1993. gada 6. janvāris
Jēzu, Tēva mīļotais Dēls! Manas zemes1 lauki ir izpostīti,2 tie ir kļuvuši par ķirzaku un zirnekļu apmešanās vietām… Kungs, vai Tevis vairs tur nav? Vai Tu vairs nemājo šīs tautas vidū? Kādēļ gan tā nepiedzīvo garīgu izaugsmi, kādēļ Tu viņus esi atstājis tik tālu aizmugurē? Nāve jau ir iespraukusies pa viņu durvju apakšu…
Visvarenā Dieva Dēls, kad gan Tu šīs tautas vidū atklāsi Savu Svētumu?...
„Vassilia mou, yiati kles?”3
Es apraudu tās pārmērīgo lepnību… ko gan lai Es iesāku ar to? viņi neklausās Manā Garā, bet seko savu lepnības pilno siržu diktātam;
Kungs, visa Svētuma Dievs, vai es nedaru visu, kas ir manos spēkos, lai Tev kalpotu, vai es neaizlūdzu par Vienotību? Vai es varu ar kailām rokās saliekt metāla stieņus? 4 Tu ar Savu Uguni gan vari likt tiem saliekties. Tavas Vissvētākās Sirds Bagātības un Dārgumi var likt tiem noliekties vienam otra priekšā.
tad Man no tevis būs jālūdz vairāk… Man no tevis būs jālūdz vairāk; viss, ko tu man dod, tiks izmantots, lai jūs visi tiktu sasieti mīlestības saitēm, lai jūsu sirdis varētu tikt apgaismotas un jūsu gars atvērtos Manam Svētajam Garam – Viņš jums mācīs jūsu Debesu Tēva dziļumus un Gudrības apslēptos dārgumus;
Nabadzība ir pie Tavām Kājām, Visvarenais, lai kalpotu Tev…
jā! paļaujies uz Mani; Es vienmēr tevi atbalstīšu – nebaidies!... uzlūko Mani… Manas aukslējas ir izkaltušas sausākas par pergamentu, un Mans Tēvs vairs ilgāk nevēlas tajā noskatīties; pasaule uzbrūk Viņam un visai Viņa Valstībai; pasaule ir kļuvusi tik samaitāta, ka Mana Roka vairs nespēj atturēt Tēva Roku no krišanas pār jums; 5
dzelzi var izkausēt, tādēļ nezaudē drosmi… neaizmirsti, ka Es, nostādījis tevi sargpostenī, tavās rokās esmu licis zobenu, lai tas atplaiksnītu kā zibens, jo lepno sirdis izjūt dziļu nepatiku pret Vēsti, ko esmu licis tev nest; šī vēsts satrauc viņu garu un liek trīcēt ceļgaliem; kas attiecas uz tavu tautu – Es to pārkausēšu, kā kausējamā krāsnī tiek pārkausēta dzelzs – ar Uguni… tad viņu ceļš turpināsies svētumā;
(Vissvētākās Sirds vēstījums kādam cilvēkam.)
Tas, 6 kas jau kādreiz ir eksistējis, nekad nevar mirt; nekad neizdzisīs Tas, kas Manā Baznīcā atdzīvina dedzību un ienes tajā acīmredzamu dzīvību;
tu pats esi liecinieks Manas Vissvētākās Sirds atmodai; tu redzi To, par kuru esi sacījis: „Es Viņu pazīstu un mīlu”; tas, kas tiek īstenots pašreiz, nevar attīstīties bez ciešanām un upuriem; Es pats uzturēšu dzīvu Nodošanos Manai Vissvētākajai Sirdij, kā arī visu, ko par to esmu mācījis, – šis ir Mans apsolījums; tev ir dota žēlastība liecināt par Manas Vissvētākās Sirds atdzimšanu; būt par upuri Tam, kurš tevi atbrīvo no grēkiem, ir īpaša privilēģija;
Es pieņemu to liecību, kuru tu sniedz Manā Garā; tas, ko redzi pats savām acīm, liecina par laiku piepildījumu;
3 „Mans Karali, kādēļ Tu raudi?” (gr.val.)
4 Vīzijā redzētie trīs metāla stieņi simbolizē trīs galvenās kristīgās konfesijas.
5 Pēkšņi Kungs apklusa, palūkojās uz mani, un tad, it kā būtu kaut ko atcerējies, runāja tālāk.
|