|
1998. gada 21. aprīlis
„Lai nāk pār mums Kunga, mūsu Dieva laipnība!”
(Ps 90. 17)
ak, ienāc Sava Kunga priekā! jā? izsaki to! (Es biju sagatavojusies sūdzēties.)
Kungs, kādēļ Tu man liedz Savu sadraudzību?
nāc un pasaki, ko tu gribēji teikt …
Šķiet, ka Tu priecājies par to, ļaudams nākt pār mani visa veida notikumiem, kuri man neļauj izmantot Tevis doto dāvanu, un līdz ar to – būt Tavā prieka pilnajā Klātbūtnē, kas ir Gaisma.
Es esmu tev devis nevīstošu vainagu un esmu tevi kristījis ar Uguni; Es tev esmu devis garīgo Ēdienu un Dzērienu; kā tas nākas, ka dažkārt tev neizdodas Mani saprast? Es šajā mirklī tev varētu sniegt ļoti tiešu un asu atbildi, tomēr, ņemot vērā vārdus, kurus tu Man veltīji pirms dažām dienām 3 un kuri patiešām nāca no tavas sirds dziļumiem, apzinies, ka Es tevi pārbaudu ļoti negribīgi; Es uz Sevis vēl līdz šim brīdim izjūtu tavu mīlestības vārdu smaržu, Es tos saņēmu kā vissaldāko mirru aromātu, un tavu vārdu smaržīgās lāses vēl arvien klāj Manus matus, un Mana Galva smaržo; ar saviem vārdiem tu esi Mani sasaistījusi … 1 bet es tev saku – šķietamais Manas Klātbūtnes zudums tev ir jāpiedzīvo tādēļ, lai Es nobriedinātu tavus augļus; Es esmu tava Saules Gaisma, bet kokam ir vajadzīgs arī lietus, lai tas izaugtu un tā lapotne kļūtu kuplāka, un tas nestu augļus; kad tava dvēsele kādu laiku nejūt Manus starus, zini, ka tajā brīdī Es tevi atkal atveldzēju; tagad pasaki Man, kā tava dvēsele tagad jūtas?
Patlaban es jūtos Dievišķās Žēlastības samīļota…
tad pārstāj mocīt savu dvēseli un vairs neizsaki Man pārmetumus; tā vietā esi pateicīga par visām žēlastībām, kuras Es esmu ielējis tavā dvēselē; Es tevi gatavoju Svētā Gara dievišķajam apmeklējumam, kurš tev uzticēs Savu Vēstījumu 2 un ar Savu cēlo Melodiju atstās šai un visām turpmākajām paaudzēm mūžīgu piemiņu; Mana maigā laulātā draudzene, piederi Jēzum tā, kā Viņš pieder tev; Es esmu tavējais, tāpat kā tu esi Manējā; 3 mēs piederam viens otram, mūsu vienotība ir pilnīga, un mēs esam tik ļoti savstarpēji savīti, ka daudzas dvēseles ir redzējušas Mani tevī un tevi Manī; 4 ļauj Man ar labpatiku uzlūkot Savu attēlu tevī; Es neizsakāmi priecājos par šiem brīžiem, kad tevī varu skatīties Pats uz Sevi; Es tevi patiešām esmu ietērpis Sevī, lai tu Man piederētu, un esmu dāvājis tev Savu Žēlastību, lai Žēlastībā Es piederētu tev; ja vēlies, sauc to par Dieva neprātu, par Tā neprātu, Kurš ir neprātīgi iemīlējies Savā radībā; 5vai redzi? tādēļ apmierini savu sirdi un izproti tos brīžus, kad nejūti Manu Klātbūtni;
Ja vien Tu iesākumā (1985) nebūtu man Sevi atklājis, es vēl arvien gulētu kapos starp trūdošām miesām… Ja nebūtu Tavas Žēlastības, tad arī es pati būtu satrūdējusi.
Mana dvēsele ilgojās pēc Tevis visu to laiku, kamēr Tu izmērcēji mani ar Savām ilgstošajām lietusgāzēm…
bet vai tagad, Manu dūjiņ, Es tevi neesmu atbrīvojis no tavām sāpēm? Vassiliki, uzklausi mani: kamēr tu piedzīvoji Manas Klātbūtnes trūkumu, Es arvien biju tavā sirdī …
esi svētīta un rodi sev mierinājumu Manā Sirdī;
3 Kamēr es gatavoju dažas runas, kas man bija jānolasa konferences „Patiesas dzīves Dievā” asociācijas atbildīgajiem, mani pārņēma Dieva Gars un es uzrakstīju: „Šodien Dievs Tēvs mūs aicina Savas Sirds laulību istabā. Tas ir ikviena cilvēka garīgās dzīves galamērķis. Dievs mūs visus aicina iegrimt Viņa Azotē un Viņā pazaudēt pašiem sevi. (Tagad sekos vārdi, kuri aizkustināja mūsu Kungu.) Personīgi es vēlētos kļūt par Dievā cirkulējošu šķidrumu vai arī iet tik tālu, lai izkustu Viņā tik pilnīgi, ka manis vairs nebūtu.”
1 Šie vārdi ir jāsaprot labā nozīmē.
2 Skatīt 1998. gada 22. aprīļa vēstījumu.
3 Jēzus šeit runā par piederības sajūtu.
4 Tas atgadījās Madridē. Daudzi dažādu tautu pārstāvji redzēja manā sejā parādāmies Jēzus Vaigu, bet jau otro reizi Jēzus pieļāva, ka Viņa Seja līdzinās manējai. Madridē kāds vīrietis skatījās uz plakātu, kurā bija attēlots Jēzus, un jautāja, kādēļ ir ticis izlikts šis plakāts ar blondo sievieti. Pirmo reizi kas tāds atgadījās Grieķijā, Rodas salā. „Patiesas dzīves Dievā” lūgšanu grupa regulāri kopā ar slimnīcas kapelānu apmeklēja slimnīcu ar evaņģelizācijas misiju. Kādu dienu viņi bija nolēmuši izdalīt slimniekiem nelielas svētbildes, uz kurām bija daudziem zināmais Patmas salas klosterī esošais Jēzus attēls, kurš brīnumainā veidā bija izdalījis arī asaras. Kad tas bija izdarīts, priesteris saniknots atgriezās pie evaņģelizētājiem. Viņš bija savācis atpakaļ visus attēlus un dusmīgi vaicāja, kādēļ viņi esot izdalījuši slimniekiem Vassulas attēlu. Meitenes pārsteigtas vaicāja, par kuru attēlu viņš runā, un priesteris parādīja Jēzus svētbildi. Viņas tam sacīja, ka, iespējams, Jēzus viņu izaicina. Priesteris apklusa…
5 Šai mirklī mūsu Kungs man atgādināja par citiem Rakstos bieži minētajiem vārdiem: „Dieva greizsirdīgā mīlestība”.
|
Saraksts pēc alfabēta 
