Kamēr es apjukusi un samulsusi noraudzījos šajā žēlastības un nesalīdzināmā skaistuma pilnajā skatā, Jahve gandrīz nemanāmi parādījās aiz mākoņa – Viņa kustības bija tik liegas, ka es jutu – mana sirds uzplaukst.

Es esmu jūsu vidū; Mana mazā Vassula, nabagie no Gudrības saņems daudz vairāk nekā bagātie, kuri lepojas paši ar savu godību, kas vispār nav nekāda godība; Es tevi esmu svaidījis ar Savu eļļu,1 lai šajā Kristības eļļā no tevis gūtu uzvaras Savam Godam un arī tavai svētdarīšanai;

Es, Kas esmu gan Godības Karalis, gan tavs Līgavainis, apmierināšu nabago – tu saņemsi to pašu žēlsirdību un maigumu, ko biju devis Savam Dēlam;

nāc un ieklausies, ko Valdnieks čukst tavā ausī; nāc un pieraksti Manus Vārdus un uzskati tos par lielu dārgumu; Es esmu tavas dvēseles Sargs, un no Manām Lūpām tu nedzirdēsi glaimus, bet taisnību; nāc un pieliec savu galvu pie Manas Sirds, lai šajā tuvībā saņemtu no Mīlestības ugunskura2 nākošo atklāsmi; kad tu, Mana Dēla Izvēle, sadzirdēsi Manu Balsi, tava dvēsele nespēs darīt citādi kā vien turpināt iet pa taisnīguma un labestības ceļu; šī ceļa beigās tu atradīsi prieku;

iepriecinājuma bērns, vai neesi dzirdējusi, ka Es, Jahve, tavs Radītājs, esmu salaulājies ar Savu radību un esmu ikviena Laulātais Draugs?3 radība, dienu un nakti tu tenterē apkārt, dzenoties pakaļ ēnām, un ne reizes pat neesi centusies iedziļināties šajā noslēpumā;

tik daudzi no jums aiziet pazušanā, jo milzīgs skaits cilvēku ir atraidījuši Manis Pazīšanu; jūs esat aizmirsuši Manas mācības;

Es palūkojos uz savām sēklām un vaicāju Sev: „kas Man būtu ar viņām jādara? viņi ir dziļi iesakņojušies savā divkosībā; ko lai Es daru ar šiem, kuri nespēj atšķirt savu labo roku no kreisās, un saprast, ka esmu viņu Līgavainis, un vienīgais, ko no viņiem sagaidu, ir mīlestība, nevis upuris; vienīgais, ko Es vēlos, ir – lai tie pazītu Manu Sirdi, un Man nav vajadzīgi nedz uguns upuri, nedz svinīgi svētki;

ak, Mana ķēnišķīgā saime! savu godību tu esi iemainījusi pret kaunu! vai neesi dzirdējusi, ka Es varu noliekt Debesis un nokāpt pie tevis? vai Es, radība, neesmu pietiekami paaugstinājis Savu Balsi, lai tu dzirdētu? cik vēl ilgi tu dzīsies pakaļ vējam, cik ilgi vajāsi ēnas? atgriezies pie Manis! Mana Sirds ir kā tavu kāju spīdeklis, bet no Manām žēlastībā miklajām Lūpām, kuras apklāj dievišķības rasa, plūst žēlastības upes un bezgalīgi Žēlsirdības aicinājumi;

dienu un nakti, Mani mīļotie, jūs tenterējat pa ēnu valstību; nāciet pie Manis, un Es aizskaršu jūsu sirdi, lai izzustu jūsu izvirtība; tad Savā neaptveramajā Mīlestībā, ar kādu jūs mīlu, Es nolīšu pār jums kā rasa, bet Mana Dievišķība pārpludinās jūsu nožēlojamību, lai tā pastāvīgi mājotu Manā spožumā, izveidojot no jums gaismas traukus­ – jūs būsiet viens gars ar Mani;

