|
1995. gada 6. septembris
Kā noklīdusi avs es staigāju pati savu ceļu. Izkaltušā zemē es centos pabarot savu dvēseli un no sausas klints es cerēju saņemt atveldzi.
Mani plosīja trūkumā saņemtie ievainojumi, bet mani grēki man šķita nedziedināmi.
Viens vienīgs man uzmests skatiens izraisīja sašutumu Tavos eņģeļos un pretīgumu Tavās Acīs.
Ak, Vissvētākā Trīsvienība, Visšķīstais Dievs! Tavi eņģeļi un svētie, apstulbuši un šausmu pārņemti, noraudzījās manā dumpīgumā.
Dienas gāja uz priekšu, bet es turpināju savu nabadzības ceļu. Es staigāju nakts ēnas tumsībā, slāpju izkaltušām lūpām es pavadīju šo nakti kā bārene, iespiesta starp dzelkšņiem un ērkšķiem. Izsalkusi līdz nemaņai, es neizpratu, kādēļ pār mani ir nākusi šī nabadzība, un kādēļ acu gaisma ir mani atstājusi.
Ak, ļaunās noslieces, vai gaidījāt atsaucību? Manu kritienu ar skaļiem aplausiem sveica dēmonu pulki, jo viņiem bija izdevies izraut mani no Gana ganāmpulka un nolaupīt mani manam Acuraugam, manam Priekam, manai Mīlestībai un Dzīvībai ... Un, kad dzīvība manī gandrīz pilnībā jau bija izsīkusi, tad Tu, Tēvs, nāci Savā pārsteidzošajā spēkā un godībā. Savā neaptveramajā līdzjūtībā Tu pāršķēli Debesis, lai aizsniegtu mani, no Savas Svētās mājvietas Tu nokāpi, tērpies bijību iedvesošā diženumā.
Tur Tu stāvēji Savā majestātiskumā apmulsušas grēcinieces priekšā.
Tu, kurš caurstrāvo visas lietas, tagad ienāci tur, kur mājoja vienīgi grēcīgums.
Kā apskurbusi no vīna, mana dvēsele grīļojās trīskārt Svētās Klātbūtnes šķīstās gaismas priekšā…
Es stostījos, pūlēdamās kaut ko izteikt, bet manas lūpas neizdvesa ne skaņas. Man pietrūka vārdu. Tad pēkšņi Pirksti, kuri mani bija veidojuši, aizskāra manas lūpas un tās atvēra, lai iedvestu manī Savu Elpu. Kad ieelpoju smaržu, kura līdzinājās vistīrāko mirru smaržai, tad pēkšņi es ieraudājos kā tikko dzimis bērns, un tai pašā mirklī tiku atjaunota.
Viņš sacīja: „Sākot ar šo brīdi tavs Radītājs būs tavs Vīrs, Viņa vārds ir Jahve Cebaots.” (Is 54, 5)
„Es esmu apžēlojies par tevi… vai tu zini, Mans bērns, ka Es esmu bezgala piedodošs? Neaizej no Manis un nebaidies. Paliec pie Manis, un Es tevi pacelšu un aiznesīšu mājās, lai tevi pilnībā izdziedinātu. Mana neizmērojamā mīlestība ir izaicinājusi Manu Žēlsirdību, un Manu Sirdi aizskāra tava nožēlojamība. Nāc, un, ja vien vēlies, Es tevi darīšu par liecinieci Savai lielajai Mīlestībai, ar kādu jūs visus mīlu.”
To izteica Tavas Svētās Lūpas, ikviens Tavs Vārds iekrita manā izslāpušajā dvēselē kā rīta rasas lāses. Kamēr Tu vēl runāji, mana dvēsele, nožēlas skarta, pakļāvās sava Tēva Rokām un padevās Tēva Žēlastībai.
Tad, pagriezusies pret Kungu un ļoti lūgdama iespēju Viņu iemantot, Es no visas sirds sacīju: „Es vēlētos, lai Tu, mans Dievs un Radītāj, man piederi tikpat daudz, kā es piederu tev.”
Tad Tu mani apviji saitēm, kas piesaistīja mani pie Tevis uz mūžiem.
un Es sacīju:
Es esmu Dievišķais un trīskārt Svētais un tādēļ tevi apveltīšu ar Savas Sirds un Dvēseles labvēlību; Es esmu tavs Tēvs, un tu Man piederi; bet Es, Manu meitiņ, piederu tev; vai nezināji, ka esmu Žēlastība un Žēlsirdība?
