ak, Vassula, Es Savā būtībā esmu neredzams un tomēr daru Sevi zināmu tiem, kurus Pats izvēlos; vai tev kādreiz ir izdevies ar roku Mani satvert?

kā gan tev ir izdevies satvert savu Dievu?

jā, jo tu Mani ieraudzīji nevis ar savām miesas acīm, bet gan ar sirds acīm, tu Mani satvēri neredzamā veidā …

Gars, Kurš ir tavs Skolotājs un tavs Gaismeklis, paceļ tevi Manos Debesu Pagalmos, lai tu ieraudzītu to, ko acs nav redzējusi un sadzirdētu to, ko auss nav dzirdējusi; Es esmu tava ģimene, tādēļ paļaujies uz Manu Spēku;

Es esmu tevi darījis par Mūsu līdzmantinieci un caur līdzdalību Svētajā Garā – par dievu; šie vārdi attiecas arī uz ikvienu, kurš ir nomiris pats sev un ir savienojies ar Mums, caur Svēto Garu šajā dievišķajā Mīlestības savienībā kļūdams par līdzmantinieku;

kā jau agrāk daudzkārt esmu atkārtojis, Savā bezgalīgajā Mīlestībā un tikai aiz žēlastības Es nosaucu tevi par Paraskevi1 un par Savu taisnīgo vēstnesi; tāpat kā tas bija tavu priekšteču laikos, Es arī tevi esmu apveltījis ar garīgu dāvanu – pravieša dāvanu; Es tev esmu pavēlējis runāt Manā Vārdā un bezbailīgi un skaidri pasludināt visu, ko esmu tev mācījis; Es tavā sirdī esmu aizdedzinājis liesmu, lai tu ietu uz priekšu un dedzīgi liecinātu, aizdedzinādama arī citās sirdīs ilgas pazīt Mani; Svētais Gars ir bijis šajos Vēstījumos izteikto pravietojumu avots un zāles, bet tas pats attiecas arī uz visu laiku pravietojumiem; Viņš ir Tas, Kurš caur līdzdalību dara cilvēkus par dieviem;

nav labākas kalpošanas kā vest dvēseles atpakaļ pie Manis; nezaudē paļāvību, jo šī kalpošana vien ir dievišķā zīme, kuru tu viena pati, bez Svētā Gara līdzdalības, nebūtu spējīga paveikt; tieši šādā veidā atklājas Svētā Gara žēlastība; vienīgi Viņš dod tev iespējas vest dvēseles atpakaļ pie Manis;

Mana ļoti mīļotā, Es esmu pie tevis nācis atkārtoti un ne vien caur rakstītiem vārdiem, bet arī kā Spēks, kā Svētais Gars visā Mūsu Dievišķībā, atklādams, ka Mēs esam vienmēr klātesoši un esam Viens Mūsu Dievišķajā Vienībā; kad tev Sirosā nācās sastapties ar spēcīgu opozīciju visapkārt, vai Es tevi atstāju?2 tas visām pārējām Ciklādu salām bija kā pierādījums Manam Spēkam; kura radība gan varētu pretoties Manam Svētumam un Manam Spēkam?

Es pats cietu no Saviem tautiešiem,3 tādēļ nebrīnies, ka tev, Manis sūtītajai, nākas pārciest tādu pašu attieksmi; panes to pacietībā – tāpat, kā to panesu Es;

mīļotā, miesa no Manas Miesas un kauls no Mana Kaula – vai tiešām tu neredzi visus mierinājumus, kurus Es tev sniedzu? Mani apmeklējumi nav ikdienišķa lieta, tie ir mūžības apdvesti;4 ja esi aizmirsusi, tad vēlreiz uzlūko ceļu, kuru Tēvs tev ir izklājis ar vieniem safīriem, lai tavas pēdas skartu vienīgi tikumus; turies stingri un negrīļojies; neviens cilvēks nespēs sagraut Manu cietoksni;5 Es mājoju šajā cietoksnī, un nevienam cilvēkam neizdosies iznīcināt Manu mājokli; Es tev to apsolu … Es došos uz priekšu, un tu Man sekosi; kur ir Gars, tur ir arī brīvība un spēks;

šodien pasaule netiecas ieraudzīt Debesu lietas, tādēļ tautu vidū ir tik daudz aizdomu un nav brīvības; pasaule tic vienīgi tam, ko tā redz, bet redzamajām lietām taču reiz pienāks gals; ej, Mana Vassula, un stāsti šai grūstošajai pasaulei par visu neredzamo, kas ir mūžīgs; izstaro Manu Godību; gaismai ir jātiek novietotai uz jumtiem – tik pāri plūstoša Gaisma var nākt vienīgi no Manis; Manis tev dotais Vārds ir lampa, kurai ir jāapgaismo tumsība, – tu, kas nes Manu Vārdu, spīdi šai tumsībā!

Mans Spožums nekad neizblāvo; ir pareizi sacīt, ka Dievs ir Uguns, kā arī teikt: Svētā Gara Uguns; tu vari Viņu salīdzināt ar dabisko uguni, kas aizdedzina visu un iespraucas ikvienā spraugā, – viss, ko tā aizskar, aizdegas; Dieva Uguns ir Mīlestības Uguns, un tev, Mana Vassula, tā nav tikusi liegta; vai redzi, kā tā tevi pārņem? Kura radība, ja tā nedegtu Mīlestības liesmās, spētu rakstīt Mums lūgšanas dzejā?

Svētais Gars, apzīmogojis tevi ar Savu dedzinošo Kristības skūpstu un aizdedzis tevī liesmu, caurstrāvojot tavu prātu, ar Savu Dievišķo Uguni ir izkristalizējis un darījis skaidru tavu dvēseli, tāpat kā milzīgs karstums kristalizācijas procesā pārvērš tīru oglekli dimantā; šādā veidā Svētā Gara Uguns šķīsta dvēseles, lai tās kļūtu kristālskaidras un tik šķīstas kā dimanti; šis Svētā Gara pieskāriens nevar paiet garām bez ciešanām – tas, kuru ir pārņēmušas šīs milzīgās liesmas, izcieš ugunīgu svelmi, bet reizē piedzīvo arī mīlestību; kad Uguns ir tevi apņēmusi un caurstrāvojusi caurcaurēm un svaida tevi apkārt, pārveidojot tevi no akmens par dimantu, tā ir zīme tam, ka Svētais Gars ar Savu Mīlestības pilno darbību sagatavo tevi ieraudzīt Dievu; vai neesi lasījusi: „svētīgi sirdsšķīstie, jo viņi Dievu redzēs”? ieraudzījusi Dievu, kā saka Raksti, tava dvēsele izsauksies:

„mans Prieks! cik pareizi ir mīlēt Tevi!”

un tajā pašā mirklī tu Mūs būsi satvērusi un darījusi Mūs par savu īpašumu … Es nokāpšu no mākoņiem, lai tevi paceltu uz Saviem Spārniem un nestu padebešos; kā tūristu gids Es tev pastāstīšu acij neredzamo un nesataustāmo lietu vēsturi; Es tev parādīšu Savu Godības Troni, no kura Es valdu, un no kura, būdama Man līdzās, arī tu varēsi valdīt kopā ar Mums; ic;

 

---