ak, Vassula,1 Es tevi esmu svētījis ar Manu Vārda svaidījumu: ikreiz, kad tava sirds uzvedas kā neprātīga kundzīte un aizklīst projām no Manējās, kad tā klīrējas un nepaļaujas uz Manu dievišķo Spēku, Manu Vissvētāko Sirdi pārņem greizsirdība; Mana iemīļotā, Es tev saku: ievēro sava Līgavaiņa principus, piesaisti tos savai sirdij; tie sasildīs tavu sirdi un nepieļaus, ka tā kļūtu nevērīga pret sava Līgavaiņa Klātbūtni… Manis tik ļoti mīlētā, vienīgais, pēc kā Viņš ilgojas, ir parādīt tev žēlsirdību; ja Es esmu tev lūdzis pierakstīt Manu kāzu Dziesmu,2 lai ar to iepazīstinātu arī citus, tad tas ir tādēļ, ka dedzīgi mīlu ikvienu dvēseli un esmu vēlējies, lai Maniem mīļotajiem, šķērsojot šo tuksnesi, nepietrūktu barības … Es tev esmu dāvājis vienu talentu, lai tu Mums3 iegūtu tikpat lielu daudzumu; tu esi darījusi labi, jo savā dedzīgajā vēlmē būt Mums patīkamai esi parādījusi savu uzticību;

tagad atpūties Mūsos; atpūties Manā Sirdī, un kā agrākos laikos baudi Manas Sirds visapslēptākos iepriecinājumus; lai Manas Mīlestības būtība ieplūst tavā sirdī kā upe un aizskalo visas, pat vismazākās neuzticības, kuras liek saraukties Manām uzacīm;

redzi, pašreiz Es daudzu grēcinieku pestīšanas labad iegravēju tevī Savus Vārdus; Mana līgava, lēnprātībā Es esmu nācis pie tevis, lai atjaunotu Mana Dēla mistisko Miesu;

redzi, tagad Es, tavs Radītājs, tevi aicinu, jo esmu salaulājis tevi ar Sevi, lai Mūsu vienotībā Man būtu prieks tevi rotāt ar uzticamību un degsmi; patiesi, kopš dienas, kad tava dvēsele sauca uz Mani „Abba!”, Es tevi, trauslo mālu, esmu pārklājis ar Sava Vārda nospiedumu, un kopš tā mirkļa Es esmu iztaisnojis tavu šīszemes ceļu un mācījis tev, kā rast prieku Manī, arvien rotaļājoties Manā Klātbūtnē;

zini, Mana Vassula, cik ļoti Es esmu vēlējies, lai tu Mani mīlētu no visas savas sirds, cik ļoti Es esmu ilgojies, lai visa tava dzīve kļūtu par nemitīgām ilgām un slāpēm pēc Manis, tava Dieva; Es vēlējos tev izrādīt Savu Valstību un laulību istabu, kur divvientulībā mēs varētu baudīt viens otra klātbūtni; Es, tavs Līgavainis, mīlestības aizdedzināts, veltītu tev tuvības pilnus vārdus, mācīdams tev izpratni par svētām lietām, un tu, cieši pielipusi Manai Sirdij, tiektos pēc Visvarenības dvestās žēlastības, kura tev dāvātu mūžīgu esamību;

nē, Mana izredzētā, mūsu tuvība nelīdzinās vienas dienas attiecībām; Es nesatraukšu tavu sirdi, raizējoties par to, ka varētu attālināties no tevis; Mana Vassula, Es rūpēšos par tavu trauslumu; Mana iemīļotā, vai redzi, cik ļoti Es esmu vēlējies pievilkt tevi Sev klāt – kā mīlētājs, kurš tuvojas savai iemīļotajai, lai būtu kopā ar viņu vien;

Es, cilvēces Mīlētājs, Savas radības Laulātais Draugs, tagad vēlos tevi pievilkt Sev klāt … nošķiries no visa un patveries Manī1… tu taču esi dzirdējusi, cik ļoti līgavainis pēc kāzām vēlas būt kopā vienīgi ar savu līgavu … Es tev sniedzu šo žēlastību, kurai jāizskan kā ievadam mūsu svētkiem;2 jā, tai dienai, kad tu atbildēji Manai Dievišķajai Gribai … kad tu biji atvērusi savu sirdi Manam Aicinājumam, Es to piepildīju ar Savas Sirds bagātībām, lai vēlāk Manis dotos dārgumus tu varētu sēt sev visapkārt; šie dārgumi ir sēklas, kuras tu iegūsti no Manis, un tās tev ir bijis jāsēj tajās zemēs, uz kurām Es tevi esmu sūtījis;

