es, neskatoties uz gaidāmajām sekām, esmu atdevusi savu dvēseli un miesu. Es esmu svīdusi asins sviedrus, Tu zini, ka pletnes cirtieni, kuri mani kapāja, dažkārt ir likuši man spļaut asinis.
Pēc tam, kad Tevis Paša ļaudis bija mani vajājuši kā medījumu, tie ir mani nodevuši, tomēr es nekad neesmu žēlojusies. Bez iemesla viņi izturējās pret mani kā pret atkritēju, tomēr es izturēju visus pārbaudījumus, ar kuriem saskāros, jo Tava varenā Roka apslēpa manu vājumu.
Manas dienas virpuļo kā vēja nesti putekļi, lai pēc tam atgrieztos pie putekļiem, un es neredzu, kad varētu beigties Tava svētā Agonija… Cik gan ilgi man vēl būtu jāatkārto: „vai pārāk ilgi man nav jādzīvo to vidū, kuri ienīst mieru?”
Cik vēl ilgi man būtu jānoskatās, ka Debesis sēro par Savu saimi un Savu svēto Pilsētu?
Vai man vajadzētu palikt mierā, kamēr Tu bez vajadzības atkal tiec sists krustā?
Tu mani pazīsti, mans Kungs, Kurš mani no Ēģiptes zemes esi pārcēlis un pārstādījis kā platānu, un Tu zini, ka pēc Tavas pavēles es būtu gatava pat rāpot uz katru valsti un sēt tur Tevis doto Vārdu, kāpt gan visaugstākajās kalnu virsotnēs, gan nolaisties visdziļākajās aizās.
Kungs, Tu mani pazīsti – mana mute nekad nestrīdēsies ar Tavu Gudrību, nedz pretosies Tavai Visvarenībai. Nekad!
Tomēr Debesu balsti nodreb, bijības pārņemti, redzot visu to, kas notiek Tavā Namā.
Eņģeļi notrīs, redzot briesmīgo sodību, kas mūs sagaida nākotnē. Kā lai es samierinos ar šo haosu?
Vassula, Es tev pēc dažiem mirkļiem ko sacīšu, kaut ko tādu, ko tu vēl nezini, bet tagad ļauj Man pateikt sekojošo:
vēl tavās dienās Es darīšu ko tādu, 1 kam tu neticētu, ja tev par to būtu sacīts … lūk, kas tev ir jāzina: šajā Saimē, par kuru esmu tev stāstījis, esmu Sev paturējis Savu mazo atlikumu, kuri ir Žēlastībā izraudzīti, nevis savu labo darbu dēļ; viņi ir Manas Balss čukstoša atbalss; vai Man lai nepatiktu dzirdēt šos čukstu saucienus? (Es sāniski palūkojos uz Jēzu un sacīju:)
Vai es esmu uz brīdi nocietinājusi savu seju pret Tevi kā akmeni?
Es tevi esmu dzemdinājis, Es esmu atvēris tava prāta acis, lai tu Mani saprastu un ieraudzītu Mani un visas neredzamās lietas; ar mirru lāsēm Es esmu atvēris tavas ausis, lai tu klausītos kā mācekle, un Es esmu tev dāvājis spēju runāt; Es tavas kājas esmu nolicis uz ceļa, pa kuru Es vēlējos, lai tu staigātu, un devis tev par pavadoni princi no visaugstākās erceņģeļu kārtas; Es tev esmu dāvājis dzert no Sava Kausa – kādēļ gan lai Mana Roka izturētos pret tevi ar bardzību? tu Man esi upurējusi savu dzīvi kā izpirkuma maksu par Manas Baznīcas dumpīgumu un šķelšanos; Mani ir aizkustinājusi tava dedzība un rūpes par Manu Saimi; Es priecājos, ka neesmu
dzirdējis tevi sakām:
„ej projām no šīs vietas, jo Tavas Acis ir pārāk šķīstas, lai uzlūkotu visu to, ko Tu redzi; atstāj viņus likteņa varā un nepieskaries nekam, kas tur ir nešķīsts …”
Mani pārņēma apbrīna par tavu drosmi, bet Es biju licis ugunij nākt no tevis; Es atvēru tavu muti …
mīļotā, Es jau reiz sacīju, ka Mani dziļi saviļņo katra Manas radības smalkjūtīga rīcība, kas ir vērsta uz Manas streipuļojošās Baznīcas atjaunotni; Mana Vassula, Es tevi esmu iecēlis ne vien par Savu taisnīgo vēstnesi, bet arī par sargkareivi Manam Rietumu Namam;
kad tu dzirdi vārdu no Manas Mutes, tev, kuru saista Man dotie uzticības solījumi, ir jānodod šie Mani brīdinājuma vārdi tālāk tiem, pie kuriem Es tevi sūtu; ja tu atteiktos sludināt viņiem Manus vārdus, tev būtu par to jāatbild;
