|
1993. gada 26. novembris
(Malavi – Blantīra – Āfrika)
Mans Kungs, Visvarenais, Tu esi sacījis:…
„Kā no upes iztekošs strauts, kā straume, kas virzās uz dārzu, Es apūdeņošu Savu augļudārzu, Es esmu nolēmis aplaistīt Savas puķudobes.”
Sīr 24, 30 – 31
Tavu Svēto Garu aizkustināja mūsu nožēlojamība, un grēcīgums meta izaicinājumu bezgalīgajai Žēlsirdībai. Nabadzība izaicināja Tavu Majestāti nolikt pie malas Savu Kroni un noliekties pie viņas. Tās sausums lika Tev pievērst viņai Savu skatu... Tu sacīji:
„Redzi, Mans strauts ir pārvērties upē, bet upe ir izpletusies plaša kā jūra. Tagad Es likšu atspīdēt kārtībai, Es sūtīšu tās Gaismu, lai tā atmirdz it visur, un Es izliešu pravietiskas mācības kā novēlējumu nākamajām paaudzēm.”
Sīr 24, 31 – 33
Tu, visu lietu Radītāj, mācīji mani, Tu kļuvi par manu Skolotāju. Tu, mans Radītājs, sagatavoji manai dvēselei mājvietu. Tu sacīji: nāc un dzīvo Manā Vissvētākajā Sirdī, savā Mājoklī.
Tagad es esmu iesakņojusies Tavas Sirds dziļumos. Tu, Kungs, esi iestādījis Mani Savā Miesā un esi mani uz mūžīgiem laikiem darījis par daļu no Sevis. Ko gan cilvēks vēl var lūgt?
Manu ziediņ, atļauj Man tevi pamācīt, un visur, kur vien Es iešu, iesi arī tu, visur, kur Es speršu Savus soļus, arī tu tur liksi savējos; Es un tu – mēs esam vienoti, mēs esam saistīti uz Mūžību; Es tevi svētīju, jo tu Maniem bērniem atklāj Manu Svēto Vaigu; Es tev palīdzēšu un tevi stiprināšu, un caur tevi viņi sajutīs un ieraudzīs Manu Klātbūtni; tevī viņi ieraudzīs Manu Vaigu;
saņem Manu Mieru; Es, Dievs, tevi mīlu;
|
Saraksts pēc alfabēta 