tai dienā, kad tu pakļāvi sevi Manai Dievišķajai Gribai, atļaudama Man vadīt tavu dzīvi, Es, aizkustinājuma pilns, nostājos tavā priekšā un aicināju tevi šādiem vārdiem: „dvēsele pati no sevis nespēj Mani mīlēt tā, kā Es to vēlētos, tādēļ tā neuzdrošinās Man tuvoties; tuvojies Man un nobaudi Manus iepriecinājumus; Es vēlos, lai tu kļūtu Man tuva; ja tu izvairies no Maniem apskāvieniem, tu nespēsi Mani iepazīt;”3 mūsu tuvībā un Savas Mīlestības svaidījumā Es tevi apveltīju ar Zināšanu – ar spēju saprast, kā Mani atrast un kā Mani iepazīt;

tā kā esmu tevi izvēlējies starp tūkstošiem, tev vairs nav jāšaubās; rīkojies pazemīgi, lai Es varētu tevi celt arvien tuvāk pie Sevis … Es esmu mazgājis tavas rokas un tavu muti, lai tavas šķīstītās rokas spētu pierakstīt Manus Vārdus un glabāt Manas grāmatas, bet caur tavu muti Es varētu apdvest ar smaržu ikvienu tautu; Savā žēlastībā Es tavu dvēseli ietērpu4 Sava Spēka drānās, bet pāri visam Mana Vassula, Es esmu tevi greznojis ar Saviem brīnišķīgajiem Gudrības Darbiem, lai no Savas iemīļotās lūpām, kuras ir svaidījusi Mana Visvarenība, Mēs5 saņemtu slavas dziesmas par godu Mūsu Trīsvienīgajam Svētumam;6

turpini sludināt Augšāmcēlušos Kristu un piepildi ar augļiem visu pasauli; saki viņiem, ka Kristus Savā Dievišķajā Mīlestībā noliecas no Debesīm, lai ar Savu Klātbūtni atdzīvināt Manu Roku darbu;7 pateicoties šīm iedrošinošajām vēstīm, tautu tautas Mūs iepazīs ļoti tuvu, ļoti personiski;

meitiņ, pasaki viņiem, cik ļoti Mēs priecājamies, ja ikdienas dzīvē pret Mums izturas kā pret savu Svēto Draugu …

runā kā Mana sūtne un atgādini Maniem ļaudīm, ka Es, Jahve, esmu dzīvs un Es darbojos; tad ej pie tiem8 priesteriem, kuri vairs nemeklē Mani, un pavaicā viņiem: „kādēļ jūs nekad neuzdodat jautājumu: kur ir Dievs?” Savā Dienā Es pasludināšu tiesas spriedumu pret šiem ganiem, kuriem trūkst Manis pazīšanas un kuri nekad nav iekšēji baudījuši Manu saldmi; šodien šie gani Mani ir apmainījuši pret ko tādu, kam pašam nav nedz vērtības, nedz spēka; viņiem būtu jāievēro viena lieta – jāpiemin Mana Klātbūtne; Es netieku ievērots … kā gan Es varu teikt: „viņi ir Mana Dēla vīraks”, ja no viņiem nāk vienīgi nāves smaka?

tev, radība, Es esmu devis divpadsmit neizsakāmas žēlastības un labvēlības gadus,9 un Es nevēlējos rīkoties sasteigti Savās dusmās; šajos labvēlības gados Es esmu runājis, lai tevi mierinātu, Es esmu saistījis pie Sevis salauztas sirdis un piepildījis tās ar Savu Mieru; Manis paša Sirds ir Dzīvā Ūdens Avots, kura straumes šajos žēlastības gados ir izmērcējušas izkaltušo zemi un likušas tai sazaļot tur, kur līdz šim atradās vienīgi atkritumi; Es vienmēr esmu vēlējies ierindot jūs starp Savējiem;

