“Īsts kristietis”

Tēva Džona Abertona pārdomas, 2007. gada 20. jūlijs

“Īsts kristietis ir kristietis iekšēji, kristietis savā garā, tādēļ arī vienotība būs sirdīs; Vienotībai nav jābūt burtā, bet gan garā; meitiņ, ja tu Mani mīli tā kā saki, tad apskauj Manis doto Krustu; tad tavas kājas neklups, jo nav šajā pasaulē nekā, kas būtu tam līdzīgs; lai tavs skatiens nekad nenovēršas no Manējā;
skolniece? nāc, seko Man…” (1991. gada 13. oktobris)

Tā kā daudzi uzdod jautājumu, kur ir “Īstā Baznīca”, mēs varētu pavaicāt – kas ir īsts kristietis? Atbilde ir atrodam augstāk citētajā vēstījumā, tomēr ko šī atbilde nozīmē? Protams, ka kristietim nav jābūt pasīvam un nav jāizvairās no labiem darbiem – šāda attieksme būtu pretrunā ar svētā Jēkaba vēstuli. Mums ir jāizdzīvo tas, ko mēs sludinām, tomēr šiem darbiem, tāpat kā vārdiem, ir jābūt patiesiem, godīgiem, tiem ir jānāk no sirds. Iespējams, ka ¨īsts kristietis” pilnībā neizprot, ko nozīmē jēdziens “Baznīca” vai arī, kādai tai ir jābūt, lai to varētu uzskatīt par “īstu”. “Īsts kristietis” nav tas, kurš spēj skaisti izteikties par visām Bībeles grāmatām un zina visus galvenos Austrumu un Rietumu kristīgo domātāju un teologu vārdus. ¨Īsts kristietis” nav tas, kurš spēj debatēt par teoloģijas jautājumiem vai citēt no galvas Svēto Rakstu nodaļas un pantus. “Īsts kristietis” var justies pilnīgi nespējīgs novadīt kristīgu semināru, publiski runāt par ticību vai rakstīt aizraujošas esejas par garīgām tēmām. ¨Īsts kristietis” ir tas, kurš jutīs nepieciešamību pētīt un studēt, bet var izrādīties ļoti vājš students.

Kas tad ir “īsts kristietis”? Vai tas, ka cilvēks pieder katoliskajai, pareizticīgajai, anglikāņu vai kādai no evaņģēliskajām baznīcām, dara viņu par “īstu kristieti”?

Vai mēs varam mēģināt palūkoties uz lietām tā, kā šīs lietas redz Dievs? Mēs nevēlamies būt zaimotāji vai iedomāties, ka mums ir kāds īpašs skatījums, bet gan palūgt Viņam, lai Viņš apgaismotu mūsu acis un iemācītu mūs redzēt, novērtēt un rīkoties. Mēs zinām, ka Dievs uzlūko sirdis (to Kungs sacīja pravietim Samuēlam, kad tas uzlūkoja Dāvidu). Ko Dievs redz? Ko Viņš vēlas redzēt? Atbildes mēs varam atrast Svētajos Rakstos un “Patiesas dzīves Dievā” vēstījumos. Tie, kuriem ir ticība, bez īpašas meklēšanas zina, ko Dievs mūsos vēlas redzēt – to mums priekšā pasaka mūsu sirdsapziņa.

Cilvēks var būt tērpies sarkanās, zelta un vēl visdažādākajās baznīcas drēbēs, viņš var būt plaši pazīstams sludinātājs – dvēseļu ‘glābējs’. Vēl kāds, iespējams, ir labs garīgo dziesmu izpildītājs vai baznīcu būvētājs. Ir tādi, kuri zina Bībeli no viena vāka līdz otram un ir spējīgi citēt gandrīz jebko, pie tam, nosaucot arī nodaļu un pantu… Kas ir “īsts kristietis”? Kādu sirdi Dievs meklē? Atbildes mums ir zināmas:

Dievu piesaista “pazemīga un grēku nožēlas satriekta sirds”; Dievs pieprasa, lai mums būtu cēla un nesavtīga sirds; Viņš atbild uz ticīgas sirds lūgšanu; Kungs dziedina satriektu sirdi. Visbeidzot – mūsdienu “īstais kristietis” ir tas, kuram ir satriekta sirds… Tā ir satriekta tādēļ, ka tā ir atvērta citiem un tā ir caurdurta līdzīgi Kristus Sirdij, jo to ir ievainojušas cilvēces ciešanas un grēki. “Īsta kristieša” sirdi ir salauzusi kristiešu sašķeltība un neizmērojamās dvēseļu slāpes pēc Evaņģēlija Vārda. Mūsdienu “īstā kristieša” sirds līdzinās Kristus Sirdij – tajā deg mīlestības liesma uz Dievu un cilvēkiem, to apvij atstumtības, nesapratnes un līdzjūtības ērkšķi, bet tā ir dzīva – šī sirds sāpju vidū dzīvo priekā, ciešanu vidū nebeidz cerēt, bet par tuksnesi un tumsību kļuvušās pasaules vidū tā turpina ticēt un mīlēt. Vai jūs pazīstat šādus kristiešus? Vai tu pats esi tāds kristietis?