Vassula, Es esmu ar tevi, un vienīgais, ko no tevis lūdzu, ir mīlestība;

pasaki viņiem un liec tiem saprast, ka mīlestība ir ceļš uz debesīm – tā iekaro sirdis un paplašina Manas Valstības robežas; mīlestība ir atslēga, ar kuras palīdzību pārtraukt Atkrišanu; mīlestība jums ir tikusi dāvāta par brīvu, lūdziet mīlestības dāvanu, un Es jums to došu; Mana Mīlestības melodija6 ir tikusi dota visām tautām, un tie, kuri vēlas to dzirdēt, tie arī sadzirdēs;

lūdzieties, lūdzieties, lūdzieties, bet dariet to ar mīlestību; atveriet savas sirdis, un Es tās dziedināšu; ļaunumam atmaksājiet ar mīlestību, meklējiet labo, un tad Labestība no augšienes jums atbildēs un pārveidos jūs Mūsu līdzībā; Es zinu visas lietas, un Es nolūkojos it visā, un tas, ko redzu notiekam šajā paaudzē, nav saskaņā ar Mūsu līdzību; nekaunība, vardarbība, alkatība, tukša goda meklēšana – šīs paaudzes ļaunums ir pārāks par dēmonu ļaunprātību; tā ir sadumpojusies pret Mani un pret visu, kas svēts, tā piekopj visus netikumus, kuri izposta dvēseli; ikviena ļaundarība ir grēks … paceliet savas acis un ar sirds dedzību meklējiet Mani, un nekļūstiet par pasaulīgā skaistuma upuriem – šī skaistuma pielūgsme ir par iemeslu daudzām ļaunām lietām;

lai kronētu savu grēcīgumu, jūs esat izpušķojuši savus nodomus Zvēra līdzībā, un kopā ar viņu, paaudze, tu tagad izdarīsi savu noziegumu:

tu iznīcināsi Manu Mūžīgo Upuri, un tā vietā uzsliesi postošo negantību;

vai jūs neesat dzirdējuši: „kad taisnais novēršas no savas taisnības un dara ļaunu, tad tas mirs, tam ir jāmirst tā ļaunuma dēļ, ko viņš darījis; bet, ja bezdievīgais atgriežas no savas bezdievības, ko viņš darījis, un dara patiesību un taisnību, tas paturēs savu dvēseli dzīvu; kad viņš pārliecināsies un atgriezīsies no visiem saviem pārkāpumiem, ko viņš darījis, tad viņš dzīvos, viņam nav jāmirst;”1

Manas Acis lej Asins asaras, bet Mani plakstiņi ir pietūkuši no raudāšanas; paaudze, cik lielas sāpes jūs Man sagādājat tāpēc, ka Nāve ir iezagusies jūsu namā, bet jūs pat to neapzināties! tikai daži no jums nožēlo un atgriežas … bet vairums no tevis, paaudze, nesaka to, ko tev vajadzētu sacīt – jūs neatsakāties no sava grēcīguma, sacīdami: „ko gan esmu izdarījis ar savu dzīvi, savu sirdi un dvēseli?” vismazākā nožēla no jūsu puses, un Es esmu gatavs piedot un aizmirst;

Svētīgi ir tie, kuri apcer Manus vārdus un Manu aicinājumu, ar savu veselo saprātu tos pārdomādami – viņi tiks glābti;

Es jūs svētīju, no visas Savas Sirds Es jūs svētīju; ic;

---