šajās dienās Es, Savas radības Līgavainis, jums saku, ka ikvienu uzskatu par saderinātu ar Sevi; kādēļ šis nosodījums un draudi, kas vērsti pret Manas Mutes saldumu?1 nelaimīgā radībiņa, kas nepazīsti Mani, nāc! Es tevi aicinu iekrist sava Līgavaiņa apkampienos, bet Es, Jahve, tev atklāšu, kā Es varu izgreznot tavu garu, pārbagātīgi izliedams pār tevi Savas dievišķās Mīlestības straumi, lai tu savukārt liktu tai atgriezties atpakaļ pie Manis; gaidi, un tu redzēsi – tai dienā, kad ievedīšu tevi Savas Sirds laulību istabā, tu uzplauksi kā roze, kas iestādīta ūdeņu malā, un tu uzziedēsi, lai apliecinātu Mana Vārda lielumu, saukdama Mani: „mans Tēvs!” Manas Sirds laulību istabā no tavas sirds izlīs slavas dziesmas, un, kā līgavainis priecājas par savu līgavu, tā Es priecāšos par tevi, bet tu – par Mani; Mana varenā Roka tevi atbalstīs, un tu nekad vairs nevēlēsies šķirties no Manis; tavs gars, kuru būs piepildījusi Mana saldme un Mana Gara pilnība, sludinās visām tautām: „skaistums un godība ir rodami mūsu Radītājā! mūsu Cerībā un mūsu Kungā!”

 

Manis izredzētā meita, klausies un raksti: Es vēlos, lai tu liecinātu par Manu Svētumu un Dievišķo Saldumu; esi kā runājoša grāmata, kuru ir sarakstījis Trīsvienīgais Dievs; bet pašreiz Es vēlos, lai tu pievērstos vienīgi Man;

Es vēlos būt ar Savu izredzēto un kopā ar tevi pārskriet debesis, Es vēlos tevi izcelt no tām grūtībām, kuras tev rada tie, kuri ik dienas novēl tev nāvi; tagad Es vēlos tevi izcelt no nemiera un satraukuma, no sāncensības, skaudības un mīlestības trūkuma; kamēr tu būsi nodevusies pārdomām un tava galva atdusēsies Manā azotē, Es tavā sirdī likšu pieaugt Savām Dievišķajām mācībām;

tu iemācīsies darīt labu katru savas dzīves dienu, un tādējādi tu Manā Sirdī pieaugsi, izplatīdama sev apkārt lilijām raksturīgo saldo smaržu; kad Es tevi sūtīšu pie dažādām tautām, tu viņu vidū izplatīsi savu smaržu, un tā tiks saņemta kā svētība, jo tu būsi augusi Manā Sirdī;

redzi, Es tevi esmu ietērpis Sava Dēla Jēzus Kristus izskatā,2 lai viņi saprastu, ka tu esi Mans darbs, kuru viņiem ir dāvājusi Mana žēlastība, lai tu atbalsotu Mani; tāpēc arī turpmāk esi Mana Atbalss – lai Mani Vārdi plūst no tavām lūpām kā vīns, apreibinot Manu dēlu un meitu sirdis;

meitiņ, Es esmu izlējis un turpinu izliet pār tevi Savu žēlastību, jo vēlos, lai ar katru dienu tava dvēsele kļūtu arvien skaidrāka un dzidrāka un visbeidzot sasniegtu to pilnību, kādu Es vēlos; tad Es varētu teikt: „šī dvēsele Man ir atdevusi atpakaļ visu, ko Es biju prasījis, un Es no tās esmu ieguvis lielas uzvaras; reizē Es esmu saņēmis no viņas arī lielu prieku, un Savā žēlastībā Es turpināšu pavairot Savu labvēlību pret šo sirdi un dot dāvanas, lai tā arī turpmāk dzied Manas Mīlestības Himnu katrai tautai; Es turpināšu liet tavā sirdī Savus iepriecinājumus un mierinājumu – kā cilvēks, kurš no krūkas lej glāzē ūdeni, tā Es piepildīšu tavu sirdi ar Savu Mīlestību;1