ja tu viņiem pasludini tālāk Manus vārdus, bet viņi nenožēlo un neatgriežas, tie nomirs sava grēka dēļ, bet tu pati iziesi neskarta, nenesot nekādu atbildību, un tev arī nenāksies mirt …
Es tevi esmu nolicis aizlūgt ne vien par Manu Austrumu Namu, bet arī par Rietumu Namu; kad dzirdi Mani degam dusmās, jo viņi paliek nekustīgi, nespēj apvienoties un šī iemesla dēļ paliek grēkā, tev ir jāaizlūdz par viņiem, kā tu jau to esi darījusi;
tad Mana Ķēnišķīgā Autoritāte izturēsies pret Savu saimi ar lēnprātību; bet, kas attiecas uz lepnajiem, kuri nenožēlo, – Es tos izraušu ar visām saknēm un viņu vietās iestādīšu pazemīgos; Es esmu pazīstams kā Tas, Kurš nogrūž no viņu troņiem lepnos; nevis Es, bet gan velns ir dzemdinājis lepnību …
tādēļ esi bagāta savā nabadzībā, ar Manis dotajiem pravietojumiem aplaisti šo zemi; tas, kurš apūdeņo, to apūdeņos arī Pats Karalis; tad Karalis Pats tevi pagodinās un vērsīsies pie tevis ar himnu un ar dzejas vārdiem; Viņš piepildīs tavu muti ar medu, un tu Viņa Vārdā uzrunāsi tautas;
Es būšu žēlsirdīgs pret tevi, dāvādams tev arvien vairāk Manas draudzības; meitiņ, esi laimīga; tavs Karalis ir izrādījis tev labvēlību, Viņš tevi ir ietērpis brokāta tērpā un iesmaržojis tevi ar Savu Klātbūtni, mirru smarža ir vēdījusi no Viņa tērpa; Viņš tevi ir pieņēmis Savā pilī un ievedis tevi Savā laulību istabā; meitiņ, Es tev saku: kopā ar tevi Es daudz ātrāk ieiešu Savā saimē; Mēs iesim kopā, un mūsu procesijā sekos visdažādākie augstāko kārtu Debesu prinči; Mēs ieiesim Manā Svētnīcā, un šajā mirklī Mana Klātbūtne atausīs viņiem kā rīta blāzma; tādēļ nepiņķerējies ar savu sirpi, bet satver to stingri un pļauj, Vassiliki, pļauj! pļauj vietās, uz kurām tev norāda Manu eņģeļu pirksti, pļauj, un tu kā atlīdzību nopļausi tikumu ražu;
dod savam Karalim tikpat daudz, cik Viņš ir devis tev…
Es esmu tikai vēja pūsma – kā gan es spētu Tev dot tik daudz, cik Tu esi devis man? Tu man esi devis Dzīvību!
Es nekad, nekad, nekad nespēšu Tev dot tikpat – pat ne ēnu no visa tā, ko Tu Savā visžēlīgajā Labvēlībā esi devis man!
Es zinu … tomēr dod Man tik, cik ir tavos spēkos; iztukšo sevi no visa tā labā, kas nāk no Manis, un upurē to Man;
(Es to sapratu tā, ka mūsu Kungs vēlas, lai es ne vien kalpotu Viņam, bet lai es arī būtu atvērta cilvēkiem, lai es spētu panākt tiem pretim un kalpotu, cik vien tas ir manos spēkos. Viņš vēlējās, lai es kalpotu savam „tuvākajam”, trenētos tikumos un neko nepaturētu pati sev.)
jā, dod! dod tiem, kuri no tevis sagaida palīdzību un caur to liecini par Maniem labajiem Darbiem, un Es būšu ar tevi; tā kā Mans Tēvs tev ir sacījis pirms kāda laika, tāpat arī Es tev saku: „tevi varētu ieskaut aizas, pārklāt tumši mākoņi un zemes dubļi, bet Es tev apliecinu, ka būšu ar tevi, un tu paliksi neskarta;” atceries: starp tevi un Mani nav robežu; Mana iemīļotā, Es vienmēr esmu ar tevi; ic;
1 Divas nedēļas vēlāk, „Patiesas dzīves Dievā” ģimenes svētceļojuma laikā uz Svēto Zemi, Jeruzalemes grieķu pareizticīgo patriarhāts mums deva atļauju svinēt divas pareizticīgo liturģijas ar iepriekš pasvētītajām dāvanām – vienu Svētā Kapa baznīcā, bet otru – Tabora kalnā, un ikviens tika aicināts pieņemt Svēto Komūniju. Lai gan 450 svētceļojuma dalībnieku vidū bija 12 dažādu konfesiju pārstāvji, nebija nekādu ierobežojumu vai aizliegumu attiecībā uz Svētas Komūnijas pieņemšanu. Man šķiet, ka tā bija pirmā reize kopš lielās shizmas, kad grieķu pareizticīgie atļāva IKVIENAM pieņemt Kristus Svēto Miesu un Asinis. Jā, Jēzu, patiešām es nebūtu tam noticējusi, ja man tas būtu bijis pateikts jau iepriekš! Slava Dievam!
|
Saraksts pēc alfabēta 
