|
1993. gada 20. aprīlis
Vassula, Manu bērniņ, tas esmu Es, Jahve… Es tevi mīlu, meitiņ; Sava Goda dēļ Es tevi turpināšu sūtīt uz svešām zemēm; jūties Manis mīlēta, aizsargāta un vadīta; ieklausies Manī: laiks neko nenozīmē, Manās acīs tam nav nozīmes, tādēļ esi gatava sastapties ar Mani! 2Manu Sirdi pilda dziļas skumjas, jo Baznīcu arvien vairāk piepilda nodevība un ticības trūkums; lūk, ko dzirdu no tiem, kuri sēž pie Mana Dēla Vikāra galda: „cik viņš ir apnicīgs!” kā jau agrāk tev esmu teicis – tie ir jūsu laikmeta Kaini, par kuriem Es arī runāju, komentējot Desmit Baušļus; ar vīraku rokās viņi izliekas meklējam Mani, bet viņu gars nemeklē Manu Garu;
Es tev saku: viņi nesvētī Manu Vārdu, un viņi nav novērtējuši Manu lielo Mīlestību; katru dienu viņi Mani nicina un izaicina ar savām negarīgajām sarunām, viņu vīpsnāšana par Manis sūtītajiem vēstnešiem liek Man aizdegties dusmās, ak! tomēr viņi sagrīļosies kā krītošās zvaigznes, kas ir nolemtas mūžībai vismelnākajā tumsā, ja vien viņi nenokāps no saviem troņiem un nenožēlos grēkus! tev jāpaceļ sava balss lūgšanā par viņiem, pirms vēl nav pienākusi Mana Diena…
meitiņ, Es tevi svētīju; aicini Mani, kad vien vēlies, Es nekad tevi neatstāšu…
2 Es sapratu, ka Jēzus vēlas, lai Es būtu gatava saņemt šķīstīšanu.
|
Saraksts pēc alfabēta 