lūdzies par viņiem un svētī savus vajātājus, lai Tiesas dienā tu spētu saņemt Žēlsirdību; miesa un asinis vienmēr izperinās ļaunumu un priecāsies, darot ļaunu; šīs pašas dvēseles nerunā nedz par Manu saldumu, nedz Manu Dievišķību, jo tie nezina, kā atšķirt Manu Dievišķo saldumu no pašu miesas un asiņu vēlmēm; nē, viņi patiešām nesaredz šo atšķirību; Manu dūjiņ, kad Es runāju, Manas Lūpas ir žēlastības, svētuma un salduma rasas klātas, bet viņi nespēj izprast Manis teikto, nedz arī izdibināt Mana Krāšņuma šķīstību; viņu sirdis ir tik cietas, ka tām kļūst neiespējami saprast Manas Sirds spožumu un Dievišķību; šī aptumsuma dēļ šajās sirdīs nespēj iespīdēt Mana Gaisma, un savā iznīcīgajā miesā un domās viņi Mani apsūdz, uzskatot Manus Vārdus par pārspīlētiem un sentimentāliem; tiem Es saku: „Es viņus nepazīstu, un viņi nepazīst Mani …”

ak, Mana smalkā dvēsele, tu esi nobaudījusi Manas Dievišķības saldumu, un Es esmu devis tavai dvēselei baudīt Manu Krāšņumu un Varenību, un tagad Es noraugos tevī un tavās bezgalīgajās slāpēs pēc Manis; Mana līgava, kā Laulātais Draugs, Kurš ir tikko apņēmis līgavu, Es tev parādīju, kā būt ļoti tuvās attiecībās ar Mani un justies nepiespiesti, jo Manā Klātbūtnē nav nekādas tumsas; ļoti daudzi ir mācījušies no tevis, un caur šo žēlastību, ko esmu Tev dāvājis, Es esmu guvis lielas uzvaras; kad tava sirds ir saistīta ar Manējo, tad nav tumsības, bet gan labpatika un prieks katru tavas dzīves dienu;

Es sajūsminos par dvēselēm, kuras atļauj Man tās pacelt pie Sevis … ak, Vassula, Es vēlos katru dvēseli piespiest pie Savas Sirds un vēlos, lai tā būtu uzpotēta Man, tāpat kā Es tevi esmu paņēmis un piespiedis pie Savas Sirds;

tādēļ, Mans bērns, ar lielu iežēlošanos pret jums Es veidoju ceļu, lai ikviens pa to varētu staigāt, – tas ir taisnīguma ceļš, kas aizved pie Manis; tādēļ Es kā jauns, iemīlējies līgavainis esmu iemīlējies Savā radībā – Savu Roku Darbā; ikvienai radībai Es parādīšu Savā Sirdī degošo liesmu – vai tas būtu draugs, vai ienaidnieks;

šodien daudzi no jums analizē Manu Mīlestību un Manu saldumu, un tie rada par Mani priekšstatu saskaņā ar savām miesīgajām iekārēm; Es tev saku: tie, kuri Mani pazīst, tie arī svētas lietas redz svēti, un viņi kādu dienu tiks atzīti par svētiem; bet tie, kas Mani nepazīst un uz svētām lietām neskatās svēti, tiks tiesāti saskaņā ar to, kā būs to pelnījuši;

Manā Sirdī pukst mīlestības aicinājumi mīlēt, un atkal Es tev saku: vai esi draugs, vai ienaidnieks – tu esi aicināts uz līdzdalību Manas Sirds iepriecinājumos; un, kad tu to darīsi, tu aptversi, kā tu visu savu dzīvi esi Mani noniecinājis, kā tu esi noniecinājis Manu Varenību sava cilvēciskā vājuma dēļ un savas noslieces dēļ uz pasaulīgām lietām; tu esi noticējis, ka ārējās izpriecas un baudas, pēc kā kāroja tava miesa, ir kaut kas augsts un liels; šīs miesas patikas un baudas nekad nevar tikt samērotas ar Manu Dievišķību un saldumu; tavi iepriecinājumi, salīdzinot ar Manējiem, ir kā smilšu graudiņš pasaules izplatījumā – tie nevar tikt salīdzināti ar Manis dāvāto svētlaimi, kura tevi ievestu mūžīgajā priekā;

