|
1995. gada 27. septembris
Mans skatiens ir pievērsts Nakts redzējumiem… cik ātri Tu, Svētais, atnāci pie Manis, tikpat strauji tu pārklāji manas acis ar Savu plīvuru. Tāda bija Tava Griba, Tēva Iemīļotais, lai es pilnībā būtu atkarīga no Tevis – kā rotaļlieta Tavās varenajās Rokās.
Kopš tā brīža Tevis labad es esmu kļuvusi par trimdinieci.
Tev patīk līdzināt manu ceļu, lai mēs abi kopā varētu staigāt pa to. Es, bailēs Tevi pazaudēt, pieķērusies Tava apģērba vīlei, bet Tu – kā Ķēniņš Savu karapulku vidū, Tu mani ved turp, kur Pats esi izvēlējies.
Mums ceļā stājas skaudīgi vīri, kuri alkst aizšķērsot mūsu kopīgo, prieka pilno ceļu. Viņi liek man virsū savas rokas, lai saplēstu mani gabalos, bet Tu, tik ķēnišķīgi cēls, pacel manu dvēseli, lai mēs tiktu nesti vēja spārniem un kopīgi svinētu Tava Spēka uzvaru. Tavā smaidā, Tavā bērnišķīgajā priekā un līksmībā, mēs kļūstam par sazvērniekiem un mūsu sadraudzības dalībniekiem.
Tu izjauc mūsu vajātāju nodomus, dziedādams man atbrīvošanas dziesmas, Tu atver Savas Sirds durvis, lai es ieietu un paslēptos tās dziļumos.
Mana dvēsele priecājas Kungā. Viņš Savā uzticamajā Mīlestībā ikvienu sirdi spēj veidot kā mālu. Kad mana dvēsele ir sadrūmusi, Tu Savā dedzībā nekavējoties izpaud man Savu Mīlestību un apskaudams mani iedrošini.
Tēva Iepriecinājums, Tavam skatienam piemīt spēja ikvienu dvēseli pārveidot no traģiskas dziesmas par iedvesmas pilnu himnu.
Jā, Kungs, – visdažādākajos veidos Tu Savus ļaudis spēj pārveidot dziesmā, Tu pārveido šo dziesmu ritmu tā, lai saglabātos Tavas Balss tonis, jo Tu nenicini nevienu, bet gan vienmēr un visur mūs atbalsti.
Mans Iepriecinājums, pielūdz Mani! tu esi attiecībās ar Mani, ar Manu Garu un Manu Tēvu; kopīgi ar savu padomdevēju nes visā pasaulē Žēlsirdības darbu, kuru Mēs tev uzticam;
Es nevēlos iekrist garīgā iznīcībā un kavēt savu misiju. Es esmu Naktī…
neuztraucies par to, kas pārsniedz tavus līdzekļus 1 un tavus spēkus, jo Es Pats piepildīšu to, kā pietrūkst; sniedz Mums tik daudz, cik spēj, – vai nepamanīji, 2, ka, neskatoties uz tavu niecību, Es biju redzams; 3 tavās ciešanās Es piedzīvoju veiksmi; tavos smagajos pārbaudījumos Es daudzās sirdīs izlēju Savus Dārgumus; vai Es tev to visu 4 darītu, ja tevi nemīlētu? Es arī turpmāk atļaušu plīvuram apklāt tavas acis, lai tava pārliekā pacilātība Mani neskumdinātu; pa šo, paklausības un sevis aizmiršanas ceļu, Es vedu Savas izredzētās dvēseles; Es esmu Karalis un valdu pār tiem, lai viņi spētu sasniegt visa labā pilnību par slavu Mūsu Trīsvienīgajam Svētumam; kā Es reiz teicu Saviem mācekļiem, arī jums to saku: „ja jūs to zināt, tad svētīgi esat, ja jūs tā darāt” 5 (Jņ 13, 17); tavs Jēzus, Kurš tevi mīl; ic;
2 Tikšanos laikā Holandē un visā Skandināvijā.
3 Jēzus parādījās manā vietā – cilvēki sacīja, ka Viņa seja ir izskatījusies sasista.
4 Jēzus runā par pārbaudījumiem, ar kuriem Viņš atļauj man sastapties savā ceļā.
5 Paklausībā un sevis aizliegšanā, pilnīgā pakļautībā, kā pienākas Viņa izredzētajām dvēselēm.
|
Saraksts pēc alfabēta 