nāc un nevaicā: „kādēļ tas viss ar mani ir noticis?” tava neizsakāmā nožēlojamība norāva Mani lejup no Debesīm; tava dvēsele, kura nekur nespēja rast mierinājumu, lika Manai Sirdij saukt uz Maniem eņģeļiem un svētajiem: „cik ilgi vēl Man nāksies noskatīties, kā viņa turpina savu dzīvi?” tev Es sacīju: „Paraskevi, tagad pacel savas acis un paraugies uz Mani; Es tev apsolu, ka Cerība tiks dota ne vien tev, bet visiem, visiem, kas vien ir izslāpuši; vai kāds reiz ir dzirdējis ko tamlīdzīgu? bet, kas attiecas uz tevi, Paraskevi, Es tevi ņemšu Savā kalpošanā un darīšu tevi par koku; tu iesakņosies Manā Dārzā, lai tava lapotne vienmēr zaļotu un uz tevis nestajiem augļiem būtu rakstīts Mans Vārds; Es Pats būšu tavs Dārznieks un atveldzēšu tevi no Mana Dzīvā Ūdens Avota … un Es, kā tavs Ceļabiedrs un Draugs, dāvāšu tev Gudrību, kura tevi mācīs un cels augšup, lai tu vēlāk visai cilvēcei nodotu šo Cerību visā pilnībā;
Es tevi izaudzināšu un veidošu Savos Pagalmos; un tādēļ tu savā ceļā sastapsi pretestību; pasaule tevi apspļaudīs, bet ne vairāk, kā tā spļāva uz Manu Dēlu; nodevēji stāsies tev ceļā, bet neviens no tiem nebūs lielāks par Jūdu; būs arī noliegšana un atstumšana, tomēr tās nebūs smagākas par Mana Dēla piedzīvoto; tu tiksi bez žēlastības daudzu pārprasta, tomēr priecājies! nepadodies izmisumam, nepretojies un arī nenovērsies; atļauj citiem sevi apspiest, tāpat kā viņi apspieda Manu Dēlu, tavu Pestītāju, izsaucot sašutumu visos Viņa mācekļos;
Es tev pavēlu, lai tu neļautu cilvēku apvainojumiem tevi aizskart un neatbildētu uz tiem, tāpat kā Mans Dēls neatbildēja, bet klusēja … šajās ciešanās Es radīšu Mieru; tavās mokās Es mierināšu izmisušo; Es taviem vajātājiem likšu tevi apspiest, un, kamēr tu izvārdzināta gulēsi pie zemes un tiksi mīdīta kājām, Es Baznīcā iededzināšu gaismu, dāvājot tai atjaunotni trīskārt Svētajā Garā, – Viņš To pakļaus Sev, lai tā kļūtu Viena;
lai arī cik trausla būtu tava sirds, sajūti, cik ļoti Es priecājos par šo uzvaru! Pestīšana ir jūsu durvju priekšā … meitiņ, padodies sava Tēva Rokām; smalkais un maigais bērns, ņem uz saviem pleciem Vienotības jūgu un nes to; kad ceļā pagursi, Es būšu tev vienīgā Atpūta un vienīgais Ceļabiedrs, bet, piedzīvojot nodevību, – tavs vienīgais Draugs; Es būšu tavs vienīgais zināšanu Avots, Kurš tev mācīs Mūsu noslēpumu dziļumus, lai nedz šai, nedz arī nākamajai paaudzei tā nepietrūktu; Es turpināšu izliet pār tevi Savas svētības un Mannu, kura tevi pabaros;
nāc, neesi sastingusi bijībā; nāc, tavs tuvums Mani valdzina un tavai dvēselei liek slāpt pēc Manis; nāc, Mana Dēla tabernākuls, Es tevi mīlu; mīli Mani un iededzies, lai Man kalpotu; nāciet, pīšļi un pelni, – un tomēr jums piemīt sirds un dvēsele, – un pagodiniet Mani; nāc, Paraskevi – pretstatā tavai tumsībai, Es, Nedziestošā Likuma Gaisma, būšu vienīgais Gaismas stabs tavā ceļā, lai ievestu tevi un arī citus Savā Likumā;
un tu, 1 kaut arī vēl arvien akluma skarta, tausties pēc ceļa tuksnesī, tu, kas vēl arvien esi izsalkusi, piedzīvo trūkumu, esi izbadējusies un izkaltusi, un kaut arī tu jūties smagas sērgas pieveikta, – atgriezies pie Manis tāda, kāda esi! jo Es Pats esmu nostājies pretim Savām Svētajām Dusmām, atgādinādams Sev, ka Es esmu Tas, kurš pieņēma tevi par Savu bērnu … un Es vienmēr turpināšu būt tev blakus un iet ar tevi kopā visur, kurp tu dosies; tuvojies Dzīvajam, un Es tev rādīšu to maigumu, ko izjūtu pret tevi, Es mācīšu tev saprast, ka dievbijība ir spēcīgāka par visu; bijība Manā priekšā pasargās tevi no grēka; nāc un ielaid savas saknes Manī, lai arī tevi Es spētu pārveidot par koku, kura zari nes augļus, – Mans veltījums būs iegravēts uz katra no tiem, lai tie, kas tos ēdīs, justu vēl lielāku izsalkumu; no tā brīža tu noskaņosi savu ausi sadzirdēt trīskārt Svēto Patiesību, un, piegriezusi tai savu sirdi, tu dzīvosi;
1 Šo vēstījuma daļu Dievs man lika nolasīt Skandināvijas zemēm, kurās apmeklēju Oslo, Gēteborgu, Stokholmu un Kopenhāgenu.
|
Saraksts pēc alfabēta 