bet tu, Vassula, kas esi iegājusi Mūsu Trīsvienīgā Svētuma iepriecinājumos un esi sākusi saprast Mūsu maiguma pilno pieķeršanos un bezgalīgo Mīlestību, – Mēs priecājamies, ka tu labprātīgi esi pieņēmusi Mūsu Darbu, tādējādi kļūdama par dzīvu altāri; tava attieksme ir vairojusi Mūsu prieku; Mēs tevi esam atgriezuši un soli pa solim esam tevi ieveduši laulātās draudzenes kontemplācijā, dziļā vienotībā ar Mūsu Vienību; tad Mēs tevi atlaidām no Saviem apskāvieniem un sūtījām tuksnesī, lai tur tu aizstāvētu Patiesību;

tagad, pēc tava smagā darba, Mēs vēlamies, lai tu atgultos pie Mūsu Sirds un nesteidzīgi varētu nodoties Mūsu trīsvienīgā Svētuma kontemplācijai; šīs atdusas laikā tu tiksi pabarota – Mūsu Dievišķība tevi pazīdīs;

šodien atkal Es tev dāvinu Savu Sirdi, un kā līgavainis, kurš iziet no savas telts, lai savienotos ar savu līgavu, Es esmu iznācis, lai savienotu Savu Sirdi ar tavējo un priecātos par tevi, un lai mēs savstarpējā mīlestībā apmainītos glāstiem; lai tas būtu kā Debesīs:
                                    kur Mīlestība saņem pretmīlestību,

jā! tu neesi atteikusies atzīt Mani par Tēvu Manā Trīsvienīgajā Svētumā; tāpat kā trauks, kas ir pildīts ar ūdeni, tā arī tava sirds pēc tam, kad tā bija Mani atzinusi, tika piepildīta ar Manu dzīvo Ūdeni – lai darītu pilnīgus tos tikumus, kurus Es šai sirdij dodu; ja Es nedarītu tevi pilnīgu mīlestībā, tad Mani Darbi būtu neauglīgi; kāds labums Man būtu no taviem darbiem un kādu godu Es no tiem saņemtu, ja vispirms tu labprātīgi jau nebūtu atdevusi Man savu sirdi; tiešām – nāc un iemācies, ko nozīmē: ”Es vēlos mīlestību, nevis upuri, Es vēlos, lai tie Mani pazīst, nevis viņu dedzināmos upurus;” Es nebūšu bargs ne pret vienu, kuru redzēšu gatavu Sev; vai neesi dzirdējusi, ka „cilvēks ir pieņemams ar visu, ko viņš var sniegt;” tādēļ tu, kas lasi Mani un arī esi Mans Darbs, nāc pie Manis tāds, kāds tu esi, un Es Savā pilnīgajā Mīlestībā darīšu pilnīgu arī tevi;

Es savaldzināšu tavu sirdi tā, ka spēšu iegūt no tās visretākās un smalkākās smaržas; tad kā cilvēks, kas izstieptās rokās tur zeltītu, vīraka pilnu trauku, Es pacelšu tavu sirdi, Es to turēšu izstieptās Rokās un ļaušu tās īpašajām eļļām izlīt pār zemi; tu izplatīsi Man visapkārt saldu smaržu, kura iepriecinās gan Mani, gan visus Debesu eņģeļus un svētos;

Mans prieks būs tik liels, ka tas izskatīsies kā kāzu deja;[1] Manu eņģeļu mutes būs smieklu pilnas, bet no viņu lūpām raisīsies dziesma; Es, līksmodamies tavā niecīgumā, pārvērtīšu tavu sirdi dārgakmenī, bet Manas Rokas, vēl arvien izstieptas, pacels tavu sirdi un svaidīs un svētīs tevi, Mans dārgakmeni;

tāpat kā Es tevi reiz ar maigumu ieliku tavas mātes klēpī, lai tu tajā tiktu pabarota un izaugtu, tāpat Es tevi ielikšu Savā Sirdī, lai ar Savu Dievišķību pabarotu tavu dvēseli, un ļautu tev pieaugt līdz ar Manu Svētumu;

šādā veidā Es tev pierādīšu Savu Mīlestību; tad tu kā vēl nekad agrāk iepazīsi trīskārt Svēto Jahvi, savu Līgavaini; tad tava dvēsele būs tik stipri pielipusi Manai Sirdij un Man, ka tu nekad Mani neaizmirsīsi – tava dvēsele labprātīgi būs padevusies Mana valdzinājuma gūstā;

