|
1993.gada 1. marts
„Kungs, kad Tavi vārdi nāca pār mani, es tos apriju. Tavs vārds ir mans iepriecinājums un prieks manai sirdij, jo Es tiku nosaukts pēc Tava Vārda, Jahve, Visvarenais Dievs” (Jer 15, 16).
Manas acis bija aizklātas, un es neredzēju ne Tevi, nedz Tavu Godību, nedz arī Tavu Krāšņumu. Pēkšņi visdziļākajās manas tumsības dzīlēs atmirdzēja Gaisma! Tās spožuma apstulbināta un pārsteigta, es sagrīļojos, … un manā dvēselē mītošais vienaldzības gars, Tava Gara satriekts, pārstāja manī elpot.
Es ieraudzīju Tevi tur stāvam – Tu klusēji… un tomēr es pazinu Tevi, Iemīļotais. Tad tu atvēri Savas Lūpas, un man tika dots Vārds, un vienā mirklī tika atjaunota manas dvēseles atmiņa; plīvurs noslīdēja man no acīm, un es jutu savu dvēseli padodoties sava Tēva Rokām. Ak, Dievs, cik Tu man esi dārgs!
Es esmu Svēts;
Es sacīju, ka tevi šķīstīšu un došu tev jaunu sirdi, un likšu tevī jaunu garu; Es atbrīvošu tavu sirdi no vienaldzības gara, tā vietā liekot tevī Manu Garu; tajā dienā Es zvērēju, ka darīšu tevi par Savējo; Es zvērēju, ka dziedināšu tevi, un tu kā koks nesīsi augļus Manai tautai; Es zvērēju, ka pabarošu izsalkušo un piepildīšu katru muti – jā, patiešām! Es zvērēju, ka nākšu pie tevis, uzaršu tevi, un tavā Niecībā iesēšu Savu Godību;
un tagad Es, Dievs, esmu uz mūžīgiem laikiem iemājojis tavā dvēselē; tāpēc pravieto bez bailēm; ej pie izkaltušajiem kauliem, un Es tiem došu miesu, Es viņos iedvesīšu elpu, lai tie Mani slavētu un pagodinātu; patiešām, Es dvesīšu pār mirušajiem, lai tie dzīvotu un sauktu: „kurš gan vēl ir kā Dievs?” Es viņiem atgādināšu, ka tie neatradīs lielāku mīlestību par to, ar kādu viņus mīlu Es, viņu Radītājs;
|
Saraksts pēc alfabēta 