Es, Kas rīkojos tikai aiz mīlestības, nostiprināšu tavā sirsniņā veselumu, labprātību un mīlestību, Es to aizdedzināšu ar Savu dievišķo Uguni; Es tev likšu baudīt Savu saldumu un dalīšos tevī ar Savu Dēlu Jēzu – To, Kurš ir vistuvākais Manai Sirdij, un Mūsu Svētība ievedīs tevi Mūsu Trīsvienīgās dievišķības Patiesajā Pazīšanā; Mūsu Pazīšana tev iemācīs, ka Mēs varam tev atdot atpakaļ tavu dievišķību, dievišķojot tavu dvēseli un ievedot to Mūžīgajā Dzīvībā; un ka Mūsu dievišķā Gaisma var atmirdzēt arī tavā dvēselē un miesā, lai tu dzīvotu Mūsu Gaismā un Mūsos;

tad, Mana mīļotā, Es bagātināšu tavu dvēseli ar žēlsirdīgumu, un, kamēr Es tevi paturēšu apslēptu Savā Sirdī, tikmēr paņemšu prom tavus grēkus, lai tu staigātu Garā un ieelpotu Manas Sirds iedvesmas; savukārt Es tevi apzīmogošu ar sevis veltīšanas zīmogu un svaidīšu tevi ar Manu Svēto Vārdu; tad tu vairs nepiederēsi sev, bet Tam, Kurš tevi vada saskaņā ar Mūsos esošo Vienotību;

Es, Visaugstākais, Savas radības Līgavainis, tev parādīšu tādu mīlestības un maiguma pilnību, ka tava dvēsele nobaudīs to, kā tas ir Debesīs, kamēr tu vēl būsi uz zemes; Mans saldums būs tik spēcīgs, ka tu būsi it kā no vīna apreibusi, jo tu baudīsi Visvarenā Mīlestību, kura līdzināsies svētību paradīzei un kura tavu dvēseli izrotās ar vēl ko lielāku nekā godība;

Sajūti Manas Mīlestības lielumu, Vassula; Es tevi esmu izvēlējies starp visiem dzīvajiem un darījis tevi par liliju, ļaudams tev sadzirdēt Manu Balsi; Es tev esmu uzticējis šo Darbu, lai apgaismotu šo tumšo un atkritušo pasauli; Es tevi esmu sūtījis, lai tu ar Manu Darbu izplatītu smaržu Manas radības tuksnesī un liktu tajā atmirdzēt Manam Likumam un spriedumiem; un kādu dienu pasaule ieraudzīs Manu augstāko varu un teiks: „patiesi, Dievs ir paslēpies līdz ar tevi,” bet šos vārdus viņi teiks tavam jau aizgājušajam garam; jā!1 tu patiešām esi patiesa Visaugstā Dieva lieciniece, jo Es tavu muti esmu darījis par asu zobenu;

tās būs aizvērtas līdz mirklim, kamēr tiks pabeigta tava Kalpošana Man un Ceremonija beigsies;

Manas Acis vienmēr ir bijušas pievērstas tiem, kuru gars ir pazemīgs un nožēlas pilns; Es, kurš esmu zināms kā Tas, kurš liek piedzimt, likšu piedzīvot cilvēces vēsturē vēl nebijušu, Mana Svētā Gara svētītu Savas radības atdzimšanu; radība, Manā Sirdī degošā Liesma nesīs tev šķīstīšanu – tā būs Mana tiesa;2 tas notiks, lai tiktu noņemts jūsu plīvurs un jūs Mani ieraudzītu godības pilnajā skaistumā un svētumā; Es izpildīšu Savu Mīlestības darbu, lai iegūtu jūs Sev;

tad jūs savukārt pievērsīsieties Man un kļūsiet par Manas Mīlestības lieciniekiem; kad cilvēki, pārsteigti par jūsu sirdī notikušajām pārmaiņām, vaicās, kāds ir jūsu pazemīgās uzvedības iemesls, jūs atbildēsiet: „Es esmu mācījies no Sava Tēva, Es esmu ieklausījies savā Laulātajā Draugā un kļuvis par Gaismas bērnu; Mans Dievs ir Mana Gaisma, un mūžīgā dzīve ir pazīt Viņu, vienīgo Patieso Dievu un visas radības Valdnieku; Mani draugi, iepazinuši Viņu, arī jūs uz mūžīgiem laikiem piederēsiet savam Laulātajam Draugam;”

ak, paaudze, vai neesi dzirdējusi, kā Mans Dēls Jēzus Kristus tev saka: „nāks stunda, un tā jau ir klāt, kad mirušie1 dzirdēs Dieva Dēla Balsi, un tie, kas to dzirdēs, dzīvos; jo Tēvs, kas Pats ir Dzīvības Avots, ir darījis Dēlu par Dzīvības Avotu;”2 tad kādēļ tu šajos ļaunuma pilnajos laikos baidies no Mūsu Sirds Bagātībām, kas pārpilnībā tiek izlietas pār tevi? kādēļ tu esi pārsteigta par Maniem brīnumiem, ko Es daru mūsdienās? vai Mēs neesam Dzīvības Avots?

kalni sagrīļojas no nāves smakas, kas paceļas no Manas radības; ūdeņi mutuļo un krāc agonijā, dzirdēdami tās mokas, kuras Es izjūtu, redzēdams Savu sēklu mirstot kopā ar pasauli, kura sairst grēka un samaitātības dēļ; vai Mums būtu jāaizsien Sev Mute? Mēs esam Dzīvības Avots, un no šī Avota Mūsu Sirds uzrunā tavējo ar īpaši cildenu melodiju: Mēs vērsīsimies pie šīs mirstošās paaudzes ar Savu Mīlestības Himnu, un ikviens, kurš tajā ieklausās, ir svētīts; kurš tajā klausās, augs liels un spēcīgs kā koks, jo tas dzīs savas saknes Manos Baušļos un nolikumos;

pavisam nesen Es iestādīju stādiņu,3 un tagad tas jau ir izaudzis par koku, un tā galotne ir iesniegusies debesīs, dažkārt nobaudot debesu smaržeļļas un smaržīgo vēja dvesmu; tagad šis koks ir pazīstams ikvienā tautā, jo ir redzams no zemes galiem un no visām pusēm; tā zaļās lapas ir dziedinošas, tās ir kā ārstējošs balzāms slimajiem, un tai pašā laikā tās izplata nomierinošu smaržu pār nabadzīgajiem un grēciniekiem; ar vēja pūsmu Es esmu tam sūtījis Savus skūpstus, lai vairotu tā augļus un darītu to pilnīgu; savā skaistumā šī koka augļi ir tikuši apzīmogoti ar Mana Svētā Gara zīmogu; ikviena tauta, lai arī no kurienes tā nāktu, var to sasniegt un mieloties no tā līdz sātam; šim kokam pietiek augļu visiem; pat necienīgajiem šis koks spēj dāvāt paēnu un labsajūtu;

Es esmu šī koka Saimnieks; daudzkārt esmu redzējis cilvēkus ar uguns lāpām, kuri nakts laikā ložņā pa dārzu, cenzdamies aizdedzināt un iznīcināt Manu koku, bet Es, iepriekš to visu paredzējis, jau laikus biju sapulcinājis Savu eņģeļu armijas, kas viņu samērcēja Debesu rasā;

kā jau tu esi redzējusi, Es esmu aizslaucījis Savus ienaidniekus; tādēļ nesaki, Mana mīļotā: „vai ērglis nenolauzīs manu sakni un nesakamps manus augļus tā, ka jauno lapu asni nokaltīs vēl pirms plaukuma?” nē!4 nē, Mans koks, Es tev saku: tu arī turpmāk augsi un nesīsi augļus, kuri nes Svētā Gara Zīmogu un smaržu; Es tavu lapotni darīšu vēl kuplāku, bet tavus augļus – vēl bagātīgākus, lai ar to pietiktu visiem un ikvienai jaunai paaudzei, kas nāks …

Vassula, daudzi koki tiks nocirsti, dažus Es Pats izraušu ar visām saknēm un to saknes sadedzināšu; tajā Dienā, dzirdot Manu Balsi, drebēs zemes pamati, un Manu Namu piepildīs Mans sauciens: „diezgan! tagad ir diezgan!”

Manas Sirds zieds, šādi vārdi iepriecina tavu Līgavaini; tagad nāc un ieklausies Manas Sirds pukstos!

 

---